Pagājušajā nedēļā viens no svarīgākajiem datumiem latviešu tautai bija 14. jūnijs, kad pieminējām komunistiskā genocīda upurus. Gan šī diena, gan 25. marts tieši skāra arī manu ģimeni.
Pagājušajā nedēļā viens no svarīgākajiem datumiem latviešu tautai bija 14. jūnijs, kad pieminējām komunistiskā genocīda upurus. Gan šī diena, gan 25. marts tieši skāra arī manu ģimeni. 14. jūnijā sākās mana vectēva ceļš uz Čitu tālajā Sibīrijā, no kurienes viņš tā arī neatgriezās. 1949. gada 25. martā izsūtīja mātes ģimeni. Mani vecāki satikās ceļā uz Sibīriju, kur esmu dzimis. Kad 1957. gadā no turienes atgriezāmies, biju pārāk mazs, lai kaut ko atcerētos no Sibīrijā redzētā un piedzīvotā.
Atmiņā palikušas tikai epizodes no pirmās ziemas, ko pavadīju Latvijā. Pie Līdaces ezera dzīvojām šķūnī, kur zāģēja dēlīšus. Atceros, griestu un sienu spraugas bija aizpildītas ar egļu zariem un sūnām. Telpas vidū kurināja metāla krāsniņu, tā saucamo “buržuiku”. Kad pagrieza seju pret krāsniņu, degunam kļuva karsti, bet pakausis sala, un otrādi.
Tās ir lietas, kuras nevar aizmirst. Vecākās paaudzes cilvēkiem ir svarīgi apmeklēt šiem notikumiem veltītos pasākumus, tikties ar citiem līdzīgiem, bet man saite ar šo dzīves posmu kļūst aizvien vājāka. Es kā bērns no tā laika neko neatceros. Taču reizēm kaut kādas izjūtas pārņem. Kad reiz no Japānas devos mājās, lidmašīnā pamodos tieši tajā brīdī, kad tā bija kaut kur tuvu mūsu izsūtījuma vietai.
Ģimenē par šiem jautājumiem mēs tā pamatīgi neesam runājuši. Par Sibīriju visvairāk dzirdēju Atmodas laikā. Tomēr esmu daudz domājis par to, kā vara var izkropļot tik daudzus likteņus. Šiem cilvēkiem vairākas reizes dzīvē nācās visu sākt no sākuma. Vispirms Sibīrijā, pēc tam pārbraucot mājās.
Tomēr cik lielā mērā par to jārunā atkal un atkal? Nevar arī visu mūžu dzīvot ar šo sāpi un pāridarījuma sajūtu. Šobrīd, manuprāt, nav vairs aktuāli runāt par sevi kā par cietēju un par tiem cilvēkiem, kuri to veicināja, kaut arī daudzos gadījumos zināmi vainīgie.
Nesen mūsu Ministru prezidents Aigars Kalvītis tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tagad cilvēki daudz runā par turpmākajām Latvijas un Krievijas attiecībām pēc abu valstsvīru sarunas, kura noritējusi draudzīgā noskaņā.
Man gan joprojām nav saprotams, ko mēs savā starpā visu laiku varam dalīt un meklēt kašķi? Nenoliedzami, ir bijis konflikts. Tikai cik ilgi tā var dzīvot? Piekrītu, ka pret Krieviju mums vēl kādu laiku būs nepatika, bet vai tā ir jāuzjundī vēl vairāk? To “blusu”, manuprāt, meklē, lai sagatavotu augsni politiķiem. No manas ģimenes skarbās pieredzes raugoties, arī man vajadzētu justies aizvainotam. Tomēr vai tikai pret Krieviju? Ja man viss mūžs jānodzīvo ar domu, ka esmu ļoti cietis, un, nedod, Dievs, to arī saviem bērniem iepotēt, tad šis naids nekad nebeigsies. Ir jāpārvelk pagātnei svītra un ar Krieviju normālas attiecības jāveido.
