Aizvadītajā nedēļā bija ļoti daudz darba, tā bija saspringta. Man pieder kokapstrādes uzņēmums “Akācija” Aizkraukles pagastā. Strādājam no 1993. gada un pašreiz nodrošinām darbu 25 cilvēkiem.
Aizvadītajā nedēļā bija ļoti daudz darba, tā bija saspringta. Man pieder kokapstrādes uzņēmums “Akācija” Aizkraukles pagastā. Strādājam no 1993. gada un pašreiz nodrošinām darbu 25 cilvēkiem. Pagājušajā nedēļā liela daļa darbinieku saslima ar gripu, trūka strādnieku, un arī pats nedēļas beigās jutos nevesels.
Galvenokārt ražojam detaļas rūpnīcai “Jeld—Wen Latvija”. Veicam arī dažādus galdniecības darbus un izpildām individuālus pasūtījumus. Nupat iegādājāmies jaunus darbgaldus un tagad intensīvi apgūstam, kā ar tiem strādāt. Gandrīz piecpadsmit gadu darbojoties kokapstrādes “nišā”, vairākkārt esmu secinājis — otrreiz diez vai iesaistītos šajā jomā. Ar mums gandrīz neviens negrib sadarboties. Daudzus gadus esmu no valdības dzirdējis solījumus, atbalstu vārdos. Kas notiek dzīvē? Atvainojiet, bet agrāk to trīs pirkstu kombināciju zīmēja uz pamestu namu sienām. Tāda, lūk, ir valdības reālā palīdzība mazajiem lauku uzņēmumiem. Situācija, kāda ir Latvijā, ir paradoksāla. Vairāk nekā septiņus gadus strādāju kopā ar dāņu uzņēmējiem un varu salīdzināt, kā tur valsts rūpējas un aizsargā vietējos mazos uzņēmējus.
Pagājušajā nedēļā premjers
Aigars Kalvītis paziņoja par “taupības” režīma ieviešanu un izklāstīja savu ieceri, kā cīnīties ar inflāciju. Kaut ko tik cinisku es negaidīju — palielināt sev algu, Latvijas iedzīvotājiem ieteikt nedzīvot uz kredīta. Vai nevajadzēja sākt no otra gala? Vispirms kontrolēt savus izdevumus un uzzināt, kur paliek miljoni no valsts budžeta? Es uzskatu — tur, kur sākas valsts, tur Latvijā sākas arī “bardaks”.
Joprojām nevar rimties par Latvijas — Krievijas robežlīgumu. Man liekas, tas ir mazsvarīgi, kurš parakstīs — premjers, prezidente vai ārlietu ministrs. Galvenais, lai tas notiek pēc iespējas ātrāk. Uzskatu, ka paši daudzus gadus nespējam apsaimniekot visu zemi, kas mums pieder, tāpēc Abrenes atgūšana ir veltas pūles.
Satrauca ziņa par diviem traģiskajiem nelaimes gadījumiem, kuros gāja bojā divi jauni cilvēki — pusaudzis no Kokneses un meitene no Jēkabpils. Man žēl, ka tā notiek, bet tā tas bijis vienmēr. Nevajag spriest un analizēt apstākļus, meklēt vainīgo. Jāpieņem fakts, ka mūsu vidū vienmēr bijuši un būs cilvēki, kuri ar savām grūtībām nespēj tikt galā un izvēlas šo ceļu.
Liekas, jauno paaudzi ļoti ietekmē filmas un datorspēles, tikai tagad par šiem traģiskajiem gadījumiem runā, bet iepriekš klusēja. Atceros, pirms daudziem gadiem, kad ekrānos rādīja populāro filmu “Fantomass”, neilgi pēc filmas demonstrēšanas uz ielas atrada piekautu vīrieti, kuram pie krūtīm piesprausta zīmīte ar parakstu “Fantomass”.
