Svarīgākais pagājušajā nedēļā Latvijā, manuprāt, bija tas, ka beidzot valdība ir sākusi ieklausīties mūsu prezidentes vārdos.
Svarīgākais pagājušajā nedēļā Latvijā, manuprāt, bija tas, ka beidzot valdība ir sākusi ieklausīties mūsu prezidentes vārdos. Diezin vai kādā pasaules valstī vēl ir prezidente ar tik lielu erudīciju, sievišķīgu šarmu kā mūsējā, un tāda attieksme, ar kādu pēdējā nedēļā pret viņu izturējās gan Segliņš, gan Kalvītis, noraidīdami grozījumu atsaukšanu Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā, bija vienkārši cūcība. “Cepuri nost” prezidentei par to, ka viņa izdara lietas, kuras ir jāpaveic un par kurām viņa ir pārliecināta. Mums vajadzētu lūgt Dievu, lai arī nākamais Latvijas prezidents būtu tikpat gudrs un zinošs.
Kas valdības un Saeimas vīriem un sievām lika pārdomāt? Bailes, ka viņus atlaidīs, piespieda ieklausīties prezidentes vārdos.
Uzmanības lokā pagājušajā nedēļā bija Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšana. Ja apcietinātu arī Šķēli un Šleseru, tas, protams, būtu vēl graujošāks notikums.
To, ka Lembergs vaļā netiks, sapratām jau sen, jo ģenerālprokurors Maizītis ir cilvēks, kurš vārdus vējā velti nebārsta. Kad apmēram pirms gada viņš ierosināja kriminālprocesu pret Lembergu, bija skaidrs — Ventspils mērs kritīs! Runājot ar pazīstamiem ventspilniekiem un pilteniešiem, dzirdēju viņu iebildumus: nē, Lembergs ir tik labs, visi viņu mīl, nekas nenotiks… Jau tad viss bija paredzams.
Manuprāt, par saviem miljoniem vajadzētu padomāt ne tikai Šleseram un Šķēlem, bet vēl lielākai kompānijai. Latvijā oficiāli ir pieci simti miljonāru, un cik vēl neoficiāli! Lūk, kas ir interesanti — kā nabadzīgs cilvēks var kļūt par visbagātāko cilvēku valstī? Nu nevar ar tulpēm vai rozēm tādu naudu iegūt! Jā, var ar puķēm godīgi nopelnīt piecus desmit tūkstošus gadā, to vēl padomju gados esmu pārbaudījis pats, bet ne jau divdesmit miljonu! Kā tādu naudu iegūt godīgā ceļā, nespēju iedomāties. Nelaime tā, ka uzreiz pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas neieviesa nulles deklarāciju. Tagad vairs nevar pārbaudīt, kā miljonāri pie naudas tikuši, jo katrs var pateikt, ka viņam miljonus novēlējusi kāda tante.
Latvijā 16. martā atzīmēja leģionāru piemiņas dienu. Es arī būtu gājis pie Brīvības pieminekļa, ja būtu bijis Rīgā. Galu galā tas jau ir tāds svēts gājiens, nevis izrādīšanās. Es, piemēram, neprotestēju arī pret to, ka vecie krievu zaldāti, kuri cīnījušies pret fašismu, 9. maijā iet pie sava pieminekļa un iedzer pa glāzītei vodkas, lai viņi tāpat liek mierā mūs. Tas, ka visi no šīm 16. marta aktivitātēm baidās un piesardzīgi par to runā, liecina tikai un vienīgi par valdības un valsts vājumu. Lietuvieši mums pārmet, ka Latvijā neesam piešķīruši pilsonību visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, jo viņi to ir izdarījuši. Bet Lietuvā ir tikai pieci procenti krievu! Mūsu lielākajās pilsētās vairākums iedzīvotāju ir krievi, un jau tagad mēs baidāmies kaut ko izprovocēt, lai tik mūs šī lielā masa nenospiež.
Mēs, staburadzieši, tagad esam ļoti svarīga notikuma gaidās, jo nupat saņēmām ziņu, ka, iespējams, maijā Latvijas Valsts prezidente brauks uz Staburagu, lai pie “Dieva auss” iestādītu savu ozoliņu. Tur jau aug Gunta Ulmaņa stādītais ozols. Šim notikumam esmu sacerējis dziesmu, un Silvija Silava zvērēja pie vectēva bārdas, ka atbrauks un šajā dienā to nodziedās. Maijā esmu uzaicināts viesos uz Vāciju, bet es atrunājos — ja tieši tajā laikā brauks prezidente, man jābūt te.
Nedēļas nogalē biju Rīgā, lai tiktos ar savu audzināmo klasi, viņi ik gadu rīko tādu klases sapulci. Strādāju Rīgas 50. vidusskolā, un manējie ir 1960. gada izlaidums. Audzināju viņus tikai divus gadus, un tagad mani audzēkņi jau paši ir cienījamos gados. No tiem laikiem esam palikuši tikai divi skolotāji, šovasar man būs 85 gadi. Tas ir tāds skaists atmiņu notikums. Pats ģimnāziju beidzu 1941. gadā, bijām pirmais boļševiku izlaidums, no manējiem palikuši tikai daži, un klases sapulces vairs nav ar ko rīkot. Kad esmu Rīgā, paņemu kortelīti un eju ciemos pie vienīgā klasesbiedra, ar kuru vēl varu parunāties.
Jauks notikums manā dzīvē ir tas, ka nu man ir sava dienliliju šķirne. Astoņdesmito gadu sākumā dabūju dienliliju sēklas no Amerikas, sakrustoju tās, un man bija vairāki tūkstoši sējeņu. Vecumniekos, kur dzīvojām, man nebija vietas, kur tos izstādīt. Dāvināju stādus cilvēkiem ar vienu norunu — lai vēlāk, kad uzziedēs, uzraksta, ka šķirne ir Vasarieša radīta. 15 no tādām šķirnēm atlasījis Raimonds Petrovskis, kurš izdod arī savu katalogu. Viņš man katru gadu to atsūta, un šogad katalogā redzu šķirni, kurai dots nosaukums “Jānis Vasarietis”. Tā ir Petrovska radītā jaunā šķirne, un viņš to novērtējis par 100 latiem. Piezvanu viņam un saku paldies par šo godu. Viņš man piedāvā atsūtīt šīs šķirnes gumiņu. Saku: “Petrovska kungs, esmu praktisks latvietis, atsūtiet man labāk tos simts latus!” Labi nepazīstot viņu, ar šiem vārdiem ļoti riskēju, bet ar atvieglojumu izdzirdēju viņa smieklus. Viņš atsūtīja man dienliliju, un es to iestādīju.
Pavasaris manās mājās sācies jau pirms pāris mēnešiem — gatavojoties sējai, uz papīra strēmelēm ar želatīnu lipinu sēkliņas. Man ir grūti locīties, tāpēc sagatavoju sēkliņu lentes, tās atliks vien ierušināt dobē siltumnīcā vai dārzā, un “mērkaķa ātrumā” varēšu sēju pabeigt. Daļu siltumnīcas tādā veidā jau esmu apsējis.
