Viens no svarīgākajiem pagājušās nedēļas notikumiem — Jelgavas cukurfabrikas īpašnieki paziņoja par cukura ražošanas pārtraukšanu. Tas jau šogad ietekmēs ne tikai cukurbiešu, bet arī graudu un rapša audzētājus visā Latvijā.
Viens no svarīgākajiem pagājušās nedēļas notikumiem — Jelgavas cukurfabrikas īpašnieki paziņoja par cukura ražošanas pārtraukšanu. Tas jau šogad ietekmēs ne tikai cukurbiešu, bet arī graudu un rapša audzētājus visā Latvijā. Rapša Latvijā vēl pietrūkst, taču graudaudzētāju vidū konkurence ir ievērojami sīvāka. Līdz šim cukurbietes audzēja aptuveni 40 tūkstošu hektāru platībā. Tagad to vietā būs graudaugi vai rapsis — lielas izvēles zemniekiem nav.
Zemniekiem, kuri audzēja cukurbietes, varu vien izteikt līdzjūtību. Šāds cukurfabrikas akcionāru lēmums viņiem ir grūts pārbaudījums. Turklāt lauvastiesu kompensācijas, kura apsolīta par cukura ražošanas pārtraukšanu, saņems rūpnīcas īpašnieki, nevis biešu audzētāji.
Vēl pavisam nesen Ministru prezidents apgalvoja, ka cukura ražošanas nozare Latvijā jāsaglabā. Ja jelgavnieku piemēram sekos arī Liepājas cukurfabrikas akcionāri, cukura ražošana valstī būs beigusies. Šādās reizēs politiķi nespēj ietekmēt ekonomiskos procesus.
Savukārt zemniekiem paliks tikai dažus gadus lietota, līdz galam nenomaksāta cukurbiešu audzēšanas tehnika. To Latvijā pārdot vairs nevarēs. Ja nu vienīgi Krievijā. Zemnieki, tehniku pērkot, cerēja, ka tā kalpos vismaz desmit, piecpadsmit gadu. Daļa šīs tehnikas būs jānodod metāllūžņos. Daudzi lielie audzētāji jau bija nopirkuši arī bietēm domātos minerālmēslus. Arī tos nebūs kur likt, jo katrai kultūrai ir savs specifisks minerālmēslu sastāvs.
Diemžēl šis nav pirmais gadījums, kad Latvijā iznīkst kāda lauksaimniecības nozare. Tā notika ar liniem. Panīkums bija liellopu audzēšanā. Arī kartupeļu un dārzeņu audzēšanas apjomi ievērojami sarukuši.
Aizvadītajā nedēļā kārtējo reizi izvērsās diskusija par to, vai vērt vaļā bēdīgi slavenos “čekas maisus”. Šis jautājums ar apbrīnojamu regularitāti kļūst aktuāls pirms katrām vēlēšanām — gan Saeimas, gan pašvaldību.
Uzskatu, ka šie arhīvi jāpublisko vai jāsadedzina. Lēmums jāpieņem, un tas jāīsteno. Neko būtiski “čekas maisu” atvēršana nemainīs. Protams, būs kāds burbulis politiskās zupas katlā, taču tas arī viss. Svarīgas informācijas šajos maisos nav. Turklāt daudzi no cilvēkiem, kuru uzvārdi varētu būt šajos sarakstos, sen jau miruši.
Žēl to cilvēku, kuri savlaik ziņoja par dažādiem ekonomiskiem noziegumiem, par kuriem arī šobrīd paredzēti bargi sodi. Piemēram, par naudas viltošanu. Arī viņu vārdi noteikti ir maisos esošajos dokumentos. Īsto “stukaču” kartīšu šajos maisos nav — tik vērtīgu informāciju specdienesti apkārt nemētā. Tomēr reiz šai lietai jāpieliek punkts. Cik tad ilgi var spēlēties ar šiem arhīviem? Ja dokumentus kārtējo reizi tomēr nepubliskos, skaidrs, ka nav tīra ietekmīgu cilvēku sirdsapziņa.
