Šis ir laiks, kad tiecamies pretī pavasarim. Tomēr, lai kā to gaidītu, dabā joprojām valda balta un sniegiem bagāta ziema.
Šis ir laiks, kad tiecamies pretī pavasarim. Tomēr, lai kā to gaidītu, dabā joprojām valda balta un sniegiem bagāta ziema. Mirdzošs sniegs vai ik nakti pārklāj mūsu pēdas, taciņas un ceļus.
Daudzus gadus mūsu ģimene mīt mazajā Jaunjelgavā. Esam piedzīvojuši dažādus dabas untumus visos gadalaikos, taču tikai šoziem pirmo reizi mājas pagalmā aukstajos un sniegotajos rītos ierodas divas irbītes, kuras eju barot. Viņas zina vietu, kur atradīs barību, sagaida mani, taču noglāstīt sevi neļauj. Tomēr putni, nodomāju, jo glāsti un mīlestība taču visvairāk vajadzīga cilvēkbērniem.
Par to esmu pārliecināta, jo man ir laime būt mazu bērnu skolotājai — esmu izvēlējusies profesiju, kuru nemainītu ne pret vienu citu arodu ar lielāku algu.
Esmu laimīga, ka darbdienās un dažkārt arī brīvdienās ik rītu uz darbu — pirmsskolas izglītības iestādi “Atvasīte”, kuru vadu jau daudzus gadus, — dodos ar prieku.
Mūsu “Atvasītē” veidojam latviešu tautai raksturīgo garīgo klimatu, cenšamies saglabāt latviešu tautas nacionālās pērles — valodu, folkloru, darba un sadzīves kultūru un mākslu. Par to liecina arī ar vecāku un pilsētas iedzīvotāju palīdzību “Atvasītē” iekārtotā senlietu istaba. Tas ir neliels muzejs, kura eksponāti ir senie latviešu darbarīki, roku darinājumi, mēbeles, grāmatas un daudzi sadzīves priekšmeti.
Cienot senču tradīcijas, mēs, “Atvasītes” darbinieki, kopā ar bērniem februāra pēdējā dienā svinējām Meteņus. Bērnudārza sniegotajā pagalmā gājām rotaļās un dziedājām. Īpašu svētku noskaņu radīja pagalmā iekurtais ugunskurs, kurā dedzinājām visas sakrājušās “blēņas”. Tās katrs bija uzrakstījis uz papīra lapiņas. Pēc šiem svētkiem nu visi gaidām pavasari, mums kļuvis gaišāk un priecīgāk.
Otrs priecīgs notikums “Atvasītē” aizvadītajā nedēļā bija konkurss “Cālis — 2006”, kurā piedalījās 13 “čiepstētāju”. Pasākumā uzaicinājām skaņu režisoru ar aparatūru. Viņa klātbūtne mazajos izraisīja lielu interesi. Sarīkojumu kuplināja arī mazas pasaku fejas.
Žūrijas komisija dziedātājiem sadalīja vairākus titulus: skanīgākais, sirsnīgākais, kustīgākais, drosmīgākais, pūkainākais un citus. Iespēju dziedāt Aizkraukles rajona konkursā “Cālis — 2006” izcīnīja Marta Bogdanova un Māra Auziņa. Mūzikas skolotāja Iveta Kraševska jutās gandarīta, jo šis konkurss katrā dziedošajā mazulī bija atraisījis viņa dziedātāja talantu.
Esmu gandarīta arī es, jo audzināšana bērnībā, manuprāt, cilvēka personības veidošanās procesā ir vissvarīgākais posms. Tāpēc arī “Atvasītē” reizi nedēļā vecāko grupu audzēkņi kompetentu skolotāju vadībā apgūst kristīgo mācību. Ap sirdi kļūst silti, ja jūti, ka bērns tevi saprot, cenšas būt labāks un pasaulē raudzīties gaišāku skatu. “Atvasītes” kolektīvs daudz dara arī riska ģimeņu bērnu audzināšanā. Taču diemžēl ne vienmēr sasniedzam to, ko vēlamies.
