Pagājušajā nedēļā daudz domāju par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Par ko lai balso?
Pagājušajā nedēļā daudz domāju par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Par ko lai balso? Pie varas esošās partijas nav izpildījušas solījumus nevienā jomā. Nodokļu maksātāju budžeta līdzekļus, aizdevumus un investīcijas devušas tikai savējiem, deklarējot, ka tā ir partijas nauda.
Visvairāk satrauc tas, ka pie dažādām ministrijām izveidotas kapitālsabiedrības, kuras gandrīz netraucēti spekulē ar valsts īpašumiem. Kaut vai Bulduru tehnikuma auglīgā zeme jūras tuvumā. Pats esmu beidzis šo tehnikumu, un man nav pieņemama šīs skolas īpašumu izsaimniekošana. Tas cilvēkos rada pārliecību, ka arī nākamie deputāti un valdībā strādājošie darīs tāpat — kurš tiks pie siles, tas grābs. Tāda rīcība sabiedrībā rada tikai negatīvismu un rūgtumu.
Visi bagātnieki vienādi. Izlasīju presē, ka, veicot kratīšanu Lemberga birojā Vecrīgā, tur sastapts un pa kratīšanas laiku aizturēts Andris Šķēle. Ko tad viņš tur darīja? Iespējams, kaļ kopīgus plānus, lai abiem būtu izdevīgi un neviens neko nezaudētu. Kā tautas sakāmvārdā: roka roku mazgā un abas — baltas. Bet vai baltas?
Šajās dienās pie manis bija atbraucis iepriekšējās Saeimas deputāts Leons Bojārs. Piedāvāja organizēt vietējo atbalsta grupu Pensionāru un senioru partijai. Vēl neesmu izlēmis, bet laikam kaut kas būs jāsāk darīt, jo pats arī esmu strādājošs pensionārs. Pārskatīju šīs partijas kandidātu sarakstu — šķiet pieredzējuši un izglītoti cilvēki visās jomās. Manuprāt, pensionāri vēl nav “norakstāmi” cilvēki, tieši otrādi — viņi ar savu notikumu izpratni un nosvērtību varētu daudz darīt valsts un sabiedrības labā. Piedāvājumu vēl apsvēršu. Atbalsts konkrētai partijai, protams, ir viena lieta, bet balsošana — pavisam cita.
Visa Latvija aizvadītajā nedēļā sekoja līdzi izbēgušo cietumnieku odisejai. Četri izbēgušie — tas, protams, skaitliski it kā ir nieks, salīdzinot ar kādreizējo bēgšanu no Pārlielupes cietuma, kad izmuka vairāki desmiti ieslodzīto. Tomēr sabiedrību satrauca pats fakts: ka cietumi nav nepārvarama ieslodzījuma vieta, ka nevaram būt pārliecināti par savu drošību, ka neesam pasargāti no iespējama noziedznieku uzbrukuma.
Manuprāt, visa valsts ieslodzījuma vietu sistēma īsti “nestrādā”, tas ir, noziedznieku cietumos ir pārāk daudz, valstij viņu uzturēšana izmaksā dārgi, viņi nīkst bezdarbībā un tik plāno jaunus bēgšanas variantus. Tādos cietumos kā pie mums nav iespējams laboties, tieši otrādi, tie samaitā cilvēku vēl vairāk. Pat tie jaunieši, kuri “iekrituši” sava naivuma dēļ vai kuriem nejauši “paslīdējusi kāja”, cietumos kļūst par profesionāliem noziedzniekiem. Kaut kas šajā sistēmā jāmaina.
Priecājos, ka dzīvojam mierīgā valstī. Karš mums nedraud. Par Izraēlas un Libānas konfliktu man ir savas domas: šajā reģionā regulāri uzkrāj ieročus, un reiz tiem ir jāsprāgst. To var saukt par ieroču pārbaudi izmēģinājuma poligonā. Diemžēl šādās “pārbaudēs” cieš mierīgie iedzīvotāji, un tās var izraisīt trešo pasaules karu. Pretspars lielvalstu varai rada terorismu. Kamēr vien kāds kādu apspiedīs, terorisms neiznīks. Dzīve to pierāda.
