Aizvadīto nedēļu Latvijas dzīvē var raksturot kā politiski smagu un saspringtu.
Aizvadīto nedēļu Latvijas dzīvē var raksturot kā politiski smagu un saspringtu. Atceroties pirms Saeimas vēlēšanām sludināto pozitīvisma kampaņu, gribas jautāt, kur palikuši visi skaistie vārdi, saukļi, solījumi? Nav ilgs laiks pagājis, bet tik daudz lietu jau “salaists dēlī”, un nu pēc reibinošās eiforijas sākušās lielas paģiras.
Domāju, ka tas, par ko uz zinām no masu saziņas līdzekļiem, ir tikai aisberga redzamā daļa. Piemēram, mēs nojaušam, ar ko nodarbojas un kā dzīvo mūsu trīs oligarhi — Lembergs, Šķēle un Šlesers, bet mēs nezinām, kāda nauda Latvijā ieplūst no Krievijas un kāda tai ir loma. Izskanējusi informācija, ka augstās nekustamo īpašumu cenas nosaka tieši nauda (un ne tā “baltā”), kas Latvijā ieplūst no Krievijas. Bet mēs lielākoties pievēršam uzmanību lietām, ko kārto “mūsējie”. Kaut vai “Jūrmalgeita”. It kā bija demokrātiskas vēlēšanas, bet aizkulisēs rezultātus ar mūsu pašu “tautisko” partiju biedru un līderu svētību “sabīda” kāds Germans Milušs ar Krievijas pilsonību.
Priekšvēlēšanu pozitīvisma kampaņa bija tik spēcīga, ka pat paši “pozitīvisti” noticēja savai visvarenībai un sāka rīkoties. Satversmes tiesneši — tie labākie, jo viņi ir paklausīgākie. Bet kam? Ekonomika tik pareizi un labi attīstās, ka pat “nepamanīja” pasaules finanšu institūciju mājienus par Latvijas finanšu sistēmas nestabilitāti. Pietika ar analītisku publikāciju presē un dažām īsziņām, lai tie, kas balsoja par “pozitīvismu un gāzi grīdā”, sāktu drudžaini pārdot latus un pirkt eiro.
Par ekonomisko situāciju valstī nobažījušies igauņi, par Baltijas ekonomikas attīstību satraukti arī citi ārvalstu eksperti, bet mūsu valdības skatījumā nekas īpašs nav noticis, bažām nav pamata. Ka tik neiznāk kā ar grozījumu apstiprināšanu drošības likumos, kas beidzās ar to, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai bija jāpiešķir pusmiljonu latu parakstu vākšanas organizēšanai, lai ierosinātu referendumu un cilvēki varētu izteikt viedokli par šiem grozījumiem. Domāju, ka daudzi nemaz nesaprot, par ko tad būs jāiet parakstīties, jo grozījumus drošības likumos, kurus prezidente atdeva Saeimai atpakaļ, tā jau ir atcēlusi. Sāks tos izstrādāt no jauna.
Gan steidzamību vairs nevajag, gan ar prezidenti var konsultēties, lai tikai paliktu pie varas. Manuprāt, referenduma formulējumā varētu likt jebkuru ar pašreizējo politiķu darbību saistītu jautājumu, būtībā tas būtu jautājums par tautas uzticēšanos valdībai, Saeimai vai prezidentei.
Politiķiem likās, ka viņi visu ir izdomājuši, taču viņi pat iedomāties nevarēja, ka viss aizies tik tālu un Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga izmantos Satversmes 72. pantu. Par to viņi bija aizmirsuši un neticēja, ka tā varētu notikt. Tas liek padomāt, uz cik trauslas robežas mēs bijām un varbūt pat vēl esam — viens prezidentes lēmums varēja izšķirt visu. Kas būtu, ja valstī būtu cits — kāds partijisks prezidents? Kur mēs būtu?
Pagājušajā nedēļā daudz diskutēja par politiķu atbildību. Piekrītu tam politologam, kurš teica, ka politiskā atbildība Latvijā ir būt bezatbildīgam. Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis mierīgi pasaka, ka brīdī, kad valstī risinās tik svarīgas lietas, viņš atpūšas mežā. Vai viņam vienalga, kas notiek valstī? Šādu attieksmi kādreiz precīzi raksturoja Aleksandrs Kiršteins, sakot, ka viņš ir nevis priekšsēdētājs, bet priekšā sēdētājs.
Saka — katra tauta dabū tādu valdību, kādu ir pelnījusi. Vai tiešām esam tik slikti, ka tādu esam pelnījuši?
Aktuāla pagājušajā nedēļā bija arī Lemberga lieta. Uzskatu, ka viņš ir dabūjis to, ko pelnījis. Vai tā var ņirgāties par valsti kaut vai tajā pašā Ojāra Grinberga lietā? Klaji ignorēt Ministru kabineta rīkojumu? Arī tiesas prāvu, kurā viņš apsūdzēts par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, Lembergs jau paspējis pārvērst par farsu.
Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvis Augusts Brigmanis televīzijā paziņoja, ka tiesas prāvu dēļ no sava koalīcijas partijas biedra Lemberga nenovērsīsies. Izpētīju ZZS ziedotāju sarakstu un secināju, ka Ventspils mēra šajā sarakstā nav. Kāpēc gan viņam tik liela ietekme šajā partijā un valdībā? Vai ir kāds netiešs veids, kā to var izdarīt? Tāpēc Lemberga “stipendiātu” lieta varētu būt ļoti interesanta. Agrāk vai vēlāk sabiedrība noteikti šos vārdus uzzinās, taču pierādīt to būs ļoti grūti.
Vērojot, kas notiek mūsu pašu pagastā, redzu, ka daudz kas risinās līdzīgi kā valstī. Arī mums viens cilvēks visu tur savās rokās. Peripetijas Bebru bāriņtiesā arī pierādīja, ka visi paņēmieni labi, lai tiktu vaļā no netīkama cilvēka. Man nav saprotama padomes rīcība. Būtu priecīgs, ja man to kāds izskaidrotu un arī es drīkstētu uzdot jautājumus. Saprotu, ka mēs nemākam izmantot demokrātijas iespējas. Nesen pagasta padomē nolēma, ka jāpalielina maksa par ūdens un kanalizācijas pakalpojumiem, un pielika esošajam tarifam desmit santīmu. Nenoliedzami, inflācija pieaug, un arī citi izdevumi palielinās, viss kļūst dārgāks, bet visa pamatā jābūt pamatotiem aprēķiniem. Pagasta avīzē publicētajā informācijā par izdevumiem ūdensapgādei un kanalizācijai nav tarifa aprēķina, jo tajā ielikti visi, arī daudzie ilglaicīgie, izdevumi un ir arī matemātiskas kļūdas. Nav norādīts, kādās komitejās tas izskatīts un apstiprināts. Mēģināšu iesniegt “Spietam” savu redzējumu par šo jautājumu, jo, kā teikts pozitīvisma kampaņā: “Jums ir tiesības zināt šo viedokli”.
Bet tikmēr pavasaris un saule ir klāt, arī cerība, ka mums izdosies vēlreiz un tiks ievēlēts cienījams un stingrs prezidents. Lai arī kādiem “zigzagiem” dzīve iet, tomēr galvenais — tā iet uz priekšu.
