Neparasti siltajā un garajā rudenī jau sāku ilgoties pēc baltā ziemas sniega.
Neparasti siltajā un garajā rudenī jau sāku ilgoties pēc baltā ziemas sniega. Taču dabā, tāpat kā cilvēka dzīvē, viss notiek pēc saviem likumiem.
Strādājot Valsts zemes dienestā, tiekos ar cilvēkiem, kuriem jārisina konkrētas problēmas. Mūsu dienestā tagad vēršas cilvēki, kuriem vajadzīgas izziņas un dokumenti, lai viestu skaidrību zemes mantošanas lietās, zemi pērkot un pārdodot. Nu rodas konflikti ar radiniekiem, jo zemes reformas sākumā, kad hektārs zemes maksāja dažus latus, daudzi no savas mantojuma daļas atteicās kādam par labu.
Tagad, kad zeme, īpaši Daugavas krastos un pie citiem ūdeņiem, maksā dārgi, “pamodušies” tie, kuri paši to atdāvināja. Dažkārt tas darīts, tikai mutiski vienojoties, un tagad notiek īpašuma pārdale. Pat ar tiesas palīdzību, jo dāsnie dāvinātāji ir kļuvuši par agresīviem zemes pieprasītājiem.
Aizvadītā nedēļa Latvijā bija politiskiem notikumiem bagāta. Mani visvairāk satrauca valdības lēmums par likumprojekta Latvijas ebreju kopienas atbalstam nodošanu Saeimas komisijām. Par laimi, Saeima šo projektu noraidīja.
Tas ir absurdi, ka valdība ar vieglu roku var apsolīt vienai kopienai to, kas pienāktos arī citām minoritātēm. Arī latviešiem, kuri cietuši okupācijas laikā. Maksāt 32 miljonus latu holokaustā cietušajiem ebrejiem pirms 9. Saeimas vēlēšanām solīja premjers Aigars Kalvītis. Kā mūsu parlamentā tas pierasts, kārtējais priekšvēlēšanu solījums izkusis kā cukurs tējas glāzē. Daži komentētāji uzskata, ka tā ir politiski netālredzīga rīcība, un tas nozīmē, ka jautājums par kompensācijām ebreju kopienai agrāk vai vēlāk uz Saeimas “skatuves” atkal nonāks. Mums taču jādomā, kādi izskatīsimies pasaules vērtējumā. Nesaprotu tikai, kāpēc valdība un Saeima nenodarbojas ar pensiju palielināšanu, ko arī deputātu kandidāti solīja, bet demonstrē, ka esam gana bagāti, lai vienai kopienai izmaksātu tik milzīgu summu. Tā taču ir pašreizējo nodokļu maksātāju, kuru lielais vairums kara gados vēl nebija pat dzimuši, nauda. Mēs neesam ne vainīgi, ne atbildīgi par to, kas notika okupācijas laikā.
Nevaram iztikt bez kārtējā skandāla. Tiklīdz kādam augstu stāvošam ierēdnim kaut kas nav pa prātam, tā sākas “grēksūdzes” laiks. Tā Tautas partijas dibinātāja Andra Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks pagājušajā nedēļā paziņoja par miljonus vērtās digitālās televīzijas afēru, kurā iesaistīts miljonārs Andris Šķēle un telesabiedrības LNT vadītājs Andrejs Ēķis. Šādu “labu” darbu rezultātā valsts zaudē miljonus, kuri gan nekur nepazūd, jo ieplūst šādu darboņu bankas kontos.
Nevajadzīga ažiotāža, manuprāt, sacēlusies pēc Pirmās partijas deputāta Jāņa Šmita ievēlēšanas par Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju. Iepriecina, ka viņa biedrs būs aizkrauklietis Leons Līdums.
Šmitam pārmet, ka viņš vēl nesen nosodījis geju un lesbiešu skaļās aktivitātes. Es te nekādu grēku vai cilvēktiesību pārkāpumu Šmita kunga rīcībā nesaskatu, jo viņš aizstāv sabiedrības vairākumu, nevis homoseksuāļu saujiņu, kuri ar savām “emocijām” patiesi traucē sabiedrībai. Viss tāpēc, ka Latvijai, lūk, atkal jādomā, kādi būsim citu valstu vērtējumā. Taču mums ir sava mentalitāte, un pie tās Eiropai jāpierod. Cerams, ka pēc samita daudzām lielvalstīm par latviešiem radīsies pareizs iespaids.
Īsto” brīdi streikam izvēlējies Nacionālās operas simfoniskais orķestris, atsakoties spēlēt, ja administrācija mūziķu algu nedubultos. Jāteic, ka streikošana pēdējos gados Latvijā kļuvusi par modes lietu. Dzīve pierādījusi, ka tikai tā — ejot, pieprasot, piketējot, piedraudot — var kaut ko panākt. Tikai, manuprāt, operas mūziķi gan šoreiz nav tie “apdalītākie”. Domāju, ka arī Zemes dienesta speciālisti varētu streikot, taču vēl neapskaužamākā situācijā ir “Latvijas pasta” darbinieki, kuru algas vispār kauns pieminēt. Dīvaini, ka mūsu valdība ir ļoti naska visādiem valsts prezentācijas pasākumiem, tikai ne Latvijas iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai. Kur palikt tai sievietei, kuru ar diviem bērniem pagājušajā nedēļā Rīgā izlika no dzīvokļa?
Šādās reizēs redzu vīziju — ka valdības vadītājs ir lielas karietes kučieris, kurš nespēj to noturēt ceļa vidū, un kariete iegāžas vienā vai otrā grāvī.
Diezgan nomācoša, taču gandrīz vai smieklīga man likās Latvijas galvaspilsētas gatavošanās NATO valstu vadītāju samitam. Brīžiem šķita, ka Latvija ir pilna teroristiem, kuri to vien gaida, lai no vārtu rūmes raidītu nāvējošu šāvienu vai paši uzspridzinātos, un tāpēc samita dalībnieki bez bruņuvestēm pie mums nemaz nedrīkst rādīties. Teorētiski tas arī būtu iespējams, īpaši pēc laikrakstos publicētā plāna, kurā norādīts, kur drīkst un kur nedrīkst pārvietoties ne sabiedriskais transports, ne kājāmgājēji.
Rīdzinieku vairums piecas brīvdienas pavadīs laukos pie radiem vai draugiem. Mūsu ģimene, gluži pretēji, ar sabiedrisko transportu dosies uz Rīgu, un līdz radinieku dzīvoklim mēs iesim kājām. Mūs gaidīs mana krustmeita, kurai 28. novembrī ir dzimšanas diena.
Gribas pasmaidīt par atkal jaunu “dziesmu” Latvijas administratīvi teritoriālās reformas repertuārā. Proti, jaunais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs reģionus iesaka veidot rajonu robežās. Man šis risinājums patīk. Viss paliks bez pārmaiņām. Tie, kuri jau “reformējušies” un novadus ir izveidojuši, netraucēti dzīvos tālāk, tāpat kā tagadējie rajoni. Šī mūsu valstī ir tā joma, kur vezums kā Krilova fabulā jau vairāk nekā desmit gadu nekust no vietas. Arī tas liecina par latvisko mentalitāti, un tur nu neko nevar darīt ne Eiropa, ne pats Dievs.
Lai jums visiem jauka nedēļa, kurā Latvijas vārds skanēs visā pasaulē!
Saulcerīte Blūzmane, Valsts zemes dienesta Vidusdaugavas reģionālās nodaļas klientu apkalpošanas daļas konsultante Aizkrauklē