Augusts man paiet, noņemoties ar arodvidusskolas dienesta viesnīcas remontu. Pats, protams, neremontēju, bet materiāli jāsagādā, strādnieki jāpieskata. Remontējam sadarbībā ar Probācijas dienestu — pie mums piespriesto stundu skaitu valsts darbā atstrādā šī dienesta pārziņā nonākušie. Paldies “Nelsam”, šis uzņēmums mums dod kokmateriālus, varam nomainīt grīdas, durvis, salabot logus. Gandrīz visās kopmītnes istabiņās ir no Vācijas atvestās humānās palīdzības gultas, arī tas uzlabo audzēkņu dzīves apstākļus.
Daudzreiz mums pārmet, ka skola ir noplukusi, neatjaunota, ka uz Aizkraukles, 2004. gada sakārtotākās pilsētas, fona arodskola izskatās briesmīgi. Piekrītu, tā tas ir, bet ko varam darīt, ja mums remontam nepiešķir līdzekļus? Taču drīz situācija mainīsies. Nākamgad skolas atjaunošanai ceram saņemt miljonu latu no Eiropas fondu naudas. Projekts jau ir izstrādāts. Arī jumtus skolai esam salabojuši. Tad skola, cerams, vizuāli kardināli mainīsies.
Neko gan nevar zināt par skolas likteni. Ir dažādas iespējas, kā novest skolu līdz bankrotam, lai pēc tam to veikli “prihvatizētu”. Piemēram, arvien vairāk samazinot valsts finansēto budžeta vietu skaitu. Ministrija mums atsūta samazinātu audzēkņu uzņemšanas plānu, teiksim, par 12 procentiem. Mums pašiem jāizlemj, kādā specialitātē tad īsti samazināt. Tā nu iznāk, ka grupu skaitu skolā samazinām, bet kvalificētu speciālistu, kas ieguvuši arodskolas izglītību, daudzās nozarēs nepietiek. Mums iesaka ātrāk pārorientēties, mainīties līdzi laikam un sākt uzņemt audzēkņus valstij nepieciešamās specialitātēs, taču tas nav tik viegli izdarāms. Prasības ir augstas, skolotājiem jābūt gan pedagoģiskajai, gan profesionālajai augstākajai izglītībai. Mēs, protams, cenšamies pārorientēties, gatavojam projektus, iesniedzam dažādos fondos, bet pagaidām no desmit iesniegtajiem apstiprināti tikai divi — kokapstrādē un profesionālajā orientācijā un adaptācijā.
Kaut arī, gatavojoties 1. septembrim, esmu ļoti noslogots, uz kādu brīdi cenšos izrauties pie dabas. Esmu bioloģiskās lauksaimniecības fans. Piedalījos pat četru grāmatiņu par šo tēmu veidošanā, biju autoru kolektīva vadītājs. Nedaudz nodarbojos ar biškopību, jo kādreiz Bulduros to mācījos. Man ir dažas bišu saimes. Šovasar bites saldo nektāru sanesa no pļavu augiem un liepu ziediem, un es ieguvu vairākas magazīnas medus. Bite ir unikāls kukainis. Apputeksnējot bites veido augu valsti. To es, pensijā aizgājis, mācīšu bērniem — kā mīlēt dabu, kā vākt medusaugu kolekciju, darboties ar bitēm. Veidošu mācību saimniecību, rīkošu nometnes bērniem savās tēva mājās Dekšārēs, kur man ir mantotā zeme.
Privātajā dzīvē pagājušajā nedēļā nozīmīgākais notikums bija mazmeitas Līvas panākums — Āgenskalna ģimnāzijā viņu sekmju ziņā uzņēma kā pirmo skolnieci. Esmu lepns par to. Viņa mācās arī spēlēt basketbolu, trenējas TTP komandā. Pa vasaru viņa dzīvoja pie mums, tad nu sapirkām mazmeitai visu skolai nepieciešamo. Lai tik mācās!
