Pagājušajā nedēļā pēc jaukā atvaļinājuma sāku strādāt.
Pagājušajā nedēļā pēc jaukā atvaļinājuma sāku strādāt. Lai vai kā negribētos, tomēr dzestrajos rītos jau jūtama rudens tuvošanās. Cik gan īsa pie mums vasara! Taču skaista, katram savādāka un piedzīvojumiem bagāta. Tā dzīvē ir — tas, kas patīkams, šķiet, paiet ātrāk, bet sliktais atmiņā paliek ilgāk.
Pirmdienas rītā Latvijas iedzīvotāji uzzināja par ieslodzītā vīrieša izbēgšanu no Garīgās veselības valsts aģentūras Rīgā. Tur viņam vajadzēja veikt psihoneiroloģisko ekspertīzi. Mani šī ziņa pat īpaši nepārsteidza. Tas taču tikai sīkums, salīdzinot ar neseno četru cietumnieku izbēgšanu no Rīgas Centrālcietuma. Lai arī bēgli policija pēc pāris dienām Olainē policija noķēra, tas man lika aizdomāties par nesakārtotību policijas darbā.
Ļoti daudz runā par trūkumiem iekšlietu sistēmā. Aizkraukles policijas izolatorā pagājušajā nedēļā nomira jauns vīrietis, kurš bija lietojis alkoholu. Acīmredzot viņš bija arī slims, tāpēc labāk vajadzēja viņu ievietot slimnīcā, nevis policijas pagrabā, kur medicīniskā palīdzībā netiek sniegta. Un kas notiek Valmierā? Neatpaliek arī Rīga.
Neapšaubāmi, daudzās neizdarībās un nelaimēs vainojams alkohols, kuru diemžēl lieto arī daļa policijas darbinieku. Alkoholisms, manuprāt, ir viena no lielākajām Latvijas iedzīvotāju problēmām, tā ir ļoti biedējoša un rada neparedzamas sekas. Ar to mums jātiek galā. Alkoholiķu, īpaši jaunu cilvēku, ārstēšana jāveic valsts mērogā, jo cilvēkiem pašiem tam nav līdzekļu.
Uztraucos par nelaimēm un cilvēku bojāeju Turcijā, Stambulā, Irākā un Afganistānā, kur teroristi ļoti nežēlīgi veic savus asinsdarbus.
Pat bagātākajās valstīs cilvēki nevar vairs uzticēties satiksmes līdzekļiem. Pagājušajā nedēļā ASV katastrofā cieta divas nelielas lidmašīnas. Nezinu, vai šajās avārijās vainojama nepārbaudīta tehnika, steiga, transportlīdzekļu ražotājfirmu vadītāju nolaidība vai nekompetence.
Neesam pasargāti arī no dabas katastrofām. Nu jau pagājis gads, kopš viesuļvētra ASV dienvidu štatus nopostīja un nebūtībā aizrāva daudzas dzīvības. Cerams, šogad šī dabas katastrofa nebūs tik iznīcinoša.
Pasaulē, par laimi, viss ir līdzsvarā. Pēc skumjām nāk prieks. Kā lai nepriecājās par ieceri Kokneses pagasta Krievkalna salā veidot Dvēseļu dārzu! Esmu sajūsmā, ka Kokneses fonds iecerējis izveidot šo piemiņas vietu 20. gadsimtā bojāgājušajiem un represijās cietušajiem latviešiem.
Mēs varam lepoties, ka Dvēseļu dārza autors ir priesteris un slavens ainavu arhitekts no Japānas.
Kad pagājušajā nedēļā Masuno kungs ieradās Koknesē, dzirdēju, ka dažas “kompetentas” personas esot sākušas šaubīties, vai žūrijas lēmums, pieņemot tieši šī arhitekta ieceri, ir pamatots. Kā gan japāņu priesteris, kura pasaules uzskati tomēr krasi atšķiras no Latvijas iedzīvotāju mentalitātes, sapratīšot latviešu dvēseles sāpi. Tas manī rada izbrīnu.
Un kas notiek ar mūsu pašu piemiņas vietām? Vai piemiņas vietas izvēle politiski represētajiem Rīgā, pret kuras projektu represētie iebilda, ir mūsu mentalitātei piemērota? No tā akmeņu mudžekļa neviens neko nesaprot, un cilvēki jau runā par citas piemiņas vietas iekārtošanu.
Nedaudz par darbu inspekcijā. Šovasar vislielāko vērību veltām ūdensapgādes sistēmu kontrolei. Arī te negāciju pietiek. Nepatīkami, taču Pilskalnē vajadzēja slēgt vakcinācijas kabinetu. Tas neatbilda sanitāro noteikumu prasībām, un naudu trūkumu novēršanai tā arī neatrada. Tagad pilskalniešiem profilaktiskās potes būs jāsaņem citur.
Toties patīkami bija apmeklēt Aizkraukles arodvidusskolas dienesta viesnīcu, kuras koplietošanas telpās veikts labs remonts. Intensīvs darbs sākts, pārbaudot visas rajona izglītības iestādes. Mums jāuzrauga galvenokārt ikdienas higiēnas ievērošana, lai apkopējas pildītu savu darbu apzinīgi un nekur netrūktu līdzekļu tīrības ieviešanai. Skolās un “dārziņos” jābūt arī svaigam gaisam — jādara viss, lai bērni mazāk slimotu.
Apbēdina tas, ka iestāžu un uzņēmumu vadošie darbinieki ne vienmēr cenšas saprast mūsu norādes — kā jābūt, lai viss atbilstu sanitārajām prasībām, un kas jādara, lai novērstu nekārtības. Žēl, taču ir vietas, kur mums grūti atrast kopīgu valodu.
Ar gladiolu un asteru pušķiem skolēnu un skolotāju rokās sākās jaunais mācību gads. Kā vairums Latvijas ģimeņu, arī mana, sagaidot 1. septembri, bija satraukta. Skolas laiks ir nozīmīgs ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Mēs taču pārdzīvojam par saviem bērniem un par to, kāds būs mācību gads.
Nedaudz satrauc informācija, ka Latvijā dažas skolas slēdz un trūkst skolotāju. Mūsu rajonā, par laimi, visas skolas vēl darbojas, kaut gan ir apvienotās klases un skolēnu mazajās lauku skolās kļūst arvien mazāk.
Zinu, ka jauniešiem ir daudz problēmu. Par to pārliecinājos, tiekoties ar meitas draugiem. Mūsmājās mēģinu viņiem radīt māju sajūtu. Lai viņi saprastu, ka ģimene un mājas ir tā vieta, kur vienmēr var rast padomu, siltumu un patvērumu.
Atceros Romēna Rolāna vārdus: “Pati vērtīgākā īpašība dzīvē — mūžīga zinātkāre, kas gadu gaitā neizsīkst un atdzimst katru rītu no jauna.” Lai tā piemistu ne tikai mūsu bērniem, bet arī katram no mums, jo cilvēks izzina pasauli un mācās no dzimšanas līdz sirmam vecumam. No zināšanu avota dzeram visi, tikai jālūko, lai tas neizsīkst mūsu neizdarības vai dzīves neizpratnes dēļ.
