Pasaulē svarīgākais notikums šobrīd, protams, ir olimpiskās spēles.
Pasaulē svarīgākais notikums šobrīd, protams, ir olimpiskās spēles. Lai gan man nav tik daudz laika, lai visam sekotu līdzi, taču ir lietas, ko nedrīkst palaist garām. Dzīvojam līdzi savai hokeja komandai, citiem sportistiem. Kad slēpošanas trasē devās bebrēnietis Valts Eiduks, ne tikai skatījos, bet ierakstīju sacensības arī videokasetē. Bērni tobrīd bija skolā, vēlāk gribēs redzēt, kā Valts slēpoja. Viņam no latviešiem bija labākais rezultāts. No līderiem Valts atpalika diezgan daudz, taču tas nav nekas — puisis vēl jauns, viņam viss priekšā. Protams, patīkami, ka Latvijas vārds pasaulē izskan arī ar mūsu pagasta puiša starpniecību. Tas ir liels gods. Prieks gan par Mārtiņa Rubeņa Latvijai iegūto bronzas medaļu kamaniņsportā, gan par to, ka mūsējiem līdzi devās Valsts prezidente Vaira Vīķe — Freiberga, kura atrada laiku, lai Turīnā atbalstītu savējos. Mūsu tauta nav liela, tāpēc vēl jo vairāk patīkami, ka varam izcelties.
Nevaram gan īpaši lepoties ar pašmāju politiku un politiķiem — kāda tā ir, tāda ir. Ko paši ievēlējām, to tagad baudām. Pēdējais pārsteigums Saeimā bija tas, ka “Jaunais laiks” nostājās opozīcijas pusē. Manuprāt, tas “smaržo” pēc vēl vienas valdības krišanas. Partijas un deputāti cīnās katrs par savu reitingu, un viņus neinteresē tas, kas notiek valstī.
Mani nepārsteidz ne degvielas, ne gāzes cenu pieaugums. Esmu bijis vairākās Eiropas Savienības valstīs, un jau sen bija skaidrs, ka tādas pašas cenas būs arī pie mums. Tikai dzīves līmenis uzlabojas ļoti lēni, un par to vairāk būtu jādomā valdībai. Ja atceramies, kāda situācija Latvijā bija tolaik, kad vēl stāvējām uz barikādēm, un salīdzinām to ar šodienu, nenoliedzami — dzīvojam labāk. Dzīve nokārtosies, vajag gaidīt, jo nekas jau nenotiek uzreiz. Esmu optimists, vienmēr ticu labam iznākumam. Neraugoties ne uz ko, ja tagad vēlreiz vajadzētu iet uz barikādēm aizstāvēt Latviju, es ietu!
Valdībā izskanēja iesrosinājums samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Laba ideja, tikai biju cerējis, ka tas notiks ātrāk. Neko jau nedod tie daži procenti, nodokli vajadzēja samazināt uzreiz vismaz par kādiem desmit procentiem, tad tas būtu jūtams.
Arī zemnieku saimniecības un lauksaimniecību vispār vajadzētu atbalstīt nodokļu jautājumā, tāpēc apsveicama ir ideja individuālajiem uzņēmumiem un zemnieku saimniecībām noteikt 15 procentu ienākuma nodokļa likmi. Lauksaimniekiem tas bizness ir tāds — vai nu būs vai nebūs nekā. To ietekmē tik daudz faktoru, kaut vai slikta ziema. Ja gribi kaut ko attīstīt, par visu ir jāmaksā. Mūsu ģimene audzē zemenes, no tā mums ir papildu ienākums. Ja cilvēkam ir cita nodarbošanās un ar lauksaimniecību viņš tikai piepelnās, tas ir citādi, taču, ja zemniecība ir vienīgais ienākuma avots, ir ļoti grūti. Un daudziem vēlēšanās saimniekot drīz pāriet. Zinu zemniekus Zemgalē, Dobeles pusē, kur lieli līdzenumi un laba augsne, taču viņiem ir ļoti grūti, jo nodokļu slogs ir milzīgs.
