Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, pagājušo nedēļu es noteikti gribētu izdzīvot vēlreiz. Būt tur, kur varēju, bet nebiju.
Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, pagājušo nedēļu es noteikti gribētu izdzīvot vēlreiz. Būt tur, kur varēju, bet nebiju. Atkal just to, ko sajutu, tikai dziļāk, krāsaināk. Nezināju jau, ka būs tik skaisti.
NATO kandidātvalstu valdību vadītāju tikšanās Rīgā bija sengaidīts notikums. Vairāk Latvijai nekā tiem, kas pie mums atbrauca, arī dažiem ASV senatoriem. Lai Nacionālo bruņoto spēku paraugdemonstrējumos redz, ka esam gana braša tauta, un mūsu staltie zēni, ja vajadzēs, zobenu spēs cilāt. Šaut arī mēs mākam, un ne jau tikai ar bultām, kā dažs labs varbūt iedomājas. Mūsu puiši virves vilkšanā itin viegli novilka pie zemes Lielbritānijas karavīrus un pat izkustināja no vietas tanku ar visu “Mercedes” platformu. Nu neesam mēs ar pliku roku ņemami!
Šis bija pirmais tik augsta ranga politisks pasākums, kurā piedāvāja akreditēties arī rajonu laikrakstu žurnālistiem, arī “Staburagam”. Diemžēl nepiedalījāmies, jo vasara ir atvaļinājumu laiks, un politiķu “tusiņš” tad šķiet mazāk nozīmīgs par gadu lolotiem ģimenes plāniem.
Taču informācijas par šo saietu lielajā presē, radio un televīzijā ir pietiekami. Galveno mēs zinām — Latvija ir novērtēta pozitīvi, un iespējas tikt uzaicinātai NATO aliansē jau Prāgas sammitā rudenī ir tikpat kā garantētas. Ar Eiropas Savienību vēl varētu pagaidīt, bet NATO mums vajag — esmu par to pārliecināta. Mazai valstij tādā reģionā, kādā mēs dzīvojam, vajadzīga droša aizmugure, un mēs to dabūsim. To saprot pat Krievija un ar nenovēršamo jau sāk samierināties.
Metamorfozes politikā ne beidz mūs pārsteigt. Teiciens “Nekad nesaki “nekad”” izrādās vispatiesākais un visbiežāk lietā liktais. Te es domāju komponista Raimonda Paula un viņa bijušās biedrenes Jaunajā partijā Ingrīdas Ūdres neticamās pārvērtības.
Kad Maestro, kurš nekad nebija bijis nevienā partijā, tomēr ļāvās iejūgties Jaunās partijas trijjūgā, sabiedrība šķībi gan paskatījās, bet samierinājās: lai jau pamēģina! Šai partijai bija rūpīgi uzpūsta krāsaina ziepju burbuļa īsais mūžs. Raimonds Pauls tā viducī pagrozījās kā eksotisks auglis, kuram nav lemts dot ražu, un teica pravietiskos vārdus: “Nekad vairs!”.
Bet — še tev, Anniņ! Ko nu dzirdam? Bez partijas nevar dzīvot arī tautā cienītais mākslinieks. Tik nu jau meties pie Šķēles, Tautas partijā. Žēl, ka dziesmu konkurss “Mēs mīlam šo valsti” jau beidzies, būtu vismaz žūrijā padarbojies vai pats kādu varenu ziņģi sacerējis. Vēl jau gan partijai nav savas himnas, tātad šis lauciņš partijas tīrumā vēl nearts. Ja partija liks, būs vien jāsēžas pie klavierēm un jākomponē.
Grūti saprast, kas Paulu pie vērsis tieši šai partijai. Taču vēl grūtāk aptvert to, kas Ingrīdu Ūdri velk pie zemniekiem un zaļajiem. Viņa gan publiski paziņojusi, ka nemācīs zemniekiem, kā sēt un govis slaukt, taču diezin vai spēj atšķirt auzas no rudziem. Ko gan šī apvienotā partija iegūs, sēdinot pie sava prezidija galda šo kundzi? Ja nu vienīgi skaistu sievieti veču barā…
Viņai gan būs pagrūti sacensties ar bijušā partijas biedra Ainara Šlesera sievu, izbijušu skaistuma karalieni, kuru viņš pēc savas jaunizveidotās partijas “uzvaras” vēlēšanās cer iecelt ministres godā. Tā teikt, pie sāniem gan mājās, gan darbā. Tas gan nav nekas neiespējams, jo ir taču precedents, ka dažās Eiropas valstīs parlamentā iekļūst pat seksbumbas un prostitūtas.
Kamēr mēs atpūšamies, sauļojamies un peldamies, partiju štābos, sviedriem līstot, kaļ plānus, stāda un pārbīda sarakstus. Līdz 17. jūlijam, kad sākas kandidātu sarakstu iesniegšana, vairs nav tālu. Nav mazsvarīgi, kuru ailīti kas ieņems. Dainim Īvānam Bojāra sociāldemokrāti joprojām taupa goda vietu, jo viņš vēl nevar izlemt, vai vēlēšanās vispār kandidēt.
Var notikt (un gan jau arī notiek — aut.) tirgošanās, pārdošanās, piesolīšana un pārsolīšana. Interesants process, kuram klāt mēs pagaidām netiekam. Varēsim vien nojaust, kad lasīsim kandidātu sarakstus. Vadošo partiju listēs dižu jaunumu, šķiet, nebūs, bet jaunveidojumi vienmēr ir interesanti.
It kā bīstamā reģionā nedzīvojam, tomēr stihiskas nelaimes mūs šad un tad piemeklē. Pēkšņas un neparedzētas. Kā viņnedēļas vējš, kurš nolauza kokus un nosita pāris cilvēku. Tas kārtējo reizi lika atskārst, ko mums nozīmē elektrība. Datoros pazuda nesaglabātā informācija, veikalā nevarēja izdot čeku, seriālu cienītāji nespēja noskatīties kārtējo sēriju, ledusskapī atkusa un salipa pelmeņi… Dzīve apstājās. Esam kļuvuši pārāk atkarīgi. No tehnikas, enerģijas, dabas untumiem. No visa. Vismazāk paši no sevis, no saviem spēkiem un iespējām.
Aizkrauklē dzīvoju 28 gadus.
Tikai septiņu gadu pietrūkst, lai teiktu: tikpat, cik pilsētai, kura sestdien un svētdien svinēja svētkus. Rūpīgi pārdomātus un skaistus. Kādu interesējošu jomu varēja atrast katrs. Un pilsēta izgāja ielās. Var pat teikt — beidzot tas ir noticis! Kā dzirdēju no seniem aizkraukliešiem, viņi, tik ilgus gadus dzīvojot šajā pilsētā, nav zinājuši, ka tajā mīt tik daudz ļaužu! Tas, kurš neatnāca, bija vai nu slims, pārāk vecs vai liels īgņa, kurš nekad ne ar ko nav apmierināts vai vispār ne par ko neinteresējas. Gribētu teikt: aizkrauklieti, ja tevis nebija svētkos, tevis nav vispār!
Svētku salūts pusnaktī ar Krišjāņa dzidri skanīgo dziedājumu fonā iemetis mūsos pašapziņas dzirkstis. Ielās vēl plīvo svētku atribūtika, pilsēta ir nedaudz nogurusi, bet laimīga. Tā gribēs tādus svētkus vienmēr.
