Pagājušās nedēļas sākumā atcerējāmies bērnudārza 40 gadu jubileju.
Pagājušās nedēļas sākumā atcerējāmies bērnudārza 40 gadu jubileju. Svinības izvērtās par lielu un skaistu balli, kas gandarījumu sagādāja gan mums — rīkotājiem, gan arī mūsu ciemiņiem — bijušajiem darbiniekiem un lūgtajiem viesiem. Sveicām radošākos un ilggadējos darbiniekus. Pasniedzām atzinības rakstus un naudas balvas, ko piešķīra Aizkraukles rajona padome un Kokneses pagasta padome.
Latvijā pēdējā laikā izskanējuši pārmetumi, ka pašvaldības bērnudārziem tiek vairāk naudas nekā privātajiem “dārziņiem” vai bērnu audzināšanai mājās. Daudzās valstīs pašvaldība vienam bērnam piešķir noteiktu naudas summu un vecāki ar to rīkojas pēc saviem ieskatiem: ved mazuli uz pašvaldības vai privāto bērnudārzu, vai algo auklīti. Latvijā nevienā pašvaldībā nav šādas prakses, tikai Rīgā vecākiem, kuru bērniem nav vietas dārziņā, maksā tā saukto auklīšu pabalstu — 50 latu.
Kādu laiku biju saistīta ar darbu pašvaldībā un ilgus gadus strādāju bērnudārzā. Esmu pārliecināta, ka mūsu valstī pabalstus nevar maksāt “uz rokas”. Sabiedrība pagaidām tam nav gatava. Zinu, ka daļa vecāku priekā saberzēs rokas un naudu nodzers. Arī tie vecāki, kuri uzskatīs, ka šo naudu var izmantot lietderīgi, neieguldīs to bērnos, bet visdrīzāk remontēs dzīvokli, liks jaunus pakešu logus vai pirks sadzīves elektroniku. Laukos šī nauda aiziet citām lietām, ne bērniem.
Līdzīga situācija bija deviņdesmito gadu sākumā, kad sāka maksāt ģimenes pabalstus. Vecāki bērnus uz “dārziņu” neveda, nolēma audzināt mājās, un daļa bērnudārzu bija jāslēdz. Taču bērnus mājās tikai pieskatīja, reti kuri vecāki mazuļiem arī kaut ko iemācīja. Tagad situācija ir mainījusies, vecāki strādā un apzinās, ka bērnudārzā bērns apgūst visu to, kas viņam savā vecumā ir svarīgs un nepieciešams.
Lai šādu ieceri realizētu, valstī jābūt stabilai ekonomikai, cilvēkiem — pietiekami turīgiem, lai šī nauda nebūtu jāiegulda apģērba pirkšanā vai kredītsaistību kārtošanā.
Pēc mūsu “dārziņa” bērniem var sekot arī iedzīvotāju migrācijai, demogrāfiskajai situācijai un zināmā mērā arī dzīves līmeņa izmaiņām Koknesē. Daudzi koknesieši meklē darbu Rīgā un pārceļas uz dzīvi tuvāk galvaspilsētai. Savukārt uz Koknesi pārceļas dzīvot cilvēki no Daugavas kreisā krasta pašvaldībām, lai būtu tuvāk lielākām apdzīvotām vietām un labākai satiksmei. Un, ja vēl izveidos novadus rajona robežās, šī nabadzība un atpalicība nomalēs kļūs vēl izteiktāka. Cilvēki, kuri jau pieredzējuši kādu teritoriālo reformu, arī uzskata, ka tā nav laba ideja.
Mani šokēja fakts, ka Krievijā, Jekaterinburgas pilsētas slimnīcā, kāda medicīnas māsa vecāku pamestiem bērniem ar plāksteri aizlīmēja muti, lai nedzirdētu bērnu raudas. Kas vēl var būt briesmīgāks! Jo vairāk, ka viņi ir bāreņi. Lai kādi apstākļi bijuši slimnīcās padomju laikos un tagad, nespēju iedomāties, ka Latvijā kas tāds vispār varētu notikt. To cilvēku, kas šādi rīkojies, nevar saukt par medicīnas darbinieku. Bērniņš ar aizlīmētu muti taču var nosmakt.