Pagājušajā nedēļā bija vēl viena negaidīta tikšanās, jo ASV prezidents Džordžs Bušs ieradās Irākā. Acīmredzot arī viņš jūt vēlēšanu tuvošanos. Grūti pateikt, kā attīstīsies situācija Irākā. Ziņots, ka šajā valstī palikuši vismaz 2000 karavīru, un pieņemts arī lēmums, ka misiju tur turpinās. Tātad arī Latvijas pārstāvji tur būs.
Ja miera uzturēšanas spēku karavīru klātbūtne palīdz šajā valstī saglabāt stabilitāti, tad tas ir atbalstāmi. Vai latviešiem tur ir jābūt? Šajā ziņā piekrītu Latvijas prezidentei — ja esam vilcienā iekāpuši, tad nekas cits neatliek kā braukt līdzi. Varbūt ciniski tas skan, bet mūsu karavīri apzinās, ka tas ir darbs, uz kuru viņi brauc, turklāt labi apmaksāts. Tā ir katra paša izvēle. Jādomā arī par to, kas notiks, ja kāds agresīvi vērsīsies pret Latviju, bet neviens nenāks palīgā. Grūti noteikt to brīdi, kad kuram jāpalīdz.
Saeima pieņēmusi savdabīgus likuma grozījumus, svītrojot no tā aizliegumu diskriminēt darbiniekus pēc seksuālās orientācijas. Tas nozīmē, ka darba devējs to drīkstēs darīt. Esmu pret jebkura veida diskrimināciju un īpaši jau darba jomā. Dzīvē ir dažādi izņēmumi. Lielākā sabiedrības daļa nepieņem cilvēkus ar savādāku seksuālo orientāciju, jo pie mums ļoti maz par to ir runāts. Agrāk taču sludināja, ka nekā tāda vispār nav. Kurš var pilnīgi droši pateikt, kas ir normāli? Eiropā par šiem jautājumiem runāja un sprieda jau sen. Tad es domāju — vai tiešām nekā cita cilvēkiem nav ko darīt? Acīmredzot arī mēs drīz nonāksim turpat. Par šādu jautājumu ir daudz vieglāk diskutēt nekā patiesi risināt nopietnas problēmas.
Tuvojas taču vēlēšanas, un šādi skaļi jautājumi piesaista uzmanību. Arī partiju Latvijā kļuvis vairāk. Tikai šaubos, vai tas ko mainīs. Lai kaut ko būtiski ietekmētu, partijai jābūt stiprai. Kaut arī, piemēram, “Jaunais laiks” politikā ienāca spēcīgi, bet tāpat neko neizdarīja. Būtībā šie politiķi šobrīd ir “pagrūsti zem galda”. Varbūt labi, ka tā, jo viņi jau sāka stūrēt uz grāvja otru malu. Arī pats Einars Repše ir lielu pretrunu cilvēks — vārdos viens, bet darbos pavisam kas cits. Ņemot vērā privāto dzīvi, citās valstīs viņš kā politiķis būtu nulle, bet mēs visu pieņemam. Man ir neliela atziņu grāmata, un viens no ierakstiem, kurš palicis atmiņā, ir tāds: lieliem cilvēkiem tiek piedotas lielas kļūdas. Tas viss tiek “norakstīts” ģenialitātes vārdā, jo arī viņu stulbums ir ģeniāls.
Svarīgs pavērsiens šajās dienās ir arī manā dzīvē. Lēmums ir pieņemts, un drīzumā es aizeju no Vietalvas pagasta padomes izpilddirektora amata, jo mainīšu darbavietu. Pretendēšanu jaunajam amatam uzskatīju kā savu spēju pārbaudi, un man tas izdevās. Pienākumus sporta un atpūtas bāzē “Mailes” gan tagad vajadzēs pārstrukturēt. Līdz šim centos visu veikt pats, bet tagad to vairāk vajadzēs uzticēt citiem.
“Mailes” kā sporta un atpūtas vieta saglabāsies kā līdz šim. Protams, varētu paveikt vēl vairāk, tikai nav iespēju to izdarīt. Klubam tik daudz naudas nav. Varētu piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu naudu, bet tās sadale šobrīd notiek caur “ķēķa durvīm”, un visi klāt netiek.
