Aizvadītā nedēļa bija pilna rosības un saspringta darba gan uzņēmumā, gan ģimenē, vācot dārzā izaugušo.
Aizvadītā nedēļa bija pilna rosības un saspringta darba gan uzņēmumā, gan ģimenē, vācot dārzā izaugušo. Sekojot līdzi pagājušās nedēļas notikumiem televīzijā un presē, pārliecinājos, ka aizvien vairāk uzmanības Latvijā velta gaidāmajām 9. Saeimas vēlēšanām.
Politika ir nežēlīga cīņa par ietekmi, varu un naudu. Tas ir liels teātris — visbiežāk netīrs. Kurš uzstājīgāk reklamējas, tam vairāk gribas tikt Saeimas krēslā. Politikā man simpatizē atsevišķas personības, nevis konkrēta politiskā partija. Domāju, Latvijā daudzu politiķu nelaime ir tā, ka viņi ir pametuši savu iepriekšējo nodarbošanos lielu ambīciju, slavas un naudas kāres dēļ. Politikā jāiesaistās profesionāliem un kompetentiem cilvēkiem. Ir teiciens, ka labs zemes arājs mēdz būt slikts vadītājs.
Cienu mūsu Valsts prezidenti Vairu Vīķi—Freibergu. Viņa ir talantīga, drosmīga politiķe un arī kultūras cilvēks. Manuprāt, viņa atbilst visām ANO ģenerālsekretāra amata kandidāta prasībām. Tas, ka Krievija jau paziņojusi, ka nekādā gadījumā neatbalstīs Latvijas kandidatūru, ir absurds. Krievijas politiķi kārtējo reizi parāda pasaulei savu aprobežotību. Krievija taču neļaus Latvijai būt pārākai nevienā jomā.
Tuvojoties vēlēšanām, politiķi viens otru nomelno visiem iespējamiem līdzekļiem. Neatbalstu tās milzīgās naudas summas, ko partijas izlieto politiskajām reklāmām. Vai priekšvēlēšanu kampaņai iztērētos tūkstošus nevarēja izmantot lietderīgāk? Piemēram, izmaksājot vienreizējas kompensācijas pensionāriem?
Skatījos televīzijā žurnālista Kārļa Streipa vadīto diskusiju raidījumu. Cik nožēlojami politiķi atbildēja uz jautājumu par bezdarbu Latvijā un to, kāpēc latvieši masveidā dodas strādāt uz ārzemēm. Nekautrējoties pateica, ka šobrīd nespēj nodrošināt iedzīvotājiem ne darbu, ne atalgojumu, tāpēc viņi kādu laiku vēl droši var braukt peļņā uz ārzemēm. Vai pat priekšvēlēšanu laikā politiķi nespēj saskatīt, ka irst ģimenes, bērnus pamet novārtā? Labi, ja vecāki no ārzemēm sūta naudu iztikai, bet pietrūkst vecāku mīlestības, māju sajūtas. Bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, kopīgas mājas un izpratne par to, kas ir savstarpējās attiecības ģimenē.
Mani satrauc tas, ka arvien biežāk pazūd bērni. Arī mūsu rajonā. Nupat uz Rīgas — Daugavpils šosejas pazuda sešpadsmitgadīga meitene. Negribu izteikt nepamatotus minējumus, taču domāju, ka tā jau ir organizēta noziedzība. Tas, ko agrāk redzējām filmās, tagad notiek tepat pie mums. Tikai vēlāk atklājas, ka daudzos gadījumos bērnus izmanto seksuāli vai kā orgānu donorus. Pasaule kļuvusi ļoti nežēlīga. Grūti noticēt, ka naudas dēļ nogalina bērnu, jo kādam vajadzīga niere vai kāds cits orgāns. Iespējams, ka cilvēkiem zūd vērtības. Nekas vairs nav svēts. Pārdodot bērnu, tirgoņi nesaskata upuri. Viņi redz tikai savu peļņu.
Kas mūs sagaida nākotnē? Būs labāk vai sliktāk? Ķīniešiem ir tāda paruna, kas drīzāk pat domāts kā ļauna vēlējums — kaut tu juku laikos dzīvotu! Tā ir patiesība, ka nav nekā grūtāka un nežēlīgāka kā šie juku laiki, kuros dzīvojam. Nezini, kas rīt būs svarīgāks, kādi būs likumi un prasības. Viss ir nepastāvīgs un mainīgs.
Kad Latvija stājās Eiropas Savienībā neslēpu, ka esmu eiroskeptiķe. Domāju, daudzas nelaimes mūs piemeklē tāpēc, ka Eiropa ir tendēta uz personības un identitātes nonivelēšanu, uz apvienošanos. Eiropā ir tikai viena tautība — eiropietis. Protams, redzu arī visus labumus, ko mums devusi iestāšanās Eiropas Savienībā — salabotie ceļi un milzīgā Eiropas nauda, kuru gan nemaz nav tik vienkārši saņemt. Problēma ir tikai viena — Eiropa ir tendēta uz visu lielo. Sīkie uzņēmumi, saimniecības un mazie zemnieki Eiropu neinteresē. Ir nostāja, ka laukiem dabīgi jāizmirst un visi strādājošie jākoncentrē pilsētās. Nav ko pārmest jauniešiem, ka viņi neatgriežas dzimtajā pagastā, jo nav kur atgriezties. Nav darba, nav kultūras dzīves, nav nekā. Apzinos, ka esmu patriote, dzīvojot un strādājot Iršos. Reizēm domāju, kāpēc es vēl cīnos un cenšos palikt neatkarīga. Būtu taču vieglāk pievienoties kādam lielam uzņēmumam un būt mazai daļiņai no tā.
Man pieder konditoreja “Zemītes” un divi veikali Iršos. Biznesā iesaistījos pirms trīspadsmit gadiem. Sākumā apmeklēju vienus kursus, tad otrus, pamazām sāku strādāt un pilnveidoju zināšanas uzņēmējdarbībā. Tolaik bija milzīgs emocionāls pacēlums, entuziasms radoši strādāt, ko, iestājoties Eiropas Savienībā, esmu gandrīz zaudējusi. Visus iepriekšējos gadus varējām attīsties, paplašināties, bet, līdzko iestājāmies Eiropas Savienībā, prasības kļuva “drakoniskas” un grūti izpildāmas. Kad ieraugu veikala plauktos Polijā ražotas ruletes, kurām derīguma termiņš ir gads, bet mūsu svaigi ceptiem kliņģeriem nākas pierādīt, ka ir gana labi, lai tiktu veikalā — zūd darba prieks.
Kamēr varēšu, tikmēr strādāšu turpat Iršos. Gribu, lai pagasts attīstās, lai veidojas perspektīva. Katrā vietā jābūt cilvēkiem, kuri paliek, cīnās un piesaista arī citus. Tikai tad var cerēt uz nākotni.
Šosestdien, kad notiks 9. Saeimas vēlēšanas, cilvēkiem noteikti jāiet balsot. Nevajag kurnēt un noskatīties no malas, kā to dara citi. Šī ir tā retā iespēja, kad mums, tautai, ir tiesības lemt. Tas ir jāizmanto, lai cik lieli skeptiķi esam kļuvuši.
