Pagājušajā nedēļā tika sakārtotas visas valsts pārvaldes lietas.
Pagājušajā nedēļā tika sakārtotas visas valsts pārvaldes lietas. Savas vietas ieņēma jaunievēlētie Saeimas deputāti.
Agrāk Saeima man likās tik tāla un nesasniedzama, bet tagad, kad ievēlēti pazīstami cilvēki no Aizkraukles rajona, pavisam cita lieta. Ja kaut kur ir savējie, tad ir lielāka uzticēšanās. Ļoti gribētos, lai Saeima un valdība atgūst tautas uzticību, jo mērķis taču it kā ir viens — lai mēs visi varētu dzīvot labāk.
Ātri un bez ķīviņiem izveidota un apstiprināta valdība. Manuprāt, pirmo reizi pēdējos gados valdība ir tik stabila, tās pamatsastāvs nav pat mainījies. Arī jauna premjera attēlu Ministru prezidentu portretu galerijā nevajadzēja piekārt. Ceru, ka produktīvāks būs gan parlamenta, gan valdības darbs un to veikums sabiedrībā viesīs optimistiskas noskaņas. Tad tauta varbūt sāks valdībai ticēt, jo līdz šim tikai lielāmies ar sasniegtajiem rādītājiem, lai gan reālā dzīve ir pilnīgi atšķirīga.
Novembris ir valsts svētku mēnesis, un pagājušajā nedēļā jau sākām tos svinēt. Manuprāt, mēs īsti nenovērtējam savu valstisko brīvību un neatkarību. Par maz par to domājam. Mūsu brīvība — tā ir liela vērtība, lai cik grūti reizēm klājas. Skumji, ka liela daļa sabiedrības, īpaši jaunā paaudze, nezina, kas ir Lāčplēša diena. Šī nezināšana ir mūsu kauns. Pārāk maz par šīm lietām runājam. Katrā dzimtā taču ir cilvēki, kuri cīnījušies par Latvijas brīvību. Kāpēc viņus neatceramies, nenovērtējam? Tas celtu mūsu pašapziņu, un tas taču ir mūsu pienākums kritušo piemiņas vārdā. Man ļoti patīk Rīgā aizsāktā tradīcija — Lāčplēša dienā iedegt svecītes Daugavmalā. Ne jau katrs var aizbraukt uz Rīgu, bet arī mēs taču dzīvojam pie Daugavas. Kāpēc līdzīgu tradīciju nevarētu turpināt apdzīvotajās vietās likteņupes krastos citviet Latvijā? Tikai kādam jāsāk un jāorganizē.
Svinējām arī Mārtiņdienu.
Tikai tā pavisam klusi un nemanāmi, lai arī tie senāk bijuši vieni no populārākajiem latviešu tautas svētkiem. Tradīcijas taču iezīmē mūsu nacionālo identitāti. Ne jau tādi svešzemju aizguvumi kā Helovīns. Savas nozīmīgākās lietas jāceļ saulītē. Nacionālās tradīcijas jācenšas kopt un lolot bērnudārzos un skolās, taču ar to vien ir par maz, ja valsts mērogā to nedara. Domājam par Ziemassvētkiem, Lieldienām, Jāņiem, bet par Mārtiņiem — nepietiekami. Arī mēs, konditori, piedāvājam tikai tradicionālos speķa pīrādziņus, kaut gan pircēji labprāt pirktu arī kaut ko citu Mārtiņdienai raksturīgu. Citugad par to padomāsim.
Novembra otrajā nedēļā pirmo reizi uzsniga. Es mazāk domāju par to, ka atbildīgajiem dienestiem tā atkal ir dabas “katastrofa”. Mēs tomēr varam būt laimīgi, ka dzīvojam zemē, kur ir tik izteikti gadalaiki. Varam izjust gan sniega, gan ūdeņu burvību, pavasara zaļumu un rudens krāšņumu. Tie ir lieli pretstati, kurus pat īsti nenovērtējam. Ne katrā valstī iedzīvotājiem, nekur tālu nebraucot, ir iespēja ziemā izslēpoties, vasarā peldēties jūrā vai ezerā, rudenī sēņot, pavasarī reibt ievu un ceriņu skurbumā.
