Varu teikt, ka pagājusī patiešām bija mana nedēļa, jo bija daudz skaistu ar bērniem saistītu notikumu.
Varu teikt, ka pagājusī patiešām bija mana nedēļa, jo bija daudz skaistu ar bērniem saistītu notikumu. Arī daba pārsteidza — neatceros, kad vēl 36 gadu laikā, kopš strādāju Aizkrauklē, bērnudārza izlaiduma dienās ziedētu ceriņi un maijpuķītes, pat tulpes. Šogad viss vēlāk, siltums un vasara kavējas.
Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā mūsu bērnudārzā bija sporta svētki. Mazie jau vēl nesaprot, ko šī diena īsti nozīmē. Viņi varbūt jūtas drošībā savās mājās, ģimenē, bet par to, kā sevi pasargāt uz ielas, mēs bērnudārzā daudz runājam. Kā pāriet ielu, neņemt neko no svešiniekiem, nesarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tas varbūt izklausās dīvaini — mācīt bērniem neuzticēties, bet mūsdienās citādi nevar. Pārāk daudz ir dažādu nelaimju, kurās bērni cieš tieši savas uzticēšanās dēļ.
Nesen izlasīju rakstu avīzē “Izglītība un Kultūra” par to, ka mēs iemācām bērniem tiesības, bet ne pienākumus. Un es tam pilnībā piekrītu. Bērni ļoti labi zina, kas viņiem atļauts, un izmanto to, bet “aizmirst” pienākumu cienīt skolotājus, vecākus, sirmgalvjus. Mums šķiet, ka mēs bērnudārzā viņiem to iemācām, tikai kur tas viss paliek vēlāk — skolas gados?
Visskaistākās pagājušajā nedēļā, protams, bija izlaiduma dienas. Uz skolu aizvadījām 37 bērnus. Lielākā daļa no viņiem mācīsies pilsētas sākumskolā, daži arī pagasta sākumskolā, bet seši bērni — 1. vidusskolā. Tā kā mums bija trīs vecāko bērnu grupas, arī izlaidumi bija trīs. Bērni bija ļoti skaisti saposti. Vērojot viņus, likās — skaistāk un bagātīgāk kā citus gadus. Tas liecina par dzīves līmeņa uzlabošanos. Arī tas, ka gandrīz katra bērna vecāki vai tuvinieki šo svinīgo mirkli paši fotografēja vai filmēja.
Zinu, ka ir cilvēki, kuri uzskata — nevajag bērnus tik ļoti post un pat vispār labāk nerīkot izlaidumu bērnudārzā. Manuprāt, vajag gan, un lai tieši pirmais izlaidums mūžā bērnam un vecākiem paliek atmiņā visspilgtāk. Nevajag lielas dāvanas, bet kaut ko simbolisku bērnam jāuzdāvina. Mūsu bērni kopā ar skolotājām paši noauda stellēs audumu un izgatavoja sev ceļasomiņu turpmākajām skolas gaitām. Skolotājas katram mazajam skolnieciņam deva līdzi atslēgu piekariņu ar īpašnieka fotogrāfiju — lai, skolas gaitās ejot, atslēgas un atmiņas par “dārziņa” laikiem tik ātri nepazūd.
Vēl pagājušajā nedēļā satraukuma pilnas bija dienas, kad pie mums atnāca bērnudārza “Auseklītis” audzēkņi. Viņi te būs pusotru mēnesi, kamēr viss “Auseklīša” kolektīvs ir atvaļinājumā. Toties jūlijā 80 mūsu bērnu dosies uz “Auseklīti”, kamēr atvaļinājums būs “Zīlītes” darbinieku kolektīvam. Man šāda atvaļinājumu izkārtošana nepatīk, jo bērni izjūt stresu — citas telpas, svešas audzinātājas, mazie raud, uztraucas. Labāk būtu atvaļinājumā doties dalītā veidā — pusei kolektīva. Nākamgad domei to ierosināšu.
