Pagājušajā nedēļā pabeidzu maketu grāmatai par Koknesi.
Pagājušajā nedēļā pabeidzu maketu grāmatai par Koknesi. Tā top saistībā ar Kokneses 730. jubileju, un tas būs krāsains izdevums. Grāmatai būs kultūrvēsturiska nozīme — divsimt lappusēs apkopota informācija par Kokneses vēsturi, kultūras dzīvi, uzņēmējdarbību, izglītību, sportu. Atsevišķa nodaļa veltīta arī Krievkalnes salai, tā tagad nodēvēta par Kokneses salu, kurā taps japāņu ainavu arhitekta Šunmio Masuno memoriālais ansamblis.
Grāmata tapa diezgan īsā laikā. Tai finansējumu piešķīra pagājušā gada rudenī, tad Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis uzticēja grāmatas veidošanu man. Viegli nebija, jo bija jāpaspēj visu nofotografēt rudenī, jo ziemas bildes var izmantot tikai nedaudzas. Mazliet vēl grāmatu papildināju ar šajā pavasarī tapušajām bildēm. Intensīvi strādāju, bet to kompensē prieks, ka darbu pabeidzu salīdzinoši īsā laikā. Grāmatā lielākoties ir manas fotogrāfijas, arī vairāku koknesiešu uzņēmumi, bet grāmatas maketu veidoju es. Šonedēļ darbu nodošu tipogrāfijā, un jau šomēnes grāmatai jābūt gatavai, jo 9. jūnijā Koknesē paredzētas jubilejas svinības. Šī man ir jau sestā grāmata pēdējo četru gadu laikā.
Fotografējot pagājušajā gadā vien nobraucu 47 tūkstošus kilometru, tātad jau trešo reizi apbraucu apkārt Latvijai. Man vislabāk patīk pats process — fotografēšana, sarunas ar cilvēkiem, grāmatas tapšanas gaita. Aizbraucu uz kādu objektu un priecājos, ka ir labs laiks, ka no vajadzīgās puses spīd saule vai debesīs vietām skaisti mākoņi. Tas viss dod bildēm arī māksliniecisko, ne vien dokumentālo vērtību. Kad ar visu savu būtību un pieredzi esi šajā darbā iekšā, materiāls sakrājas diezgan labs. Gandarījumu dod arī cilvēki, ar kuriem kopā strādāju. Kolektīvais darbs man nav nekas jauns — pēc profesijas esmu kinorežisors, un man ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem. Uzskatu, ka darba iznākums ir labāks, ja starp cilvēkiem valda lieliska sapratne.
Aktuālākais pagājušās nedēļas notikums ne vien Latvijā, bet arī pasaulē bija “Eirovīzijas” konkursa fināls. Īsti neizprotu un neatbalstu šī konkursa vērtēšanas sistēmu, un arī svētdien pierādījās, ka tā nav diez cik objektīva. Izskatās, ka te darbojas vienkāršs vērtēšanas princips: tu man esi draugs, un es par tevi balsošu! Kaimiņu valstu iedzīvotāji balso par kaimiņiem, nevis par labāko dziesmu un izpildījumu. Man šķita, ka latviešu grupas “Bonaparti.lv” priekšnesums izcēlās citu vidū ar savu neparastumu un oriģinalitāti. Pirms tam daudzi mūsējiem pat prognozēja uzvaru. Arī es biju pārliecināts par vietu vismaz pirmajā desmitniekā, tāpēc biju vīlies, ka latvieši ierindojās tikai sešpadsmitajā vietā. Varbūt “Eirovīzijas” konkursus vajadzētu vērtēt profesionālai žūrijai, tad godalgas iegūtu tiešām labākie.
Neskatoties uz šo sakāvi, zaudētāji jau neesam — “Bonapartu” priekšnesums bija augstā līmenī, un viņi iepatikās daudziem. Tagad viņus pasaulē pazīst, un tas nozīmē, ka būs vēl daudzi uzaicinājumi, koncerti un ieraksti.
Aizvien sekoju līdzi pasaules hokeja čempionāta spēlēm. Lai gan Latvijas izlase ierindojās 13. vietā, kopumā neesmu vīlies par viņu sniegumu un meistarību — mūsējie spēlēja labi. Vērojot citu komandu spēli, jāsecina, ka vairāk rīcības brīvības jādod jaunajiem spēlētājiem, arī Latvijas hokejā. To pierāda kaut vai Zviedrijas un Kanādas spēle. Kanādas izlases spēlētāju vidējais vecums ir 25 gadi, zviedru — tikai par trijiem četriem gadiem vairāk, bet rezultātā zaudējums 4 pret 1. Pārsteidzoši, ka šādu pārsvaru var gūt, spēlējot pret tik stipru komandu, kāda līdz šim bija Zviedrijas izlase. Vienkārši vecie jaunajiem vairs netiek līdzi, jo hokejs ir intensīvs sportaveids, kurā vajag spēku. Protams, ir labi, ja zināmu laiku jaunie un vecie spēlē kopā, pārņem vecāko pieredzi, bet jaunajiem ir pavisam cits cīņasspars, viņi var izturēt šīs spēles tempu. Un to apstiprina arī fakts, ka Latvijas izlases labākie spēlētāji bija tieši jaunie — Daugaviņš, Bērziņš un Dārziņš.
Aktuāla tēma Latvijā ir prezidenta vēlēšanas. Pēc tā, cik “augstu latiņu” šajā amatā uzcēlusi Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, piemērotu kandidātu būs grūti atrast. Viņa ir lieliska un gudra prezidente, kurai darbā palīdzēja arī tas, ka viņa labi pārzināja vairākas valodas un bija kā eksperte daudzās lietās gan valsts ārpolitikā, gan iekšpolitikā. Vaira Vīķe—Freiberga savā prezidentūras laikā bijusi kā mamma mūsu pašu valdībai — prezidentei allaž pieticis gudrības, lai koriģētu lietas, kuras valdība samudžinājusi.
Tagad dzīvojam jauna prezidenta gaidās, un šajā laikā daudz runā par to, ka prezidentu tomēr vajadzētu vēlēt tautai. Tas būtu daudz labāks variants nekā izvēlēties partiju piedāvātos kandidātus. Taču arī viņu vidū saskatu cilvēkus, kuri veiksmīgi varētu vadīt valsti.
Ir sējas laiks, un daudziem šis ir intensīva darba periods. Mūsu ģimenē zemes darbi tagad ir meitas Gundegas ziņā. Viņa aprūpē nesen iestādīto augļudārzu divu hektāru platībā, audzē puķes. Mēs sev audzēsim vien dārzeņus un kartupeļus, bet vēl jau neko neesam iedēstījuši un iesējuši. Laiks vēl pārāk vēss. Ir teiciens: “Steidzies lēnām!”. Domāju, ka šajā vēsajā pavasarī steiga neder, tā būsim tikai ieguvēji.