Es gaidu sniegu ne tikai kā gadalaiku maiņas apstiprinājumu. Kad uzsnieg, tad ir tuvojošos Ziemassvētku noskaņa. Un šobrīd gada beigas strauji tuvojas. Sāksies lielais saulgriežu gaidīšanas laiks, kad vairāk vajag padomāt par labo, ko varētu dot citiem.
Nedēļas sākumā notika Aizkraukles rajona sieviešu apvienības “Arda” sanāksme. Arī es darbojos šajā biedrībā. Apkopojām aizvadītajā laikā padarīto, ieskicējām turpmākās ieceres. Pēc pagājušā gada pieredzes arī šogad atvērsim Lielā rūķa biroju un gaidīsim bērnu vēstules par cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība, iepriecinājums svētkos. Šogad rosinām bērnus vairāk domāt par citiem, kuriem ir grūti, par vientuļajiem, kuriem skumjas sirdī. Visai mūsu sabiedrībai vairāk vajadzētu domāt vienam par otru, palīdzēt kaut ar labu vārdu, smaidu, uzmundrinājumu.
Pati sev un vēl divām “Meduslāča” kolēģēm sagādāju prieku, apmeklējot starptautisko konditoru izstādi Vācijā. Reizi trijos gadis tāda notiek vienā no divām šīs valsts pilsētām — Diseldorfā vai Minhenē. Šoreiz izstāde bija Minhenē. Tajā parasti eksponē jaunākās ražošanas iekārtas, izejvielas, atklāj konditorijas izstrādājumu noformējuma tendences. Nopirku pāris interesantu grāmatu, kurās var aizgūt radošas idejas, īpaši marcipāna izstrādājumu izgatavošanai. Gribas preču sortimentā ieviest kaut ko jaunu, oriģinālu.
Mūsu uzņēmumā gaidāmas pārmaiņas. Pircēji paši izjūt, cik “Meduslāča” telpas ir šauras, maz vietas, jāstāv rindā. Jūtos par to vainīga. Šīs neērtības ceram novērst, kad nākamgad pārvāksimies uz jaunām telpām Gaismas ielā 2. Visi nākotnes nodomi saistīti ar plānotajiem jurģiem.
Neatvairāmi tuvojas gada nogale ar neskaitāmām svinībām kolektīvos, ģimenēs, draugu un radu saimē. Mums tas nozīmē vissaspringtāko darba cēlienu. Pagājušajā nedēļā jau izcepām pirmos piparkūku kilogramus un “uzcēlām” piparkūku mājiņas. Jūtot raksturīgo brūnās mīklas smaržu, uzreiz saproti, ka tuvojas Ziemassvētki. Šajā ziņā mēs esam vieni no pirmajiem, kurus šī noskaņa “apciemo”. Zinu, ka būsim pamatīgi nostrādājušies, bet tik un tā priecīgi par to, ka būsim sagādājuši svētkus citiem.
Ģimenē nedēļas nogale bija līdzīga vairumam citu, kad ciemos atbrauc bērni. Tad dzīvē viss ir savās vietās. Mūsu mājās atkal ir kaķēns. Un, kaut arī rudais kamoliņš sagādā daudz raižu, viņš tikai papildina mājas atmosfēru un vairo harmoniju. Dēls ciemojoties ņem līdzi savu kaķēnu, un tad nu gan mūsu mājās jautrības netrūkst!
“Staburaga” lasītājiem gribu novēlēt vairāk padomāt par labo, ko viens otram varētu dot. Lai neiegrimtu pelēcīgā rudens grūtsirdībā, paceltu galvu biežāk lūkojieties debesīs, gaišumu meklējot!
