Aizvadītā nedēļa pagāja XX ziemas olimpisko spēļu atklāšanas gaidās.
Aizvadītā nedēļa pagāja XX ziemas olimpisko spēļu atklāšanas gaidās. Tajās piedalās arī Valts Eiduks no Aizkraukles rajona, tāpēc slēpošanas sacensību translāciju gaidīšu visvairāk.
Ļoti krāšņa bija spēļu atklāšanas ceremonija piektdienas vakarā. Savukārt sestdien un svētdien notika tas, par ko sapņojām visvairāk — Latvija beidzot izcīnīja savu pirmo medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs. To pirmajās divās sacensību dienās paveica kamaniņbraucējs Mārtiņš Rubenis. Kas zina, varbūt viņa izcīnītā bronzas medaļa šajā olimpiādē nebūs vienīgā.
Pirms kāda laika sporta funkcionāri spriedelēja, ka liela daļa jauno sportistu brauc uz olimpiskajām spēlēm tikai ekskursijā. Domāju, tā ir nepareiza attieksme. Tikai piedaloties šāda līmeņa sacensībās, var gūt nepieciešamo pieredzi, lai vēlāk spētu cīnīties par medaļām, kā to pašlaik dara Mārtiņš Rubenis.
Saeimā debatēja par politiskās reklāmas aizliegšanu 90 dienu pirms Saeimas vai Eiropas parlamenta vēlēšanām. Deputāti šādu aizliegumu pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja.
Neesmu pārliecināts, vai šāda aizlieguma ieviešana kaut ko mainīs. Partijas ar vārdu, kuras jau šobrīd ir pie varas, sevi pietiekami reklamē ar dažādu likumprojektu izvirzīšanu un pieņemšanu. Partijām viendienītēm, kāda savlaik bija Zīgerista partija, tik un tā nav lielu izredžu, un reklāmas kampaņa neilgi pirms vēlēšanām neko nedos. Turklāt, jo valstī ir vairāk partiju, jo politiskā situācija nestabilāka.
Arī reklāmas aizlieguma laikā iespējams atrast kādu konkurentus nomelnojošu faktu, kas izskanētu ziņu raidījumos. Tā vienam būs reklāma, kādam citam — antireklāma.
Liela daļa cilvēku, arī es, jau šobrīd izlēmuši, par ko balsos, un viedokli nemainīs. Mēs taču atceramies, kas iepriekšējās vēlēšanās notika ar “Latvijas ceļu”. Tā bija šķietami populāra varas partija, taču vēlēšanās tai neizdevās pārsniegt piecu procentu barjeru. Nelīdzēja ne reklāma televīzijā, ne arī laikrakstos. Paradoksāla bija arī Repšes uzvara. Tauta ticēja solījumiem, lai gan šī paša cilvēka darbības laikā “Latvijas Bankas” prezidenta amatā bankrotēja banka “Baltija”, sūri grūti krātos rubļus samainīja pret dažiem latiem. Mēs atceramies, ka viņš prasīja samest naudu, lai pats varētu kļūt par “labo onkuli”. Ar demagoģiskiem saukļiem Repšem izdevies gūt lētu popularitāti.
Tomēr reklāmas aizliegums, par ko pašlaik sākušās asas diskusijas, varētu daļēji vienādot spēles noteikumus. Taču visvairāk man bail, ka latvieši šajās vēlēšanās var izlemt nepiedalīties, sak, ko tad mēs, nav jau vērts. Ir cilvēki, kuri tikai to vien gaida.
Pagājušajā nedēļā kādā Dānijas laikrakstā ievietoja pravieša Muhameda karikatūras. Tās saniknoja musulmaņu pasauli. Savukārt Polijā publicēta pārveidota “Melnās Madonnas” ikona.
