Pagājušajā nedēļā februāra kupenas sāka kausēt marta saulīte, migla un lietus. Tuvojas pavasaris.
Pagājušajā nedēļā februāra kupenas sāka kausēt marta saulīte, migla un lietus. Tuvojas pavasaris.
Jau 20. gadu strādājot Jaunjelgavas pašvaldībā, pierasts, ka gada pirmais ceturksnis ir smags. Daudz darba, veidojot jauno budžetu un plānojot, kas jaunjelgaviešu dzīves uzlabošanai veicams vispirms.
Par laimi ziema bija silta, un neilgais sals nesagrāva mūsu pilsētas apkures sistēmu. Tā ir pilnībā jāatjauno, taču šim mērķim šoziem nebija naudas. Pašvaldības uzņēmumam “Nams” nav vadītāja, ir tikai vietas izpildītājs. Šajā uzņēmumā ir tik daudz problēmu, ka neviens speciālists pagaidām neuzņemas tā vadību.
Ja viss veiksies, kā plānojam, pilsētas bibliotēku varēsim pārvietot uz kultūras namu. Tur pirmajā stāvā jāsakārto telpas un jānopērk arī pietiekami daudz datoru, lai tos varētu izmantot pēc iespējas vairāk interesentu. Lai pašvaldībai būtu nauda, mēģinājām izsolē pārdot vairākus zemesgabalus, taču pārdevām tikai vienu. Nu par tēriņiem jādomā ekonomiski. Katrs domē darām savu darbu. Iepriekšējais vadītājs Jānis Krūmiņš vēl slimo, tāpēc pašvaldības materiālās vērtības jaunajam pilsētas mēram Gundaram Stahovskim oficiāli nav nodotas, tomēr ir veikta to inventarizācija, un nekas nekur nepazudīs.
Turpinu mācīties Baltijas starptautiskās akadēmijas maģistratūrā, jāmācās vēl pusotru gadu. Labi, ka vīrs un dēls mani saprot, taču visa ģimene kopā varam būt tikai svētdienās. Pamazām kļūstu par darbaholiķi, taču pagaidām savu dzīvi citādi iekārtot vēl nevaru.
Skumji, ka Latvijā notika tik liela traģēdija “Reģu” pansionātā Alsungā. Par šo nelaimi tagad vaino valsti. Ko nozīmē — valsts? Es, jūs, mēs visi? Kur te ir mūsu vaina? Ir taču Labklājības ministrija, kurai par pansionātiem jārūpējas.
Labklājības ministrijas nolaidības dēļ cilvēkus ar īpašām vajadzībām Latvijā neuzklausa, tāpēc nevar notikušajā vainot tikai pansionāta direktori. Taču ministre Dagnija Staķe “mazgā rokas nevainībā”, un rodas pārliecība, ka viņa pat īsti neizprot, ka slimajiem cilvēkiem labāk būtu dzīvot mazos pansionātos un grupu mājās. Nu viņa par ugunsdrošības sistēmas nesakārtotību jau atbrīvojusi no darba vairāku pansionātu direktorus, bet vai tas ir risinājums? Atbildība par šo nelaimi jāuzņemas nevis valstij, kas nozīmē — nevienam, bet labklājības ministrei.
Kā juriste priecājos, ka par jauno Latvijas tiesībsargu Saeima apstiprināja juristu aprindās labi pazīstamu un godājamu personību — Romānu Apsīti. Tomēr sabiedrībai viņa pienākumi tā arī nav īsti skaidri. Lai gan šis amats ir ļoti nozīmīgs, samulsu, kad uzzināju, ka viņam vēl nav pat sava kabineta. Vai tad apmeklētāji tiesībsargam būs jāpieņem kādā vārtrūmē?
Darba steigā tomēr vēroju, kā Rīgas domē par nepaklausību kultūras ministrei Helēnai Demakovai un viņas atbalstītājiem no mēra krēsla ļoti ātri “izlidoja” Aivars Aksenoks. Domāju, ka šis scenārijs bija jau laikus “iestudēts”, rīcībai vajadzēja tikai ieganstu. Un tā izrādījās grandiozā koncertzāle, kuras celtniecība patlaban, manuprāt, Latvijai ir lieka greznība. Valstij ir simtiem citu neatliekamu vajadzību, jo mēs vēl esam ļoti nabadzīga zeme. Aksenoks pēc notikušā jutās aizskarts, īpaši par triju savas partijas biedru nodevību, balsojot pret viņa palikšanu mēra amatā. Esmu sociāldemokrāte, tāpēc priecājos, ka par vicemēru Rīgā kļuva mūsu partijas biedrs Jānis Dinēvičs. Lai strādā un lai Rīgai būtu labāk.
Dažas lietas sarūgtina. Cik nedemokrātiski un apkaunojoši rīkojās Saeimas deputāti, atkārtoti caurlūkojot grozījumus likumā par valsts drošību un neņemot vērā nevienu prezidentes ieteikumu! Kā Dainim Turlajam nebija neērti teikt, ka, lūk, no Saeimas tribīnes neesot korekti runāt par prezidentes vēstuli? Kur tad jārunā par valsts augstākās amatpersonas vēstuli, ja ne no Saeimas tribīnes? Viņš tik atklāti demonstrēja necieņu prezidentei, ka pat nezinu, kā īsti šādu bezkaunību nosaukt. Šajā reizē es pilnīgi piekrītu “Jaunā laika ” deputātiem, ka “oranžā” valdība jau vairs nezina, ko dara.
Arī es uzskatu, ka Tautas partijas ambīcijas pārsniedz visas pieļaujamās robežas. Nesaprotu kaut vai to, kāpēc valdības sēdēs piedalās Ventspils mērs Aivars Lembergs? Šis kungs taču nav ne Saeimas deputāts, ne valdības loceklis. Kāpēc nevienas citas pašvaldības vadītājs tur nav redzēts? Kā vēl atklātāk var parādīt, ka Latviju patlaban pārvalda daži oligarhi?
Ainārs Šlesers paziņoja, ka nepilsoņiem jāļauj piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Vai tas nav cinisma kalngals? Kāpēc viņi, ja tā grib balsot, joprojām nav naturalizējušies? Un kāpēc šie cilvēki Šleseram pēkšņi kļuvuši tik aizsargājami? Tagadējā valdība jau vairs neklausās ne prezidentē, ne tautā, ne opozīcijā esošajās partijās.
Esam saņēmuši tādu valdību, kādus deputātus ievēlējām. Es nesaprotu un nekad nesapratīšu, kā tik nabadzīgas valsts kā Latvija tauta var balsot par miljonāriem? Malā ir sociāldemokrāti, “Jaunais laiks” un vēl dažas partijas, kurām Latvijas labklājība būtu pirmajā vietā, nevis valsts miljonu raušana savās kabatās. Diemžēl uz Īriju pārceļas ne tikai vienkāršā darba strādnieki. Tur darbu atrod arī medicīnas speciālisti, firmu īpašnieki, juristi un citi gudri cilvēki. Žēl, jo Latvijai viņi acīmredzot nav vajadzīgi.
Nevaram iztikt arī bez kurioziem. Es saviem radiem Vācijā nespēju ieskaidrot, kur Latvijā ir tās zilās govis? Viņi Latviju pazīst kā skaistu zemi, kurā zaļo mežs, bērzu birzis, zina, ka mums ir tautasdziesmas un Dziesmu svētki, ka godājam senču tradīcijas un darba tikumu. Ticu, ka tā būs arī turpmāk.
