Aizvadītā nedēļa ritēja, kā ierasts, taču mani satrauca kāds Zaļo un zemnieku savienības līdera Augusta Brigmaņa izteikums.
Aizvadītā nedēļa ritēja, kā ierasts, taču mani satrauca kāds Zaļo un zemnieku savienības līdera Augusta Brigmaņa izteikums. Viņš ieteica apsvērt iespēju nemaksāt Eiropas Savienības vienoto platībmaksājumu tiem, kuri savus laukus neizmanto lauksaimnieciskajai ražošanai, bet tikai noteiktajā laikā appļauj. Arī man ir neliela saimniecība, turam divas govis, bet Madonas rajona Vestienas pagastā pieder zeme, kuru apkopju, tikai regulāri appļaujot.
Neesmu vairs jauns, man jau 71 gads, bet vēl gribas paveikt tik daudz. Darāmā ik dienas ir diezgan gan savā saimniecībā, gan īpašumā kaimiņu rajonā. Rūpīgi izrēķinu, cik kas saimniecībā izmaksā un ko no tā iegūšu. Nauda, ko saņemam no Eiropas Savienības par zemes apkopšanu, nav liela. Tā tikko sedz pļaušanas izdevumus, bet, ja kaut kas paliek pāri, nepērkam lepnus autiņus vai citas luksuspreces, naudu ieguldām atpakaļ zemē. Pēc profesijas esmu agronoms un zinu, kā rūpēties par zemi. Redzu arī to, ka pēdējos gados lauki kļūst arvien sakoptāki, bet nu grib atņemt to pašu mazumiņu, kas mums ir tik nepieciešams.
Likās, viss virzās uz labo pusi, bet nē. Kāds gudrinieks izdomājis, ka uz vienu hektāru zemes vajadzētu turēt 0,3 govis. Tātad – asti vai galvu. Kaut ko tādu var izdomāt tikai tas, kurš laukos nemaz nav bijis un nav redzējis, kā cilvēki saimnieko, bet grib gudri spriest. Ir taču stingri noteikumi, kādos gadījumos Eiropas Savienības naudu var saņemt, un, ja neko nedara, atbalstu arī nepiešķir. Vai ar to jau nav gana?
Tādu kā es ir daudz. Vai mums tagad jāraujas uz pusēm, turot lopus katrā zemes pleķītī, kas mums pieder? Vai no zemes jāatsakās? Līdz šim domāju, ka Zaļo un zemnieku savienība ir partija, kura aizstāv lauksaimnieku intereses, bet pēc šāda izteikuma zemkopjiem nopietni vajadzētu padomāt, vai uzticēties viņiem nākamajās vēlēšanās. Ja šo priekšlikumu apspriedīs Saeimā, ceru, ka pietiks prātīgu deputātu, kuri izpratīs zemnieku vajadzības un to neatbalstīs.
Domāju, ka arī valdībā notikusī koalīcijas šķelšanās sajaukusi cilvēkiem galvu. Šobrīd labējām partijām vajadzētu turēties kopā, lai tauta neapjūk. Saprotu, ka pirms vēlēšanām katrs grib izskatīties labāks, bet var notikt tā, ka cilvēki vairs nesapratīs, par ko balsot.
Pagājušajā nedēļā skatījos žurnālista Jāņa Dombura vadīto raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, un mani aizskāra satiksmes ministra Aināra Šlesera lielīšanās par saviem un ministrijas labajiem darbiem. Kas tur ko lielīties? Domāt par to, kā uzlabot, attīstīt un būvēt jaunus ceļus, ir satiksmes ministra un viņa padoto ikdienas darbs. Taču, manuprāt, Latvijā ceļi ir katastrofālā situācijā. Ņemot vērā mūsdienu ātrās un jaudīgās mašīnas un to, kādi ir ceļi, brīnos, ka avāriju un bojāgājušo Latvijā vēl ir tik maz.