Lauksaimniecība Latvijā ir pamesta novārtā, jo “augšai” lauki neinteresē. Zeme viņus saista tikai, lai savā īpašumā dabūtu labāku zemes gabalu un vēlāk to daudz dārgāk pārdotu, bet tas, ka zeme jāsakopj, nevienu neuztrauc. Patiesā aina nav tālu jāmeklē — Kokneses pusē visa zeme gar Daugavu kādam pieder, taču tā ir nesakopta, nezālēm aizaugusi. Skats drausmīgs, un daudzus gadus nekas nemainās. Ja lauksaimniecība attīstītos straujāk, lielākas zemes platības iegūtu īsti saimnieki, būtu vairāk iekoptu lauku un druvu.
Valdības līmenī beidzot pievērš uzmanību tādam svarīgam jautājumam kā skolēnu ēdināšana. No nākamā gada skolu kafejnīcās plāno aizliegt pārdot čipsus, limonādi un citu neveselīgu pārtiku. Priecājos, ka Bebros vecāki bija tik saprātīgi un neatbalstīja ieceri atvērt skolā kafejnīcu. Ja bērns nevarēs nopirkt šos našķus, viņš ies un ēdīs siltas pusdienas, nevis tērēs naudu čipsiem un bojās savu veselību. Atbalstu arī ieceri visiem sākumskolas bērniem piešķirt brīvpusdienas, jo laukos ir ļoti daudz bērnu, kuri skolā neēd pusdienas. Par to vajadzētu domāt. Diemžēl ir ģimenes, kurās alkoholam un cigaretēm nauda ir, bet bērnam pusdienām nav. Mana sieva ir ārste, viņu vadājot mājas vizītēs, bieži par redzēto sāp sirds.
Pēdējā laikā atkal uzvirmo kaislības ap ārstiem, kuri no pacientiem pieprasa naudu. Laikam jau Audera lieta likusi Krimināllikumā ieviest ārstiem izspiedējiem bargākus sodus. Auders “saņēma pērienu” par to, ka viņš sāka “nesmuki” izturēties arī pret saviem kolēģiem. Loģiski, nevajag otru apmētāt ar dubļiem, ja pats esi netīrs, taču man vairāk jādomā par to, ka medicīna Rīgā un medicīna laukos ir divas dažādas lietas. Kad cilvēks no Rīgas atnāk pie ārsta laukos, viņš brīnās, ka bez papildmaksas uzraksta kaut vai recepti.
Laukos tādas lietas kā Rīgā nenotiek. Pilnīgi viss atšķiras — gan darba, gan samaksas ziņā. Paciente mēdz dakterītei pašas adītās zeķītes uzdāvināt vai atnes savā dravā vākta medus podiņu. Tās ir dāvanas no tīras sirds, un to nevar salīdzināt ar lielpilsētās notiekošo. Šī sistēma pati par sevi ir slima.
Līdz nākamās Saeimas vēlēšanām “iesaldēta” reģionālā reforma. Manuprāt, ja kaut ko noārda un vietā būvē citu, daži cilvēki no tā ļoti labi iedzīvojas. Tas ir sava veida bizness, un viņi ar to pelna. Nekas labāks nebūs, ja izveidos lielos novadus, jo mazie atkal būs aizmirsti, tādi kā Bebri un Irši, Daugavas kreisā krasta pagasti. Cilvēki laukos jau tā kļuvuši diezgan apātiski, viņi klusi dzīvo savu dzīvi, pat vēlēšanās nepiedalās. Tāpēc jau daudzviet ir izveidojusies situācija, ka pašvaldībās “sēž” cilvēki, kuriem tur nemaz nevajadzētu būt. Tie, kuri patiešām varētu vadīt pašvaldību, būt labi deputāti, nemaz negrib vēlēšanās kandidēt. Man nav vienalga, kas notiek, un ļoti gribētos, lai arī citiem nebūtu.
Kas svarīgs bijis manā dzīvē? Grūti kaut ko konkrēti nodalīt, nav notikumu, kas ļoti izceltos uz citu fona. Ar dzīvi esmu apmierināts — man ir darbs, pat vairāk, nekā vajag — saimniecība, autovadītāja pienākumi sievas ģimenes ārstes praksē. Ģimenē viss ir labi, protams, bērni dara blēņas, un man ar viņiem jāstrīdas, taču tā jau ir ikdiena.