Pēc Jaunjelgavas domes sociālā dienesta un bāriņtiesas ierosinājuma, dome atļāva “Atvasītē” atvērt diennakts grupu bērniem, kuru vecāki meklē darbu ārpus Jaunjelgavas. Saņēmām 12 vecāku iesniegumu, kuri vēlējās, lai viņu mazuļi būtu šajā grupā. Taču šo iespēju izmanto tikai pieci vai pat mazāk bērnu. Arī vecāki ar darba meklējumiem īpaši sevi neapgrūtina, tāpēc šīs grupas darbs mums ir tāds “saraustīts”.
Neizprotama ir šāda vecāku rīcība. Viņi labi zina, ka mazuļi bērnudārzā jūtas labi un šo grupiņu aprūpē skolotājas un aukles, taču darbu traucē tas, ka nevaram prognozēt, cik bērnu pa nakti paliks grupiņā, kad viņus atvedīs un kad paņems mājās.
Skumji, bet Latvijā arvien vairāk ir gadījumu, kad vecāki bērniem fiziski un morāli dara pāri. Nereti tas beidzas pat traģiski.
Mēs, sagaidot mazos bērnudārzā, jau jūtam, ja kādā ģimenē bijušas problēmas. Ne jau tikai sitot bērnam var izdarīt pāri, iespējams, ka emocionālā vardarbība mazajam cilvēciņam ir vēl mokošāka. Tā notiek tad, ja vecāki neizprot bērnu un sāk viņu pazemot, apsaukāt, ignorēt un izsmiet. Bērnā tas rada mazvērtības kompleksu un citas problēmas. Sāpīgi redzēt, cik slikti jūtas ģimenē novārtā pamests bērns.
Zinot, cik liela atbildība jāuzņemas skolotājiem gan bērnudārzos, gan skolās, rūgtums krājas sirdī par valdības “ūdenī rakstītajiem” solījumiem palielināt pedagogu algas.
Cik ilgi mūs mānīs? Jau pērn jautājumu par skolotāju algām valdība solīja atrisināt. Tomēr 20 latu pielikums divreiz gadā ir par mazu, inflācijas apstākļos skolotāji tagad var tikai eksistēt. Paradokss, ka pirmsskolas pedagogam ar augstāko izglītību un desmit gadu darba stāžu par likmi noteiktā alga ir 190 latu pirms nodokļu nomaksas. Ja darba stāžs ir mazāks vai skolotājs vēl mācās, par likmi viņam maksā 148 latus. Lai kaut kā sabalansētu ģimenes budžetu, pedagogam jāstrādā pusotra slodze.
Taču skolotājs ir cilvēks, nevis uzvelkams robots. Mums, bērnudārzu skolotājiem, jābūt zinošiem neskaitāmās jomās: sensorajā audzināšanā, tēlotājdarbībā, dzimtajā valodā, mājturībā, matemātikā, sportā, mūzikā, veselības mācībā un citās. Arī mums ir ģimenes, un, strādājot vairāk, daudzi pedagogi paši pie savu bērnu audzināšanas nemaz netiek.
Sabiedrībā izveidojies uzskats, ka skolotāji ir sava aroda fanātiķi. Taču tas nenozīmē, ka fanātiķis var dzīvot tikai no gaisa un savām idejām.
Mēs diemžēl neesam ēteriskas būtnes, bet tādi paši cilvēki kā pārējie. Tikai mums jāatbild par topošās sabiedrības veidošanu, jo mazuļi, kurus šodien audzinām, ir ne tikai Latvijas, bet visas pasaules nākotne. Ja izglītības darbinieku arodbiedrība, lai panāktu algu palielinājumu, streikos, mēs arī nestāvēsim malā.
