Pagājusī nedēļa Latvijā aizritēja, noskaidrojot vēlēšanu rezultātus un gatavojoties jaunās valdības veidošanai.
Pagājusī nedēļa Latvijā aizritēja, noskaidrojot vēlēšanu rezultātus un gatavojoties jaunās valdības veidošanai. Vēlēšanu rezultāti mani īpaši nepārsteidza, vienīgi brīnos, ka tik daudz balsu ieguva Zaļo un zemnieku savienība. Neticami, ka partija, kuru atbalsta Lembergs, vispār tika Saeimā, taču tā ir Latvija, ne par ko nav jābrīnās.
Neizbēgami, ka aizvien lielāku atbalstu gūst kreisi liberālās partijas, jo valstī dzīvo daudz krievu. Taču pozitīvi ir tas, ka šoreiz apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” paliek otrajā plānā un izvirzās citas, ne tik agresīvas savos uzskatos. Pozitīvas pārmaiņas domāšanā pamazām jūtamas arī krievu vidū, bet vai viņi kādreiz līdz galam sapratīs, ka Latvijai ir sava kultūra, kurā viņi ir pa daļai asimilējušies un diez vai paši vairs labi justos, ja vajadzētu atgriezties Krievijā. Domāju, ka tādai lielai valstij kā Krievija būtu jāpriecājas par iespēju palīdzēt saglabāt latviešu kultūru, lai to nesamaļ zem vēstures riteņiem. Pagaidām īpaši nejūt, ka viņi to mēģinātu darīt.
Lai gan šīs vēlēšanas īpašas pārmaiņas neviesīs, sākušās aktīvas sarunas par koalīcijas un valdības veidošanu. No vienas puses, saprotu Aigaru Kalvīti, kurš negrib koalīcijā ņemt Repši un līdz ar to viņa partiju “Jaunais laiks”. Šis “tautas kalps”, kā Repše pats sevi dēvē, bieži uzvedas kā uzpūtīga dāma — kā kaut kas nepatīk, uzmet lūpu un aizmūk. Tā bija arī ar viņa veidoto valdību. Viņam par labu neliecina arī nelaimes gadījums, kad Repše ar automašīnu notrieca cilvēku. Ja pat mašīnu nespēj novaldīt, tad nav ko stiept rokas pēc varas stūres.
Kad dibināja savu partiju, Repše staigāja pa baznīcu ar karogiem un paziņoja, ka viņam gods kalpot Latvijai. Gribētu saprast viņu šajā kalpošanas jomā. Kā var būt, ka tautas lielākā daļa iztiek ar astoņdesmit latiem mēnesī, bet “tautas kalps” ik mēnesi saņem vairāk nekā divus tūkstošus lielu algu? Kalps ir vairākas reizes bagātāks nekā kungs! Tik krasai atšķirībai valstī tomēr nevajadzētu būt. Man šķiet, tie ir meli, ka viņam ir svēti tādi jēdzieni kā “gods” un “kalpošana tautai”. Žēl, ka tā notiek tieši ar Repši, jo es zinu, ka viņam piemīt arī daudz pozitīvā, taču tāda mēroga vīru nedrīkst apvīt tik daudz negatīva un melu, tāpēc viņam tomēr būtu labāk palikt ēnā.
Pats tomēr nobalsoju par “Jauno laiku”, jo man kopumā patīk viņu nostāja un centieni vairāk cīnīties pret korupciju. Man simpātiska liekas Juta Strīķe, kura nevainojami darbojas, Sandra Kalniete, Solvita Āboltiņa, Krišjānis Kariņš.
Mani patiesi satrauca populārās Krievijas žurnālistes Annas Poļitkovskas noslepkavošana. Tas ir šausmīgi. Esmu lasījis viņas rakstus, publikācijas internetā. Viņa bija drosmīga žurnāliste, kura asi reaģēja uz sāpīgiem notikumiem Krievijā. Tādu profesionāļu žurnālistikā ir ļoti maz, un viņa ir pelnījusi atzinīgos vārdus, kurus visā pasaulē viņai velta. Šī sieviete var būt paraugs citiem kolēģiem, no viņas var pamācīties, kā jāraksta, lai raksts būtu kaut kā vērts, ne tikai aizpildītu lappusi.