Šāda atvaļinājumu kārtība saglabājusies no tiem laikiem, kad vasarā parasti bija maz bērnu — uzņēmumos un iestādēs bija atvaļinājumu laiks vai arī bērnus veda uz laukiem pie vecvecākiem. Tagad vecāki, šķiet, atvaļinājumu izmanto dalītā veidā — pa divām nedēļām — vai neizmanto nemaz. Esmu ievērojusi, ka vecāki ar bērnu pavada arvien mazāk laika. Ir arī tādi bērni, kuri “dārziņu” apmeklē visu gadu un kuriem nemaz nav “atvaļinājuma”.
Priecājos, ka dzimst arvien vairāk bērnu. Atceros, deviņdesmito gadu vidū toreizējie deputāti neatlaidīgi gribēja atdot daļu bērnudārza “Zīlīte” privāta veselības centra ierīkošanai. Daži pārmeta man, ka iebilstu, saglabāju telpas, “ielaižu” te skolas klases, jo drīz, lūk, bērnudārzs būšot tukšs! Un kas ir tagad? Bērnudārzs ir pārpildīts. Nevaram visiem bērniem nodrošināt vietu. Uzskaitē ir 43 mazuļi, kuri dzimuši 2004. gadā, un 2005. gadā dzimušie 34 bērni. Tagad vecāki mazos piesaka “dārziņā” jau gandrīz tūlīt pēc piedzimšanas. Labi, ka dome ieplānojusi “Zīlītei” piebūvēt vēl vienu korpusu. Jau šogad paredzēts izgatavot projektu.
Palasu un paskatos televīzijā arī šo to par politiku. Apnikuši mūžīgie deputātu strīdi un ķīviņi. Nav vairs ticības nevienai partijai. Kāpēc no valdības aizgāja “Jaunais laiks”? Vajadzēja turpināt strādāt. Kas būtu, ja mēs katrs savā darbavietā pēc pirmās neveiksmes tā izdarītu? Par Latvijas Pirmo partiju tas pats sakāms. Ministram Ainaram Baštikam vajadzēja vairāk pievērsties ģimenes lietām, darīt kaut ko, lai tēvi nebrauc projām uz Īriju. Ja man būtu teikšana, es Saeimu veidotu pilnībā no jauna — lai deputāti ir cilvēki, kuri politikā nekad nav darbojušies. Uz Saeimas vēlēšanām es ar meitām noteikti iešu, bet par ko balsošu — nezinu. Gribētu kādu stabilu centrisku partiju.
Latvijas mērogā pagājušajā nedēļā ievērojamākais notikums bija Krievijas patriarha Aleksija II viesošanās. Viņš Krievijā ir autoritāte, šī cilvēka domas ņem vērā arī Krievijas prezidents. Patriarhs solīja runāt ar Putinu par Latvijas un Krievijas attiecību uzlabošanu. Manuprāt, mēs šo nenokārtoto attiecību dēļ tikai zaudējam — tirgu un laiku.
Es pati gan neesmu pareizticīgā, bet gan katoliete. Tāpēc galvenie svētki man bija Vasarsvētki. Tā bija brīvdiena, kad neko nedrīkst strādāt. To man jau bērnībā iemācīja māte. Dārzā pastrādājām sestdien. Beidzot iestādījām tomātus. Varbūt vēlu, bet nekas, vismaz vairs nenosals. Meita Oksana iedēstīja arī daudz puķu. Tā kā pati mācos Daugavpils pedagoģiskajā universitātē, dārzu tagad esmu nodevusi meitas ziņā.
Gaidu atvaļinājumu. Ļoti gribu aizbraukt ekskursijā pa skaistākajiem Vidzemes daiļdārziem, to jūlijā organizē novada dome. Kopā ar meitu un mazdēlu Damiru plānojam aizbraukt uz delfināriju Lietuvā. Cerams, izdosies. Protams, būs jāpieskata arī bērnudārzs, jo tur sāksies remonts. Kā Rīga nekad nebūs gatava, tā bērnudārza remonts nekad nebeigsies. Tas ir tāpat kā mājās — kaut kas jāpilnveido un jāpielabo visu mūžu.
