Tiešu materiālu pašvaldības palīdzību mūspusē vairāk saņem tie pensionāri, kuri ir uzstājīgāki un nekaunīgāki, dažkārt pat aizmirstot, ka viņiem ir bērni, kuriem pirmajiem būtu jāgādā par savu pensionēto vecāku vajadzībām.
Tiešu materiālu pašvaldības palīdzību mūspusē vairāk saņem tie pensionāri, kuri ir uzstājīgāki un nekaunīgāki, dažkārt pat aizmirstot, ka viņiem ir bērni, kuriem pirmajiem būtu jāgādā par savu pensionēto vecāku vajadzībām.
Man kā pensionāram nedēļa sākās ar diezgan priecīgu ziņu — Saeima nolēma no 1. oktobra neaplikt ar ienākuma nodokli pensijas, kas ir mazākas par 165 latiem. Skaidrs, ka tas jāsaprot kā priekšvēlēšanu aģitācijas pasākums, un galvenie šī lēmuma atbalstītāji bija Pirmās partijas pārstāvji. Ainars Šlesers ir Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājs, un viņš lielā mēra ietekmēja šāda lēmuma pieņemšanu.
Laikrakstos vēstīts, ka līdz ar to zaudētājas būs vietējās pašvaldības, jo 75 procenti iedzīvotāju ienākuma nodokļa nonāk to budžetā. Esmu viens no tiem, kuru jaunās likuma izmaiņas skar. Kā mans “pensijas pielikums” ietekmēs Seces pagasta budžetu? Uzskatu, ka ļoti minimāli. Simts latu, ko no manas pensijas gadā ieskaitīja pašvaldības budžetā, tagad būs manējie. Turklāt mūsu pagastā ir tikai divi trīs pensionāri, kuru pensija pārsniedz 110 latu un kuri šobrīd maksā ienākuma nodokli. Tāpēc diezin vai šo “robu” budžetā īpaši jutīs.
Tagad runā arī par to, cik daudz pašvaldības palīdz pensionāriem. Lielākā daļa pensionāru atzīst, ka viņiem neviens nav palīdzējis. Domāju, ka jebkura pašvaldība atbalsta savus pensionārus, vienīgi tas varbūt nenotiek tiešā veidā, izmaksājot sociālos pabalstus vai saņemot citu palīdzību. Pensionāri taču tāpat izmanto labumus, ko pašvaldība nodrošina — veselības aprūpi medicīnas iestādēs, izglītību skolās, kurās mācās pensionāru mazbērni un vienam otram vēl bērni. Piemēram, Seces pagastā par pašvaldības līdzekļiem sakārtoja ambulanci un ēkai uzlika jaunu jumtu, līdz ar to ieguvēji ir arī pensionāri, jo patīkami ieiet kārtīgās telpās. Ja remonts nebūtu veikts, varbūt pienāktu laiks, kad pagastā šādas medicīnas iestādes nemaz nebūtu. Tiešu materiālu pašvaldības palīdzību mūspusē vairāk saņem tie pensionāri, kuri ir uzstājīgāki un nekaunīgāki, dažkārt pat aizmirstot, ka viņiem ir bērni, kuriem pirmajiem būtu jāgādā par savu pensionēto vecāku vajadzībām.