Esmu jautājis daudziem gudriem cilvēkiem, kur paliek autovadītāju maksātais akcīzes un ceļu nodoklis? Neviens tā īsti nevar atbildēt. Piemēram, pagājušajā gadā izbūvēja ceļu no Pļaviņām līdz Benckalniem. Vai tad tas ir ceļš? Ja pretī brauc kravas automašīna, vieglajai jāmūk grāvī, jo ceļš ir tik šaurs, ka grūti izmainīties. Esmu bijis Vācijā un varu salīdzināt Latvijas un šīs valsts ceļus. Tur neviens neskrien virsū, ceļš tik plats, ka savā pusē katram pietiek vietas. Acīmredzot pie mums daļa ceļa būvniecībai paredzētās naudas izlietota citiem mērķiem.
Nesaprotu arī to, kāpēc uz nenotīrīta ceļa kaisa sāli. Tas izēd rises, bet pa vidu paliek sniega valnis. Pamēģiniet uz tāda ceļa mainīt braukšanas joslu vai pabraukt malā, lai dotu ceļu pretimbraucošam baļķu vedējam? Sirds sāp par šādām neizdarībām.
Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers aizvadītajā nedēļā prezentēja arī ceļu attīstības programmu turpmākajiem 20 gadiem. Latvijas kartē iezīmēti posmi, kuros ceļus remontēs vai būvēs no jauna, un šim mērķim atvēlētā nauda skaitāma miljonos latu. Dievs dod paveikt visu iecerēto. Kaut gan līdzšinējā pieredze rāda, ka ne viss solītais ir izpildīts.
Jaunībā daudz sportoju, un sports mani interesē joprojām, tāpēc cītīgi vēroju notikumus olimpiskajās spēlēs Turīnā. Skumji, protams, ka mūsu sportistiem, īpaši hokejistiem un biatlonistiem stafetē, tā neveicās. Taču tas jau bija gaidāms.
Jaunajiem sportistiem neko nepārmetu, jo viņiem ir jābrauc uz pasaules mēroga sacensībām un jāredz, kas un kā tur notiek. Taču vecāko sportistu vidū nav manāma izaugsme. Ko var gribēt no jau padzīvojušiem vīriem? Un, ja hokejisti turpinās spēlēt tādā pašā stilā, “dabūs pa asti” arī pasaules čempionātā, kurš jau pēc diviem mēnešiem notiks tepat Rīgā. Divi hokejisti — Sandis Ozoliņš un Aigars Cipruss — paziņoja par aiziešanu no Latvijas izlases. Žēl, taču, domāju, tas ir pareizs lēmums. Jādod vieta jaunajiem.
Esmu gandarīts par sporta aktivitātēm mūsu pagastā. Ar pašvaldības izpilddirektora Arvīda Pīpkalēja uzņēmību izveidota plaša sporta bāze “Mailes”. Nesen tur notika viens no pasaules kausa posmiem ziemas orientēšanās sportā, kuru esmu uzņēmis videolentē. Sacensības vēroja daudz vietalviešu un arī apkārtējo pagastu iedzīvotāji. Lūk, Vietalvā esam izauguši līdz pasaules līmenim.
Tomēr esmu optimists un ticu, ka nākotnē dzīvosim labāk. Ikdienas steigā nemanām, ka dzīve pamazām uzlabojas. Piecdesmit gadu esam auguši, mācījušies un strādājuši citā laikā un valsts iekārtā, tāpēc nevaram tik ātri pielāgoties jauniem apstākļiem, pieņemt pārmaiņas. Mēs gribam ātrāku attīstības tempu, lai sasniegtu Eiropas līmeni. Taču Latviju nevar salīdzināt ar Rietumu valstīm.
Viesojoties Vācijā, novēroju, ka viņi ir diezgan lēni, taču visu dara mērķtiecīgi un pamatīgi. Viņiem viss veidojies gadu simtiem — ģimenes uzņēmumi, tradīcijas, kapitāls. Bet mums pirms sešdesmit gadiem kara laikā un represijās izjauca ģimenes, atņēma īpašumus, un tikai pēdējos piecpadsmit gadus mēs atkal mācāmies patstāvīgi strādāt, apsaimniekot savus īpašumus. Virziens, kurā ejam, ir pareizs, tikai tas notiek lēni. Taisnība Vinstonam Čērčilam, kurš reiz teica, ka nekas labāks par demokrātiju tomēr nav izdomāts.
