Darbā šīgada pirmā nedēļa pagāja ļoti saspringti. 2007. gada 1. janvārī kārtējo reizi dažām medikamentu grupām ir mainīta kompensēšanas kārtība.
Darbā šīgada pirmā nedēļa pagāja ļoti saspringti. 2007. gada 1. janvārī kārtējo reizi dažām medikamentu grupām ir mainīta kompensēšanas kārtība. Vēl līdz piektdienai vietējiem ārstiem nebija pilnīgas informācijas par jaunajām prasībām. Aptiekā strādājām divtik — ja ārsts, rakstot recepti, kļūdījies, norādot procentus, mēs, pārdodot zāles, kļūdīties nedrīkstam.
Aizgājušais gads Neretas aptiekai bija jubilejas gads, svinējām 110. dzimšanas dienu. Nedēļu pirms gada beigām pircējiem sarīkojām klientu dienas — viņi zāles varēja iegādāties ar nelielu atlaidi. Neretieši varēja apskatīt aptiekas vēsturi fotogrāfijās un atcerēties cilvēkus, kuri reiz te strādājuši. Katru gadu cenšamies kaut ko pilnveidot, lai neatpaliktu no pārējiem, un domāju, ka mums tas izdodas. Grāmatvedei ir iespēja strādāt ar datoru, daudzus maksājumus veicam internetbankā, tagad arī pārskatus Valsts ieņēmumu dienestam varam sūtīt, nebraucot uz Aizkraukli. Tas ļoti palīdz ikdienas darbus padarīt ātrāk.
Pagājušajā nedēļā sagaidījām Jaunā gada pirmo dienu. Tā kā abiem ar vīru bērni ir lieli, katram sava ģimene, tad tikai gada lielākajos svētkos izdodas būt kopā. Jaungadu sagaidījām pie bērniem Aizkrauklē. Uztrauc tas, ka pēdējos gados uguņošanas skaistums pārvēršas uguņošanas neprātā. Agrāk salūts bija tikai lielos svētkos, un visiem par to bija prieks. Tagad pat mazākajos svētkos šauj. Manuprāt, uguņošanas burvība ir zudusi, turklāt visu laiku jābaidās, ka nenotiek kaut kas slikts. Nedēļu pirms Ziemassvētkiem un vēl pēc Jaunā gada cilvēki nerima uguņot. Mani satrauc tas, ka nevaram būt pārliecināti, vai cilvēki ievēro drošību un neapdraud apkārtējos. Arī pēc šīgada svētkiem tik daudz traumu, kuras iegūtas, šaujot raķetes.
Lasīju par vairākām slepkavībām Jaungada naktī. Domāju, ka nežēlīgās rīcības sākums meklējams ģimenēs. Lielu ļaunumu bērniem nodara vardarbību rādošās filmas, videospēles un tas, ka vecāki bērnam velta pārāk maz laika. Manam mazdēlam Kristiānam ir desmit gadu, un es redzu, kādas ir viņa prasības. Arī tad, kad auga mani bērni, puikas spēlēja “kariņu”, bet, darot to virtuāli, bērnam zūd realitātes izjūta. Spēļu varoņiem ir vairākas dzīvības, bet cilvēkam — tikai viena. Bērniem ir izkropļota uztvere.
Aizvadītajā nedēļā dzirdēju par gadījumu, kad kādā Rīgas skolā skolēns uzspļāva skolotājam, un notikums pavērsās pret skolas direktoru un skolotāju, kuri it kā pārkāpj skolēna tiesības. Lai kāda bija izveidojusies situācija, absurds, ka tagad bērnam ir tiesības, bet skolotājam nav. Manuprāt, katram cilvēkam neatkarīgi no profesijas ir gan tiesības, gan pienākumi, un tiem ir jābūt līdzsvarā.
Aizvadītajā nedēļā presē un televīzijā daudz uzmanības pievērsa bijušā Irākas diktatora Sadama Huseina nāvessodam. Lai cik vainīgs un ļauns ir bijis Huseins, tomēr viņa pakāršanu nevajadzēja publiski demonstrēt. Par otra nāvi nepriecājos arī tad, ja saprotu, kādu ļaunumu viņš cilvēcei nodarījis. Pasaulei šī aina nebija jāredz. Zinot to, cik daudz Huseinam bija atbalstītāju un ienaidnieku, māc šaubas, vai viņa nāve pasauli padarīs mierīgāku. Drīzāk cilvēki savā starpā sanaidosies vēl vairāk.
Vēroju Irākā sprādzienā bojāgājušo Latvijas karavīru pēdējo gaitu dzimtenē. Laikā, kad ģimenes kareivjus gaidīja atgriežamies mājās, viņus pārveda zārkos. Lai cik sāpīgi šādos brīžos ir tuviniekiem, tomēr jāatceras, ka tā bija viņu izvēle. Riskējot ar savu dzīvību, puiši devās turp, lai pelnītu. Gluži tāpat kā cilvēki brauc prom no Latvijas uz Īriju, un arī tur notiek nelaimes gadījumi. Katram ir savs liktenis, no kura mēs nevaram izvairīties. Daudz briesmu un nelaimju mūs reizēm sagaida arī tepat Latvijā miera laikā.
Lasīju, ka Latvijai atkal Eiropas Savienībai jāmaksā vairāki miljoni latu sodanaudas par neatļautajiem uzkrājumiem. Redzot visu, kas noticis pēdējā gada laikā, otrreiz vairs nebūtu tik optimistiski noskaņota par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Kurp mēs ejam? Iznīcinot savu identitāti, kļūsim vieni no daudziem. Jau tagad uz precēm lasām — ražots Eiropas Savienībā. Vai tāds bija mūsu mērķis? Iznīcinot savas cukurfabrikas, pieņemot ārzemnieku investīcijas, mēs pildām noteikumus, kurus paši sev parakstījām.
Sestdien televīzijā vēroju gada balvas sportā pasniegšanas ceremoniju. Tas ir priecīgs notikums gan sportistiem, gan viņu līdzjutējiem. Arī tiem, kuri ikdienā par sportu īpaši neinteresējas, gada lielākie sasniegumi nepaliek vienaldzīgi. Domāju, ka Jeļena Prokopčuka savas balvas kā gada labākā un populārākā sportiste ir godam nopelnījusi. Arī Mārtiņš Rubenis un pārējie apbalvotie sportisti. Šādi pasākumi, kuros godinām cilvēkus par padarīto darbu, par sasniegumiem, mums ir vajadzīgi. Skatoties pārraidi, jutu sirsnību un mīļumu, kas no tās staroja. Ikdienā mums tā visa vajadzētu vairāk.
Atceros tikai vienu ziemu, kad bija līdzīgs laiks. Mans tēvs bija mednieks, un Vecgada naktī mēs izgājām ārā. Tēvs ar bisi izšāva gaisā zalvi. Tad bija lieli dubļi, bet tik silts kā šoziem gan nebija. Nevar zināt, kā reaģēs daba — ogulājiem jau tagad piebrieduši pumpuri, iespējams, viss nosals. Dzirdēju, ka Krievijā lāči neesot aizmiguši ziemas miegā. Ceru, ka šis siltums un “sajukums” dabā ir uz labu, jo pasaulē kaut kam ir jāmainās.
Sākot Jaunā gada otro nedēļu, novēlu iemācīties priecāties par otra panākumiem. Atmetot latviešiem raksturīgo skaudību, radīsim daudz vairāk prieka ikdienā. Grūti pateikt otram labu vārdu, tomēr tos vajadzētu teikt biežāk, tad arī apkārtējā pasaule kļūs gaišāka.