Pagājušajā nedēļā nerimās diskusijas par jaunās koncertzāles celtniecību Rīgā uz “AB dambja”. Neesmu iedziļinājusies vietas izvēles argumentos un kā tā izskatīsies uz kopējā pilsētas fona, taču uzskatu, ka šāda koncertzālē ir vajadzīga. Ja ne uz “AB dambja”, kur varbūt tiešām nav pārāk droši, jo, ja globālās sasilšanas rezultātā jūrā un līdz ar to arī Daugavā var celties ūdens līmenis, tad šī celtne var būt apdraudēta, tad kaut kur citur noteikti. Rīga ir ļoti skaista Eiropas pilsēta ar brīnišķīgu vecpilsētu. Operas darbība pierāda to, ka esam spējīgi uzņemt Latvijā augsta līmeņa māksliniekus. Mēs braucam uz koncertiem Igaunijā, kāpēc, lai cilvēki no kaimiņvalstīm nebrauktu pie mums apmeklēt kādu labu koncertu.
Pirmo reizi Latvijā piespriests reāls cietumsods par rasistisku uzbrukumu. Manā skatījumā, tā ir ļoti nopietna lieta, kas liek aizdomāties. Taču uzskatu, ka stingrāk vajadzētu izvērtēt ne tikai latviešu, kuri necienīgi izturās pret cittautiešiem, uzvedību, bet arī Latvijā dzīvojošo cittautiešu, kuri necienīgi izturās pret šo valsti, rīcību. Nupat “Ainas šovā” rādīja citu tautu pārstāvjus, kuri ieradušies Latvijā un dažu mēnešu laikā iemācījušies latviešu valodu. Turpretī, cilvēki, kuri te dzimuši un visu mūžu nodzīvojuši, latviski tā arī nav iemācījušies. Tā ir klaja necieņa pret valsti, kurā cilvēks dzīvo un manuprāt, mēs esam pārāk “mīksti” attieksmē pret šādiem cilvēkiem. Kāpēc krievu tautības cilvēks no Latvijas, iebraucis, piemēram, Anglijā, pat neiepīkstas, ka viņam jāmācās valoda, jākārto uzturēšanās atļauja un citi dokumenti, bet Latvijā viņš šī iemesla dēļ jūtas apspiests?
Būtiskākās diskusijas politikā bija par robežlīgumu ar Krieviju, un ko darīt ar Abreni. Daudzu kamiņvalstu starpā nav noslēgti šādi robežlīgumi, un tās mierīgi dzīvo līdzās, taču, ja politiķi uzskata, ka Latvijai un Krievijai šāds līgums ir nepieciešams, droši vien tā vajag. Acīmredzot, tas Latvijai sniegs lielāku drošību, taču man liekas, ka visvairāk šis robežlīgums ir vajadzīgs biznesam.
Varam jau mēs būt arī ļoti patriotiski un uzstāt, ka Abrene jāpievieno Latvijai. Taču, ja domājam racionāli, ko darīsim ar šādu reģionu, kura dzīves līmenis ļoti atšķirās no dzīves līmeņa Latvijā? Mums jau visa Latgale ir samērā nabadzīgs novads. Taču arī izlemt šo jautājumu tautas nobalsošanā nebūtu prātīgi, jo bieži vien cilvēki lemj ļoti piezemēti un emociju vadīti. Politiķiem uz šādām lietām ir pavisam cits skatījums. Nezinu, vai tik ļoti vajag cīnīties par šo teritoriju. Arī kaimiņu valstīm savlaik mainītas robežas, Igaunijai ir tāda pati teritorija kā mums Abrene, taču tā ir samierinājusies ar valsts robežām un necīnās par tās maiņu. Uzskatu, ka Latvijas valsts nav tik bagāta, lai uzņemtos “pacelt” šo reģionu.