Jāņu nedēļā man dzīvē ir divi nozīmīgi datumi. Pirmais — pagāja piecdesmit gadu, kopš pabeidzu pamatskolu. Šogad man bija laime atkal piedalīties Seces pamatskolas izlaidumā, un domās salīdzināju, kādas nākotnes perspektīvas mūs sagaidīja pirms piecdesmit gadiem un kādas tās ir tagadējiem pamatskolu absolventiem. Tajos laikos nevienam, izņemot ģimeni, neinteresēja, kas notiks ar skolu beidzējiem, un līdzīga situācija ir arī tagad. Turpmākās izglītības izvēlē galvenās nav skolēnu spējas, bet gan vecāku materiālā situētība. Atšķirība ir tā, ka pirms pusgadsimta ar pamatskolas izglītību varēja atrast darbu un pelnīt iztiku, kaut vai kolhozā strādāt lopkopībā vai mācīties kursos un iegūt traktorista apliecību. No maniem klasesbiedriem apmēram ceturtā daļa šādu ceļu izvēlējās. Tagad ar pamatskolas izglītību darbu grūti atrast. Var jau braukt peļņā uz ārzemēm, taču pašu pagasta cilvēku pieredze liecina, ka arī Īrijā vai Anglijā labi nopelna tie, kuriem ir vismaz vidējā izglītība, bet daļa tā “piepelnās”, ka nav pat naudas, par ko atbraukt mājās. Otrs atceres vērts datums tieši Jāņos man ir tas, ka pirms četrdesmit gadiem, 1966. gadā, trešo gadu Baltkrievijā dienot pretgaisa aizsardzības rotā, pirmo reizi tiku atvaļinājumā. Tas šonedēļ atausa atmiņā arī tādēļ, ka presē daudz rakstīja par problēmām Latvijas armijā. Ja padomju armijā pārkāpumu izdarīja ierindnieki, sodīja viņu tiešos, zemāko vienību, priekšniekus. Tagad ir otrādi — par vienkāršo kareivju kļūdām soda augstāko vadību. Pēc atklātībā nonākušajām ziņām par izpletņlēkšanas laikā bojāgājušo karavīru nāves iemesliem amatu atstāja Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots, kaut viņa vainas šajā nelaimē nebija. Nezinu, vai ar to būs kas līdzēts, bet varbūt šajos laikos tā vajag.
Saistībā ar armijas tēmu mums lielāka vērība būtu jāpievērš kam citam. Nupat lasīju: gudrā Japāna izlēmusi šogad izvest savu karaspēku no Irākas. Mūsu valdība par šo jautājumu vēl nespriež, un nav arī zināms, kad to darīs. Ja jau bagātas valstis, kurās ir miljoniem iedzīvotāju, pieņem šādu lēmumu, tad mūsu politiķiem un partijām, kuras patlaban ir pie varas un grib savas pozīcijas saglabāt arī 9. Saeimā, vajadzētu gādāt arī par mūsu karavīru atsaukšanu no “karstajiem punktiem”.
Tuvojoties vēlēšanām, prātā pārlieku, par kuru partiju varētu balsot. Laikam jau mūsu novada — Seces, Staburaga un Sēlpils — iedzīvotāju simpātijām tagad vajadzētu būt kreisās partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” pusē, jo tā ir vienīgā partija, kura oficiāli paziņoja, ka iesniedz pieprasījumu satiksmes ministram, ko reāli darīs ar mūsu “sāpju bērnu” — ceļu Aizkraukle — Jēkabpils. Neesmu vēl lasījis, kādu atbildi devis Krišjānis Peters, taču šīs partijas rīcība ir atbalstāma.
Nedēļa pagāja pasaules futbola čempionāta noskaņās. Skatos spēles un vairāk “slimoju” par Eiropas valstu komandām, tomēr jāatzīst, ka ļoti skaisti spēlē brazīlieši, argentīnieši. Jūtu līdzi arī vienīgajai komandai no bijušās Padomju Savienības — Ukrainas valstsvienībai. No piecpadsmit bijušo savienoto republiku komandām čempionātā piedalās tikai viena, un tas liecina, ka šīs lielvalsts futbola saimniecībā ne viss bijis kārtībā, un to pašu var teikt arī par Latvijas futbolu. Sapņot par to, ka Latvijas komanda kādreiz piedalīsies pasaules kausa izcīņā futbolā, varēs tikai tad, ja valsts piešķirs vairāk līdzekļu bērnu iesaistīšanai futbolā un citos sportaveidos. Arī no Seces divi bērni ik dienu brauc uz Rīgu trenēties “Skonto” futbola komandā, sarunās ar viņu vecākiem esmu noskaidrojis, cik daudz tas ģimenei izmaksā. Ja valsts iekārtotu kaut vai futbolistu internātskolas, nākotnē Latvijas futbolisti ieietu pasaules apritē.
Svētki pagāja mierīgi, nekā svarīga manā dzīvē nebija. Latviešiem ir tradīcija pirms lielākajiem svētkiem sakopt tuvinieku kapus. Arī mēs ar sievu devāmies uz Ērgļu pusi, kur dus viņas tēvs un audžumāte, tepat Seces kapos apglabāta mana māte. Cilvēku kapos bija daudz, savējos atminēties ir svēta lieta.