Statistikas dati liecina, ka deviņos gados Krievijā gājuši bojā 250 žurnālistu. Lai gan arī šajā valstī notiek pārmaiņas, taču vēl aizvien valda pārāk liels sajukums, un cilvēktiesības tur noteikti nav pirmajā vietā. Esmu Krievijā nodzīvojis 50 gadu, manus vecākus izsūtīja, kad man bija septiņi mēneši. Man ir tuva krievu kultūra un ir žēl, ka tauta ar tādu kultūras mantojumu atļauj sevi ievilkt netīrās lietās, kaut vai Čečenijas karā. Tas apkauno visu tautu.
Sen gaidīts un ļoti vajadzīgs pavērsiens noticis tiesu sistēmā — par kukuļņemšanu “pie krāgas” paņēma divas Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses. Pirmais solis ir sperts, tad jau redzēs, cik tas būs veiksmīgs. Latvija starp Eiropas valstīm ir korupcijas viļņa pašā augšā. Es pats to izjutu, kad pirms četrpadsmit gadiem atgriezos dzimtenē. Bija izlaupīta mana māja, vērsos policijā, bet pēc mēneša policists atveda vainīgo un teica: “Parunā ar viņu!”. Nu ko man vairs runāt, ja policija netiek galā! Par tādu darba stilu šis policists tagad ticis augstākā amatā.
Tiesā taisnību nav vērts meklēt. Vienā tiesā esmu bijis kā cietušais un citā kā liecinieks, redzēju, kas tur notiek. Kādai septiņdesmit gadu vecai tantiņai Daugavas krastā bija nozagta laiva. Kad tiesnese vecajai sievietei jautāja, cik tā laiva maksā, viņa atbildēja, ka īsti nezinot, bet viņai teikuši, ka laba plastmasas laiva, kādu viņai nozaga, maksā apmēram 150 latu. Tiesnese neiecietīgi uzkliedza: “Bet jūs taču teicāt, ka tā maksā piecdesmit latu!”. Apsūdzēto advokāts arī devās uzbrukumā: “Jūs ko, gribat te nopelnīt?”. Klaja bezkaunība! Vecs cilvēks nolikts pretī zagļiem, jauniem “šmurguļiem”, un beigās izrādās, ka ne jau viņi ir vainīgi, bet tā vecā tantiņa, kura šodien laivai nezina tirgus cenu. Tāda ir tiesu sistēma Latvijā. Un visi samierinās, jo, lai cīnītos ar tādu tiesu sistēmu, daudz kas ir jāzina, jābūt domubiedriem un atbalstam, bet neviens to līdz šim nav vēlējies uzņemties.
Manā dzīvē svarīgākais notikums ir tas, ka pēc četrpadsmit gadiem atkal biju aizbraucis uz Kamčatku. Pusgadu tur nodzīvoju un pirms pāris nedēļām atkal atgriezos Latvijā, arī meita Baiba atbrauca, sieva gan kādu laiku vēl paliks tur. Mūs izsūtīja uz Tomskas apgabalu, taču vēlāk es pārvācos uz Kamčatku, kur nodzīvoju 30 gadu, un uzskatu to par skaistāko vietu pasaulē. Kamčatka ir mana mūža vispastāvīgākā mīlestība, kurā es ne reizi neesmu vīlies.
Attālums ir liels, robežu problēmas samilzušas. Par netaisnu uzskatu likumu, ka tie, kas Latvijā atgriežas no rietumiem, var iegūt dubultpilsonību, bet tiem, kuri atgriezušies no Sibīrijas, tas ir liegts. Nevaru izprast, kā interesēs tas pieņemts, taču Krievijā izjutu, kāda birokrātija jāpārvar, lai nosūtītu ielūgumu meitai uz Latviju un viņa varētu saņemt vīzu.
Atgriezties bija smagi. Lai gan Latvijā ir skaisti, ir īsts rudens un dzeltē koki, Daugavas krastā, kur dzīvojam, ir klusums un miers. Taču tas mani īsti neiepriecina, jo laikam nav domāts man.
