Viena no nedēļas būtiskākajām lietām, kas satrauca cilvēku prātus, noteikti bija ieilgušais karstums un sausums.
Viena no nedēļas būtiskākajām lietām, kas satrauca cilvēku prātus, noteikti bija ieilgušais karstums un sausums. Esmu atvaļinājumā un dzīvoju Daugavas krastā, tāpēc var teikt, ka es šo karstumu izbaudu.
Aizvadītās nedēļas nogalē kopā ar draugiem devāmies laivu braucienā pa Daugavas lokiem no Krāslavas līdz Daugavpilij. Tas bija ļoti skaists ceļojums, jo gadu gaitā nepārveidotā upes ieleja ļāva kaut nedaudz ielūkoties pagātnē, apjaušot, kāda Daugava varēja izskatīties no Pļaviņām līdz Staburagam pirms spēkstacijas būvniecības un upes uzpludināšanas.
Taču daudziem karstums noteikti sagādā nopietnas problēmas, piemēram, lauksaimniekiem. Redzu, ka arī mūsu, Staburaga, pagastā vienam no lielākajiem zemes apsaimniekotājiem — Aigaram Dobulānam — sējumi pamazām izkalst.
Sasniegts pat kāds negatīvs rekords — šajā laikā noslīkuši vairāk nekā 50 cilvēku, tajā skaitā divi jaunieši Aizkraukles rajonā. Daļā nelaimes gadījumu vaino alkoholu un pārgalvību, savukārt glābēji brīdina cilvēkus, ka glābt slīcēju bez īpaša aprīkojuma vai pieredzes ir ļoti bīstami. Reizēm slīcējs var aizraut līdzi arī neprasmīgu glābēju. Tā nu sanāk, ka slīcēju glābšanas ir pašu slīcēju rokās, jo ne jau visās peldvietās, kur cilvēki dodas peldēties, strādā glābēji. Arī Aizkraukles rajonā viņi ir tikai vienā vietā.
Daugavas krastā dzīvojošajiem nepatīkamu pārsteigumu sagādāja uzņēmums “Latvenergo”. Nevienu nebrīdinot, Pļaviņu HES pazemināja ūdens līmeni upē. Atsegtajos krastos palikušās ūdenszāles un gliemeži karstumā smakoja, bet, lai tiktu līdz ūdenim, cilvēkiem bija jākļūst gandrīz vai par alpīnistiem. Laipas karājās krastā, ūdenī noenkurotās laivas un kuteri vienā jaukā dienā palika iegrimuši krastmalas smiltīs. Upmalas saimniekiem nu jāizgudro dažādas konstrukcijas, lai viņi paši un viesi nokļūtu līdz Daugavai. Arī pats betonēju kaut ko līdzīgu pakāpieniem un taisīju jaunu laipu, lai tiktu līdz ūdenim. Izbraucu ar laivu pa upi Kokneses virzienā un novēroju, ka arī citi saimnieki likuši lietā izdomu, lai konstruētu kaut ko līdzīgu.
Domāju, ka spēkstacijas vadība remontdarbus, kuru dēļ jāpazemina ūdens līmenis, plāno laicīgi un ilgākam laikam uz priekšu. Tas noteikti netiek izlemts vienā dienā, tāpēc nesaprotu, kas liedz sabiedrību laikus informēt par šiem pasākumiem. Viesu namu īpašniekiem šādi pārsteigumi rada zaudējumus, jo jūlijs ir tūristiem bagātākais mēnesis. Vai tiešām remontu nevar veikt vēlāk rudenī vai jau pavasarī. Taču “Latvenergo” ir varens monopols, ar kuru cīnīties ir ļoti grūti. Radusies sajūta, it kā Daugava piederētu tikai viņiem.