Pagājušajā nedēļā svinējām Sieviešu dienu. Diemžēl šos svētkus nez kāpēc cenšamies politizēt. Neviens taču negrasās ar likumu aizliegt svinēt vai sveikt sievietes. Notiek tikai muļķīga cīņa par brīvdienu. Šādas brīvdienas noteikšana būtu sieviešu mocīšana. Brīvdienās parasti ciemos brauc radi. Tas nozīmē, ka lielākā dienas daļa jāpavada pie plīts, bet nākamajā dienā vēl jāmazgā trauki, un nekāda atpūta neiznāk. Vēl sliktāk, ja vīri iedzer pār mēru un sievietei nākas ciest arī fiziski.
Kurš gribēja sveikt, tas to arī izdarīja. Sievietes bija priecīgas, saņemot ziedus ne tikai no draugiem, bet arī no kolēģiem. Vēl labāk, ja varēja izdzert glāzi šampanieša.
Cīņa par brīvdienu ir kārtējais politiķu mēģinājums iegūt lētu popularitāti. Lai būtu runāšana Saeimā. Vai kāds ir aprēķinājis, cik maksā minūte Saeimas darba? Noteikti vairākus simtus, pat tūkstošus latu. Valsts naudu nedrīkst šķiest tukšai pļāpāšanai.
Vēl viens datums, ap kuru katru gadu notiek nevajadzīga “rīvēšanās”, ir 16. marts. Šogad vēl Brīvības piemineklim sētu grasās aplikt, it kā remontdarbu dēļ. Taču patiesībā tā ir bezspēcības un neizdarības izrādīšana.
Manuprāt, vīri, kuri savlaik patiešām piedalījās karā, pie Brīvības pieminekļa nemaz nesteidzas. Viņiem ir sava piemiņas vieta Lestenē, kur atcerēties kritušos biedrus.
Šajā dienā ažiotāžu rada jaunie, kuri tikai no nostāstiem zina par to dienu notikumiem.
Jauniešiem, kurus savlaik iesauca leģionā, nebija izvēles. Bija karš, un vajadzēja klausīt tās varas pavēlēm, kura tobrīd valdīja. Par nepaklausību bargi sodīja. Pēc pāris mēnešiem vara mainījās, un atkal jauniešiem bija jāiet karā, vēlējās viņi to vai nē. Atkal par nepaklausību draudēja nāve. Arī zvērests bija jādod tai varai, kura iesauca. Tā brālim nācās karot pret brāli. Tomēr kā vienu, tā arī otru priekšā galva jānoliec — viņi pieredzējuši šausmas, par kurām jaunieši mūsdienās pat iedomāties nevar. Viņiem jāļauj satikties, pieminēt baigo gadu notikumus. Pēc gadiem desmit nepieciešamība pēc šādas piemiņas dienas izzudīs pati no sevis. Brīvības piemineklis nav cīņu arēna.
Arvien tuvāk pavasaris, tāpēc jau šobrīd intensīvi gatavojamies sējai un citiem lauku darbiem. Jāsagatavo tehnika, lai laikā, kad zeme būs atkususi un apžuvusi, varētu sākt strādāt. Sirds nemierīga, kā veiksies, jo iesēt jāpaspēj nedēļas laikā.
Liela problēma ir arī svārstīgās degvielas cenas. Vairākus pavasarus tieši pirms lauku darbu sākuma degvielas cena parasti pieaug. Arī minerālmēslu cenas pāris gadu laikā pieaugušas vismaz divkārt. Lielo izdevumu dēļ nav iespējams paaugstināt algas. Skumji, ka cilvēki nāk un grib strādāt, bet mēneša beigās algas lapiņā nekāda lielā summa neiznāk.
