Darbā aizvadītā nedēļa bija saspringta. Pierobežas kontrolē strādājām maiņās — ik pa divpadsmit stundām.
Darbā aizvadītā nedēļa bija saspringta. Pierobežas kontrolē strādājām maiņās — ik pa divpadsmit stundām. Arī lielajā aukstumā katru dienu jāpārrauga robežšķērsošanas vietas un jāpārbauda noteikti robežas posmi. Ģimenē valdīja priecīgs satraukums, jo svinējām trīs dzimšanas dienas.
Vērojot ziņu raidījumus televīzijā un lasot presi, domāju, ka aizvadītā nedēļa Latvijā bija notikumiem bagāta. Viens no svarīgākajiem bija tas, ka Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likumu, pilnvarojot Ministru kabinetu parakstīt pirms desmit gadiem parafēto Latvijas un Krievijas līguma projektu par abu valstu robežu. Šis ir strīdīgs jautājums, tāpēc tik ilgi nevarēja vienoties. Domāju, ka, tikai parakstot robežlīgumu, Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības neuzlabosies. Ir daudz šķēršļu, kas to kavē, un viens no tiem ir Krievijas attieksme. Manuprāt, Latvijai vajadzēja paust stingrāku nostāju, cīnīties un pieprasīt to, kas mums pienākas. Laikam esam pieraduši, ka vienmēr kāds cits diktē noteikumus un mēs, lai arī pēc cīņas, vienmēr padodamies. Krievija atļaujas būt valdonīga, jo apzinās, ka agrāk vai vēlāk Latvija piekāpsies.
Aizvadītajā nedēļā Valmierā notika pirmā Ministru kabineta sēde ārpus galvaspilsētas. Lai arī sākotnējā iecere rīkot šādus izbraukumus bija ar domu “tuvāk tautai”, ministri diemžēl uz iedzīvotāju jautājumiem apsolīja atbildēt nākamreiz. Manuprāt, doma izkustēties no Rīgas nav peļama. Bet vai šo izbraukumu mērķis ir tikai izrādīties, demonstrējot tautai līdz šim nepieredzētus drošības pasākumus? Cerams, nākamreiz izbraukums būs pārdomāts un ministri atlicinās laiku aprunāties ar cilvēkiem, uzklausīs viņu problēmas. Tikai tad šādiem izbraukumiem ārpus Rīgas būs jēga.
Biedrība “Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu” pagājušajā nedēļā iesniedza Valsts prezidentei Vairai Vīķei — Freibergai aicinājumu nepieļaut cukurfabriku slēgšanu. Domāju, ka pāris tūkstošu iedzīvotāju parakstu šo problēmu neatrisinās. Latvijā cukurs ražots vienmēr, un tā tam būtu jābūt arī turpmāk. Varbūt abām cukurfabrikām vajadzēja apvienoties un cīnīties kopā? Varbūt tad būtu lielākas izredzes turpināt cukura ražošanu? Kurp mēs ejam, dancojot pēc Eiropas Savienības stabules? Agrāk klausījām, ko noteica Padomju Savienība, tagad pakļaujamies ikvienai Eiropas Savienības prasībai. Cik ilgi mēs būsim maza valstiņa, kam citi noteiks, kā dzīvot? Vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis protestē pret daudziem lēmumiem, ja tie iedzīvotājiem nav pieņemami. Mēs, latvieši, gan to neatļaujamies. Mēs samierināmies arī ar to, ka nebūs vairs pašmāju cukura, samierināmies, ka simtiem cilvēku vairs nebūs darba un daudzi cukurbiešu audzētāji izputēs. Nesaprotu, par ko domā valdība? Viegli pateikt, lai cukurbiešu vietā audzē linus vai rapsi. Nupat televīzijā redzēju raidījumu par to, kā citviet šie ieteikumi jau izgāzušies. Lietuvieši gadiem ilgi nodarbojušies ar linu audzēšanu, taču tagad stāsta, ka šīs kultūras audzēšana nepadodas un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt pie labas linu ražas daudzi jau meklē citu nodarbošanos. Vairāki lietuviešu zemnieki lielās platībās sākuši audzēt no Vācijas ievestas nātres, kuras pārstrādājot izmanto apakšveļas ražošanai. Vai arī mēs ejam tajā virzienā — apsēt Latvijas laukus ar nātrēm? Domāju, vienīgais risinājums, lai lemtu cukurfabriku likteni, ir rīkot tautas nobalsošanu.
Latvijā joprojām notiek daudz nelaimes gadījumu, ziema daudzām ģimenēm atnesusi nevis baltu prieku, bet traģēdijas. Cilvēki arī laukos nav pasargāti no autoavārijām. Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, paredzot lielākus sodus par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, taču es šo lēmumu neatbalstu. Nav jēgas palielināt naudassodu, ja lielākā daļa sodīto joprojām nespēj to samaksāt un krājas parādi valstij. Ne jau piespiežot samaksāt naudassodu par neievērotiem ceļu satiksmes noteikumiem mainīsies cilvēku domāšana. Dodoties ceļā, visi vienmēr domā, ka “ar mani nekas slikts nevar atgadīties”. Un tomēr ir reizes, kad atgadās, turklāt bieži tas notiek pārgalvīgas braukšanas dēļ. Visiem kaut kur jāsteidzas, jāpaspēj laikā, tomēr nedrīkst neņemt vērā laika apstākļus, īpaši ziemā. Traģiski, ja cieš nevainīgi cilvēki.
Dzirdēju par Rīgā nogalināto uzņēmēju. Šķiet, tas arī pie mums kļuvis par pašsaprotamu veidu, kā risināt konfliktus. Agrāk ko tādu redzējām asa sižeta filmās, bet kopš deviņdesmitajiem gadiem šādi notikumi risinās arī mūsu ielās. Domāju, ka policija ir bezspēcīga, jo šādā veidā strīdus risina daudzi noziedzīgie grupējumi. Darbojas arī “melnais tirgus”, kurā var iegādāties ieročus, un cīņa vispirms jāsāk ar tiem.
Mūsu rajonā vienu pēc otras slēdz mazās pasta nodaļas. Pilskalnē pagaidām pasta nodaļa vēl ir, taču esmu dzirdējis, ka līdz vasarai slēgs arī to. Satrauc tas, ka mērķtiecīgi ejam virzienā, kas paredz lauku iznīcību. Dzīvojot Pilskalnē un strādājot Neretā, man vajadzības gadījumā ir iespēja nokļūt gan pastā, gan aptiekā. Bet cik daudziem lauku cilvēkiem, īpaši vecākajai paaudzei, tas ir neiespējami! Mēs esam pieticīgi, neprasām neko jaunu, tikai lūdzam saglabāt to, kas vēl palicis. Raugoties nākotnē, bail pat domāt, kas notiks, ja pagastā slēgs arī skolu. Tas šobrīd Pilskalnē ir pēdējais gaišais stars.
Lasītājiem novēlu saglabāt optimismu. Nākotnē jāraugās ar domu, ka Latvijai ir vajadzīgi lauki un cilvēki, kas tur dzīvo un strādā.