Sākoties pavasarīgajam lai kam, esam iedzīvojušies neizbēgamā problēmā, kuru sauc “Latvijas ceļi”. Kārtējā katastrofa. Siltā un dubļainā laikā arī ceļš uz manu darbavietu ir pilnīgi neizbraucams. Manuprāt, vienīgais ministrs, kurš solīto izdarīja un kaut cik uzlaboja situāciju uz ceļiem, bija Vilis Krištopans. Mums vajag visu — Gaismas pili un koncertzāli, bet vai tā ir prioritāte, kurā ieguldīt miljonus? Vai nav svarīgāk, lai lauku cilvēks katru dienu tiek uz darbu? Protams, vienīgais, uz ko esam spējīgi: uzlikt zīmi — jāierobežo braukšanas ātrums — vai atcelt autobusu reisus, ja ceļš ir tik slikts, ka pa to nevar pabraukt.
Cik šogad bija kritisko dienu, kad ceļi varēja kļūt neizbraucami? Redzēju, kā kaisāmās mašīnas pilsētas ielas sāk kaisīt pulksten 10 no rīta. Katru dienu notika vairāki desmiti ceļu satiksmes nelaimes gadījumu, bet kāpēc? Pats dzīvoju apmēram divus kilometrus no šosejas, vairs ne par ko nebrīnos. Ko domā, ko gaida policija un valdība? Apmēram pirms četriem pieciem gadiem haoss uz ceļiem bija tāds pats, kā tagad. Pa šoseju Rīga—Daugavpils pirms pāris gadiem vidējais ātrums bija 120 — 130 kilometru stundā. Tolaik neredzēja nevienu patruļmašīnu, kas to kontrolētu. Uz Rīgu darba dēļ nākas braukt trīs reizes nedēļā, tāpēc varu salīdzināt. Protams, ātri brauc visā Centrāleiropā, pārsniedzot atļauto ātrumu. Tikai ir atšķirība — tur brauc kulturāli. Biju Dānijā, redzēju — iedzer paziņa degvīna glāzi, es jautāju: “Vai varēsi braukt?”, viņš atbildēja — nekas, nekas, viņš braukšot lēnām, uzmanīgi, un nekas nenotiks. Cilvēki visu laiku domā par savu braukšanas stilu, bet pie mums — tikai dzer un brauc. Nav nekādas kultūras. Kas to var ietekmēt? 8. martā notverti 22 iereibuši autovadītāji. Vai to mainīs lielāki sodi, ko pieņēma pagājušajā nedēļā? Domāju, ka nē.
Pagājušajā nedēļā svinējām Starptautisko sieviešu dienu. Man vienmēr patikušas sievietes. Viņas ir jāapsveic. Man šie svētki atmiņā tāpēc, ka padomju laikā kolhozā biju galvenais celtnieks un man bija pienākums sveikt visas pazīstamās sievietes. Pagājušajā gadā apsveicu sava uzņēmuma sievietes ar ziediem, šogad skatos — arī pārējie darbinieki par to iedomājušies un apsveica kolēģes. Pēc sociālisma nopostījām visu, kas palicis no Latvijas laikiem, vēlāk — iznīcinājām visu, kas bija palicis no sociālisma. Vajadzēja meklēt mazāk postošu un graujošu valsts attīstības modeli.
Domāju, ko un kā mēs darām. Piemēram, Aizkraukles pagastā, pie bāra “Klinta 2”, dārgas automašīnas regulāri stāv “zem zīmes”, kur stāvēt aizliegts. Vai tas kādu interesē? Kam tās zīmes ir domātas? Tā mūsu valstī pieņemts — uzliekam zīmi, aizliedzam — un viss. Kas tālāk? Gaidot pavasari, domāju par pirmajiem darbiem mājas pagalmā. Aizvadītajā nedēļā vēl bija pārāk slapjš, lai dotos dārzā, bet drīz jau to varēšu darīt. Privātmājā nekad darba netrūkst.
