Aizvadītā nedēļa pagāja Līgo svētku noskaņā, darba bija daudz, tomēr svētku izjūta palīdzēja nenogurt. “Līgot” sākām jau krietni pirms 23. jūnija, jo daudzi uzņēmumi un iestādes pasūtīja mūsu ražoto produkciju un aicināja klāt svētku galdus.
Aizvadītā nedēļa pagāja Līgo svētku noskaņā, darba bija daudz, tomēr svētku izjūta palīdzēja nenogurt. “Līgot” sākām jau krietni pirms
23. jūnija, jo daudzi uzņēmumi un iestādes pasūtīja mūsu ražoto produkciju un aicināja klāt svētku galdus.
Ķegumā, “Puduros”, Jāņus palīdzējām ielīgot Augstākajai tiesai, mūsu ražotā gaļa nonāca arī Saeimas deputātu galdā. Nākamnedēļ dosimies uz Jēkabpili, ēdināsim arī dziedātājus, kuri piedalīsies sarīkojumā “Mūzikas iedvesmas lauks 2007”, kas jūlijā notiks Secē. Vēlāk domāsim, kā pārsteigt iedzīvotājus un viesus Aizkraukles pilsētas svētkos.
Kā katru gadu, arī šogad bijām Rīgā, Doma laukumā, Zāļu tirgū. Tur svētku noskaņa bija visapkārt — dziesmas, dažādi priekšnesumi. Mūsu ražoto produkciju pazīst arī rīdzinieki un pēc tās ir liels pieprasījums, galvaspilsētā arī pirktspēja ir lielāka. Patīk arī daudzo uzņēmumu kopības sajūta, esam kā liela ģimene.
Zāļu tirgu apmeklēja arī jaunievēlētais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš, saņemot ozollapu vainagu, sacīja, ka varot apsolīt — Jāņu naktī nelīs. Nezinu, vai tas bija viņa pirmais solījums, bet tas piepildījās — Latvijā Jāņu naktī lielākoties nelija.
Arī Aizkrauklē, veikalā “Kukulītis”, un Kokneses veikalā nedēļa pagāja saspringtā darbā. Centāmies veikalos radīt svētku noskaņu, telpas rotājām ar meijām un jāņuzālēm. Esmu novērojusi, ka cilvēki arvien vairāk arī ikdienā pērk gatavus salātus un gaļas izstrādājumus. Tad, kad pirms vairākiem gadiem “Kukulītī” vērām vaļā virtuvi, līdzās priekam par to bija liels satraukums. Bažījos, vai cilvēki pirks gatavus salātus, jo daudziem liekas, ka mājās gatavot ēdienu ir lētāk. Taču tā nav, jo visi produkti jānopērk, turklāt gatavojot arī pašam jāiegulda laiks un darbs. Tā kā salātu sastāvdaļu griešanai nav piemērota kombaina, virtuves darbiniecēm jāstrādā ar lielu slodzi. Šobrīd pat nespējam izpildīt visus pasūtījumus, jo nevaram tik daudz saražot. Arī apgrozījums veikalos pēdējo nedēļu laikā ir krietni pieaudzis. Man patīk apziņa, ka strādājam, lai citiem radītu prieku un svētku izjūtu. Esam gandarīti, ka cilvēkiem garšo un viņi izvēlas mūsu ražojumus.
Tā kā visu laiku nākas būt kopā ar cilvēkiem, Jāņu nakti pavadījām klusi ģimenes lokā Skrīveros. Nopinām vainadziņus, vērojām ugunskura liesmas, paspējām arī televīzijā šo to noskatīties no Līgo nakts koncerta Raiskumā. Priecājos par krāšņo dabu, kas mums ir visapkārt. Iespējams, lielā slodze un svētku radīšana citiem nomāca vēlmi pēc skaļiem svētkiem. Bērnībā līgošana bija pavisam citāda. Tolaik arī mums, bērniem, pa dienu bija jāstrādā lauku darbi, bet ar nepacietību gaidījām vakaru, lai varētu līgot. Mūsu pulkā vienmēr bija kāds, kurš prata spēlēt akordeonu, un tā dziedādami aplīgojām tuvējos kaimiņus. Mūsdienās cilvēki vairāk pievērsušies pasēdēšanai pie galda, Jāņu dziesmas un izdarības aizmirstas.
Mani ietekmēja televīzijā demonstrētā reklāmas kampaņa, kurā policisti skandē tautasdziesmas ar aicinājumu nesēsties pie sūres reibumā. Manuprāt, tikai tāpēc, ka bija tik atbaidoša kampaņa, šie Jāņi aizvadīti bez cilvēku upuriem uz ceļa. No vienas puses, tas ir labi, bet no otras — tik tālu esam tikuši, ka svētkos jārunā par nāvi, kapiem, lai cilvēku atturētu no braukšanas dzērumā. Cerams, tie autovadītāji, kuri brauca dzērumā un kurus aizturēja, varbūt padomās un nākamos Jāņus negribēs pavadīt izolatorā. Es domāju, ka tam būtu jābūt kā likumam — ja esi pie stūres, tad nedrīkst lietot alkoholu, bet Latvijā daudzi par to nedomā. Pati Jāņu naktī pat alus kausu neizdzēru, jo bija jābrauc.
Tā kā vasarā man nav brīvas arī sestdienas un svētdienas, paliek maz laika, lai sekotu līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē. Pagājušajā nedēļā Latvijā no Irākas atgriezās pēdējie karavīri. Priecājos par to, jo uzskatu, ka Latvijai vispār uz Irāku nevajadzēja sūtīt savus karavīrus. Varēja citādi atbalstīt Amerikas Savienoto Valstu centienus. Protams, karavīri apzinās, ka riskē ar savu dzīvību, dodoties šādās misijās, bet saņem par to labu atalgojumu. Bet vai tie tūkstoši, ko piešķir kritušo karavīru tuviniekiem, ir dzīvības vērti?
Neiedziļinos politikā, tāpēc man grūti spriest par tajā notiekošo, bet no cilvēciskā viedokļa tas, ka pagājušajā nedēļā pieprasīja izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas atkāpšanos, ir nepareizi. Mūsu nesakārtotajā valstī vienmēr būs daudz darāmā, būs pārmaiņas, tāpēc uzskatu, ka nav pareizi pārtraukt cilvēka darbu pusratā. Jauns ministrs tāpat uzreiz neatrisinās visas izglītības jomā samilzušās problēmas.
Priecājos par Aizkraukli, kas katru dienu kļūst krāsaināka, sakoptāka. Beidzot ir sakārtota Jaunceltnes iela, lai pa to var izbraukt. Var just, ka novads gatavojas svētkiem.
Lai arī pēc Līgo svētkiem dienas paliek īsākas, vasara vēl ir pašā sākumā. Novēlu visiem izbaudīt karsto laiku, kārtīgi pastrādāt un arī atpūsties.
