Pagājušajā nedēļā tā pa īstam sākās jaunais mācību gads, un tas manā dzīvē bija svarīgākais notikums.
Pagājušajā nedēļā tā pa īstam sākās jaunais mācību gads, un tas manā dzīvē bija svarīgākais notikums. Pirmā nopietnā darba nedēļa, tā gan vēl ritēja vasaras pozitīvo emociju gaisotnē. 1. septembris skolotājiem, neņemot vērā viņu gadu skaitu un to, cik ilgi viņi nostrādājuši skolā, ir īpaša diena. Tā ir atgriešanās ierastajā vidē, atkalredzēšanās ar citiem. Skanot pirmajam zvanam, skolotāju izjūtas it kā saplūst ar bērnu noskaņojumu, un arī viņiem iemirdzas acis tikšanās priekā.
Aizkraukles 1. vidusskolā strādāju otro gadu, tāpēc pagājušo gadu varētu saukt par iepazīšanās laiku. Iepazinu savus audzēkņus, un viņi izzināja mani. Ienākšana skolā, kurā mācās mazākumtautību bērni, atšķīrās no darba citās skolās. Taču šogad viss sākās daudz ierastāk. Sports, ko mācu, ir ļoti demokrātisks, un arī vērtējuma diapazons pietiekami plašs, lai bērns, kurš vēlas kaut ko darīt un cenšas, varētu iegūt sekmīgu atzīmi. Pēc iespējas vairāk sportojam ārā, jo šī stunda svaigā gaisā ir viena no tām retajām reizēm, kad bērni tiek laukā.
Skolotāji sagaidījuši algas pielikumu, taču kāds tas būs reāli, to uzzināsim tikai tad, kad saņemsim algu par nostrādāto pirmo mēnesi. Aktuāls ir arī skolotāju trūkums, īpaši lielajās skolās. Manā skatījumā tas ir valdības ilgstošas bezdarbības rezultāts. Neregulārie algas pielikumi 20—25 latu apmērā ir kā neliela “terapija”, kas neatrisina problēmu kopumā. Vēl aplamāks liekas plānotais lēmums atļaut skolās strādāt tiem, kuri kādā specialitātē ieguvuši bakalaura grādu, bet pedagoģiskās izglītības nav.
Mūsdienās bez pedagoģiskās izglītības veidot labu dialogu ar bērniem un nezaudēt autoritāti ir ļoti grūti. Nevar vienkārši “sausi” pasniegt savu priekšmetu, nedrīkst uzspiest jauniešiem savu viedokli. Tagad skolā ir cita situācija, arī bērni ir pavisam citādi. Ar viņiem ir jārunā, jāprot uzklausīt, atrast kopēju valodu.
Turpinu vadīt jaunsargu vienības Aizkraukles novada ģimnāzijā, Marijas Brimmerbergas Pļaviņu un Skrīveru vidusskolā, Odzienas pamatskolā. Tā ir vēl viena iespēja piedāvāt bērniem interesantu, aizraujošu un arī vērtīgu nodarbi. Aizsardzības ministrija apmaksā visu, kas saistīts ar jaunsargu kustību, un tā ir liela priekšrocība. Šajā kustībā izdevies iesaistīt ne vienu vien jaunieti, ar kuru citiem grūti tikt galā. Tā ir arī patriotisma audzināšana, jo jaunieši mācās vēsturi, zina valsts svētku dienas, nozīmīgākās atceres dienas, sāk dziedāt Latvijas himnu, kas mūsdienu jaunatnes vidū ir samērā reta parādība.
Sākoties jaunajam mācību gadam, ieminējos par jaunsargu grupas izveidi arī Aizkraukles 1. vidusskolā un jūtu atsaucību. Šīs skolas audzēkņi diezgan ilgi dzīvojuši informācijas par Latvijas armiju vakuumā. Neviens viņiem par to īpaši nav stāstījis, tāpēc bērniem nav īsta priekšstata, ko tā piedāvā un kā darbojas. Kad viņiem kaut ko pastāstu un parādu par mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, bērni brīnās. Puiši jautā, vai Latvijas armijā ir krievu valodā runājošie. Protams, 30—40 procentu. Kopš brīža, kad Latvijā izveidoja profesionālo armiju, to par savu darbavietu izvēlas ļoti daudz jaunu cilvēku no Latgales, jo tur ir liels bezdarbs un maz perspektīvu. Daudziem no viņiem dzimtā ir krievu valoda.