Mēs dzīvojam situācijā, kad sajaucas tautas ar dažādām kultūrām un reliģiskajiem uzskatiem. Vairs nevar dzīvot šķietamā cietoksnī un nelikties zinis par tiem, kuri ir mūra otrajā pusē. Šī mūra vairs nav, un mums jāmācās sadzīvot. Domāju, musulmaņi pašlaik jūtas tāpat, kā justos mēs, ja būtu apvainots kāds no mūsu ģimenes locekļiem. Līdzīgi noteikti jūtas arī katoļi Polijā. Ir lietas, kuras kādam ir svētas, un nedrīkst ar šīm lietām jokot.
Daudz strīdu bija arī par nodomu ievērojami paaugstināt nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Protams, tas ir viens no stabilākajiem nodokļiem, kas būtiski papildina pašvaldību budžetu. Taču nodokļa apjoms, ko šobrīd iekasē, ir visai zems.
Nodokli pagaidām nepaaugstinās, jo tik straujš nodokļa pieaugums varētu radīt daudzu saimniecību bankrotu. Taču skaidrs, ka tik zemas nekustamā īpašuma nodokļa likmes nepaliks. Šim nodoklim noteikti jābūt diferencētam pēc vietas, kur ir īpašums, turklāt pašvaldībām jādod lielākas tiesības noteikt šī nodokļa atvieglojumus. Zemes tirgu pēc iespējas jāmēģina pasargāt no spekulatīviem darījumiem.
Esmu pārliecināts, ka zemes tirgu vai kādu citu saimniecisku jautājumu nevarēs pietiekami labi sakārtot, kamēr to ietekmēs politiski lēmumi. Kārtējo reizi varam pārliecināties — jo tuvāk vēlēšanas, jo mazāk nepopulāru lēmumu, savukārt laimes un pārticības solījumi birst kā no pārpilnības raga.
Līdzīga situācija ir arī, lemjot par cukura nozares nākotni. Vēl pavisam nesen augstākās valsts amatpersonas dziļdomīgi klusēja, kad cukura ražotāji sprieda — saglabāt nozari vai pieņemt Eiropas Savienības subsīdijas, pārtraukt ražošanu un meklēt citu darbības sfēru. Nu Ministru prezidents deklarē, ka iznīcināt cukura ražošanas nozari būtu noziegums. Kāpēc viņš klusēja, kad šis jautājums bija visaktuālākais? Protams, mēs nekad vairs nebūsim agrāra valsts, kā tas bija Kārļa Ulmaņa laikos. Tomēr nedrīkst izputināt stratēģiskās lauksaimniecības nozares, no kurām atkarīga lielas Latvijas iedzīvotāju daļas labklājība. Cukura ieguve būtībā ir vienīgā lauksaimnieciskās ražošanas nozare, kas mums vēl ir. Ja tās nebūs, laukos paliks tikai viesu nami, bet Rīgā — Čaka, Annas vai Lienes iela.
Nedēļas nogalē Rīgā atklāja kādu ar skolām saistītu skandālu. Izrādās, vairākās galvaspilsētas mācību iestādēs rīko zināšanu pārbaudes bērniem, kuri tikai rudenī sāks mācīties 1. klasē. Pieprasa, lai bērns mācētu lasīt, rakstīt, skaitīt līdz desmit un viņam būtu minimālas zināšanas angļu valodā. Tas ir pretlikumīgi.
Nav jau tā, ka bērns 1. septembrī uz skolu atnāk “kā balta lapa”. Ir taču valsts noteiktā piecus un sešus gadus veco bērnu apmācība. Tomēr nekādas zināšanu pārbaudes, uzņemot 1. klasē, notikt nedrīkst.
Pie tam pat 1. klasē sākumā bērna darbu ar atzīmēm nevērtē. Nevar zināt, kurā brīdī bērns “atveras” zināšanām. Reizēm tas notiek tikai tad, kad 1. klasē pavadīts otrs gads. Zinu gadījumus, kad tā noticis un bērns vēlāk bijis pat, kā savlaik teica, “teicamnieks”. Tikai apzinīgā vecumā saprotam, ka mācīties ir nepieciešams. Labi, ja vecāki bērnam iemācījuši lasīt un rakstīt. Bērnam ir vieglāk, bet ne visi vecāki spēj šādas iemaņas dot.