Drūmas domas radīja Indijas pilsētā Mumbajā teroristu izraisītie sprādzieni. Domāju, cik gan cilvēkiem ir dažāda vērtību skala! Kā idejas vārdā var nogalināt tūkstošiem nevainīgu cilvēku un uzskatīt to par “svētu” lietu. Turpat Izraēla uzbruka Libānai, un ASV šādu rīcību atbalstīja, jo, lūk, libānieši Izraēlai nolaupījuši divus karavīrus. Savukārt Krievija iebilda, ka Izraēlas atbildes gājiens ir neproporcionāls nodarījumam. Kaut gan pati Krievija savu proporcionalitāti nekad nav vērtējusi. Īpaši attiecībā pret Čečeniju. Lasu, ka Krievijas armijai ir izdevies nogalināt kaujinieku līderi Basajevu, kura vadībā notikuši vairāki terora akti. Krievija cer, ka līdz ar to čečenu pretestība būs salauzta. Taču to rādīs laiks, jo čečenu tauta nekad neaizmirsīs visus pāridarījumus kopš Staļina laikiem. Viens no maniem kolēģiem reiz teica: “Lai Eiropā un citur pasaulē izbeigtu karu, ir jāpārtrauc mācīt vēsture”.
Nozīmīga likās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas tikšanās ar Anglijas premjeru Toniju Blēru, kurš pateicās Latvijai arī par piedalīšanos starptautiskajās miera misijās.
Pasaule mainās, un mainās arī valstu armijas un to taktika. Samazinājusies tāda apmācība un karošana, kāda tā bija pēc Otrā pasaules kara un tā sauktā aukstā kara laikā. Vairs nav vajadzīga “lielgabalu gaļa”, kā tas bija Otrā pasaules kara laikā. Tāpēc armijās samazinās karavīru skaits, taču veidojas un nostiprinās speciāliem uzdevumiem domātas vienības. Latvijā, piemēram, tāda ir Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienība un Speciālo uzdevumu vienība.
Ja esam NATO dalībvalsts, mums jāpiedalās šajās operācijās ar labi sagatavotiem karavīriem. Nodrošinot to, mēs nodrošinām arī Latvijai NATO aizsardzību pret iespējamajiem uzbrukumiem.
Saistībā ar to gribu pieminēt, ka pagājušajā nedēļā amatā stājās jaunais Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Juris Maklakovs, kurš nomainīja viceadmirāli Gaidi Zeibotu. Katram komandierim ir savs vadības stils, un katrs pievērš lielāku uzmanību tam, kas viņam liekas svarīgāks un tobrīd ir aktuālāks. Taču domāju, ka kopējā armijas un arī zemessardzes darbība un attīstības virzieni nemainīsies.
Ar interesi sekoju līdzi žurnālista Jāņa Dombura un Latvijas Televīzijas vadības diskusijai par raidījuma “Kas notiek Latvijā?” tālāko likteni. Būs žēl, ja šī raidījuma vairs nebūs. Man patika Dombura atraktīvā maniere bez aizspriedumiem runāt ar politiķiem, brīžiem tas varbūt notika pat parupji, taču raidījums bija labi veidots.
Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis Imants Skrastiņš jautāja Latvijas Televīzijas šefam, vai ir kāds labāks par Domburu? Ja nav, tad kāpēc nevar žurnālistam maksāt tik, cik viņš prasa. Izrādās, maciņā naudas ir tik, cik ir, bet par to, kas ir, nevar atļauties to, ko gribētos. Varbūt šajā situācijā samazināt finansējumu kādam viduvējam “produktam”, lai par iegūto naudu nopirktu vienu labu “preci”? Vai Dombura prasītā samaksa ir pamatota? Droši vien. Viņš apzinās savu vērtību un ir pieprasīts žurnālists.
Runājot par televīziju, laikam kļūšu par tās pretinieku un neskatīšos televizoru vispār. Nevienu labu filmu nespēju noskatīties līdz galam, jo divreiz garāku to padara garie reklāmas starplaiki. Kāpēc man, vīrietim ar tradicionāliem uzskatiem, vienas filmas laikā trijās reklāmas pauzēs jāskatās, kā divi vīrieši bučojas. Tāda reklāma pagājušajā nedēļā parādījās televīzijā. Nevēlos, lai man šādā veidā uzspiež dažādas preces, arī uzskatus. Pirms kāda laika sākās diskusija par televīzijas abonentmaksas ieviešanu. Būtu gatavs to maksāt, ja vien tas atslogotu raidījumus un filmas no reklāmām un attiektos ne tikai uz valsts, bet arī privātajiem televīzijas kanāliem.
Kopumā nedēļa aizvadīta bez īpašiem satricinājumiem, un es novēlu “Staburaga” lasītājiem jauku vasaru. Izbaudiet mūsu klimatam neraksturīgo sauli un uzkrājiet enerģiju visai nākamajai ziemai!