Par notikumiem valstī. Viss, protams, notiek priekšvēlēšanu gaisotnē. Gan pozitīvie, gan arī negatīvie notikumi. Esmu strādājis militārajā jomā un bijis saistīts ar valsts aizsardzību, tāpēc aktīvi dzīvoju līdzi šiem notikumiem. Likumā noteikts, ka militārpersonas politiskajā dzīvē nepiedalās, tāpēc priecājos, ka priekšvēlēšanu “trakums” armiju neskar.
Taču mani satrauc tas, kas šobrīd notiek Valsts policijā. Domāju, tas noteikti satrauc daudzus mūsu valsts iedzīvotājus, jo policija ir tā, kurai būtu mūs jāsargā un jāaizstāv. Taču, kā lai jūtas cilvēks, kurš redz, ka policijā šobrīd ir tik daudz problēmu — mazas algas, sliktas attiecības, reglamenta neievērošana, arvien jauni pārkāpumi un dienesta izmeklēšana? Rodas iespaids: ja vērsīšos pie policijas pēc palīdzības, viņiem nebūs laika nodarboties ar manām problēmām, jo jātiek galā pašiem ar savām. Manā izpratnē policijai jābūt tam spēkam, kam cilvēki uzticas un kas rada drošības un miera sajūtu. Šobrīd tā nav.
Policijai vajadzētu būt tādai, kura ir tālu no politikas, nevis tiek izmantota partiju un politiķu savstarpējā cīņā priekšvēlēšanu laikā. Kāds no politiķiem pagājušajā nedēļā sacīja — ja cilvēks izvēlējies darbu policijā, tad viņam ir jāstrādā par to algu, kāda noteikta — 150 — 170 latiem. Ja viņš nevēlas strādāt par šādu algu, lai piedāvā sevi darba tirgū dārgāk. Ja ir šāda attieksme, tad nav jābrīnās, ka policijā trūkst darbinieku.
Mani pārsteidz arī tas, ka diskusijas par Valsts policijas vadības maiņu notiek pusotru mēnesi pirms NATO samita Rīgā. Valsts policija ir viena no galvenajām iestādēm, kurai jārūpējas par šī pasākuma drošību, bet tieši iekšlietu sistēmā šobrīd ir milzīgs haoss! Brīnos par mūsu valdības nostāju, kura pilnīgi nesagatavota uzņēmusies rīkot tik ambiciozu pasākumu.
Manuprāt, šāds lēmums bija jāpieņem kopīgi ar drošības iestādēm. Ja to vadība atzītu, ka nav tam gatava, nevar uzņemties tādu atbildību, nav tik profesionāli sagatavota, valdībai no šīs ieceres būtu jāatsakās. Ne jau ministri nodrošinās kārtību un rūpēsies par drošību. Viņi staigās pa sarkanu paklāju, rokās sadevušies, bet “virtuvē” strādās policijas un drošības dienestu darbinieki. Protams, apsveicami, ja visi šie dienesti ir gatavi tik lielam un nozīmīgam notikumam. Tomēr vairāk liekas, ka valdība vadījusies pēc principa – pieteiksimies rīkot, un tad jau redzēs, kā būs. Ja viss būs labi, “būsim zirgā”, ja neizdosies, gan jau kaut kā izgrozīsimies.
Vērojot notiekošo, rodas pārliecība, ka partiju ietekme visās sfērās ir aizgājusi pārāk tālu. Latvijā darbojas tik daudz politisko spēku, tāpat katram no tiem gribas veidot savu Ministru kabinetu, redzēt vadošā amatā savu pārstāvi, tāpēc viss tik bieži mainās. Saka: “Jauna slota tīri slauka”, bet mums tik bieži ir šīs jaunās slotas, ka cilvēki savā darbā kļūst inerti. Viņi vairs necenšas sekot visam līdzi, izpildīt jaunus rīkojumus, jo, kas zina, pēc mēneša nāks cits, un atkal viss mainīsies.
