Par vienu no nedēļas interesantākajiem notikumiem var uzskatīt bijušā aizsardzības ministra Einara Repšes ienākumu deklarācijas publiskošanu.
Par vienu no nedēļas interesantākajiem notikumiem var uzskatīt bijušā aizsardzības ministra Einara Repšes ienākumu deklarācijas publiskošanu. Tā vismaz daļēji pielika punktu minējumiem, cik un kam Repše ir parādā. Summa visai prāva — 1,16 miljonu latu. Lielākā daļa naudas viņam būs jāatdod bankai “Baltic international bank”.
Aprēķināts, ka parādu atmaksai ik mēnesi nepieciešams 16 tūkstošu latu. Kā šādu summu var iegūt, nekur nestrādājot — tas ir jautājums, kuru vajadzētu papētīt atbildīgajām amatpersonām.
Protams, Repšem pieder ļoti daudz nekustamā un kustamā īpašuma. Domāju, parādus varētu atdot tikai tad, ja visus šos īpašumus pārdotu. Dažus viņš jau pārdevis, taču ienākumu no šiem darījumiem ir par maz, lai kaut daļēji mazinātu parādsaistības.
Laikā, kad Repše bija “Latvijas Bankas” prezidents, viņš noteikti ļoti rūpīgi izpētīja mehānismu, kā uzbūvēt kredītu piramīdu, lai to nevarētu izjaukt ne policija, ne Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki.
Iespēja reāli izveidot šādu sistēmu liecina, ka kompetento iestāžu veiktās pārbaudes visbiežāk ir neobjektīvas un populārākajiem politiķiem ir tik stipra aizmugure, kādu mēs pat iedomāties nespējam. Domāju, Repšem arī šoreiz laimēsies izsprukt sveikā, un nevienam neizdosies pierādīt, ka viņš dzīvo pāri saviem līdzekļiem.
Mani pārsteidza arī tas, ka nekur plašsaziņas līdzekļos nepublicēja informāciju par to, ko labu Repše paveicis, esot aizsardzības ministra amatā. Uzzinājām vien to, kādu militāro tehniku viņš nedēļas nogalē izmēģinājis. Gluži kā puišelis, kuram ļauts iekāpt tankā un lidmašīnā.
Aizvadītajā nedēļā notika arī kaut kas Latvijas vēsturē vēl nepiedzīvots — Aizsardzības ministriju turpmāk vadīs sieviete. Domāju, tā ir apstākļu sakritība, jo “Jaunajā laikā”, kuram saskaņā ar koalīcijas līgumu
bija jāpiedāvā aizsardzības ministra kandidatūra, piemērota kandidāta vīrieša nemaz nav.
Manuprāt, Lindai Mūrniecei, kura līdz šim bija Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre, netrūkst ne kareivīguma, ne pieredzes, lai veiksmīgi vadītu šo ministriju.
Ziņās dzirdēju, ka vēl trijās Eiropas valstīs — Francijā, Dānijā un Zviedrijā — aizsardzības ministre ir sieviete. Nevienā no šīm valstīm militārajā jomā nav problēmu. Tas nozīmē, ka sievietes tomēr var vadīt arī tik specifisku nozari.
Galvenais, Lindai Mūrniecei atšķirībā no daudziem citiem politiķiem ir tīra pagātne, kurā nav politisku un ekonomisku mahināciju. Līdz ar to neviens viņu netraucēs ar skandāliem, kuru risināšana novērš uzmanību no darba pienākumu veikšanas.
Pēc Lindas Mūrnieces iecelšanas aizsardzības ministres amatā izveidojusies situācija, ka Latvijā sievietes ieņem galvenos amatus. Prezidente ir sieviete, un uzskatu, ka Freibergas kundze lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem. Saeimas priekšsēdētāja arī ir sieviete. Arī Tieslietu, Labklājības, Izglītības un Kultūras ministriju vada sievietes. Savlaik arī ārlietu ministra portfelis bija sievietes rokās. Nu ir vēl aizsardzības ministre. Atliek tikai Ministru prezidenta amats.
Kārtējo reizi skandāls uzvirmoja ap Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Viņš jau gandrīz gadu nepilda Ministru kabineta rīkojumu par Ventspils pilsētas domes deputāta Ojāra Grīberga apstiprināšanu Ventspils brīvostas valdes sastāvā. Šī iemesla dēļ pret Lembergu pat sākts kriminālprocess. Spītējot Ministru prezidentam un ņirgājoties par valdības lēmumiem, viņš pat laikrakstos “Dienas Bizness” un “Ventas Balss” izsludinājis konkursu valsts izvirzītā pārstāvja pamatotai pieņemšanai, jo, lūk, Ministru kabineta rīkojumā neesot pateikts, kurš īsti Ojārs Grinbergs strādās brīvostas valdē.
Savlaik man bija iespēja runāt ar Jēkabpils ģimnāzijas direktoru Robertu Aišpuru, kurš šo mācību iestādi vadīja laikā, kad tajā mācījās Aivars Lembergs. Jau tolaik viņš ievērots kā cilvēks, kurš spēj radīt projektus ar grūti paredzamām sekām. Domāju, arī šis gadījums nav nemaz tik vienkāršs un komisks, kā pirmajā mirklī šķiet.
Iespējams, Lembergs jau sen kāro pēc kāda augstāka amata, tikai Ventspils mēra krēsls pagaidām nav pietiekami drošs atspēriena punkts tik augstam lēcienam. Tāpēc viņam vajadzīga skaļa reklāma, kura vienlaikus kalpotu kā antireklāma viņa politiskajiem pretiniekiem — šinī gadījumā Tautas partijai, un viņš dara visu, lai pārējos kompromitētu.
Pagaidām šķiet, ka Lembergs vairs netīko pēc Ministru prezidenta krēsla. Vismaz viņš to apgalvo publiski. Ja tā tiešām ir, tad tā ir rūpīgi plānota atriebība par mēģinājumiem izpētīt un nodot atklātībai viņa finanšu darījumus.
Ar ļoti sarežģīta līguma noslēgšanu beidzās “gāzes karš” starp Krieviju un Ukrainu. Diemžēl tas vienlaikus parādīja, cik ļoti Eiropas valstis atkarīgas no Krievijas energoresursiem. Lai to izprastu, pietiek tikai viena fakta. Piemēram, Francija 78 procentus gāzes importē no Krievijas. Līdzīga situācija ir arī citās Eiropas lielvalstīs.
Taču, izpētot šo jautājumu, atklājas, ka īstais iemesls, kāpēc Krievija vienpusēji nosaka gāzes cenas pasaulē, ir Irākas konflikts, kurš ilgst jau daudzus gadus. Kamēr pietiekamā apjomā nevar saņemt šajā valstī iegūto naftu un gāzi, situācija nemainīsies.
Tomēr šis “gāzes karš” būtiski ietekmēja Krievijas attiecības ar pārējām lielā astotnieka (G8) valstīm. Šis konflikts atklāja, cik nežēlīgi Krievija gatava izrēķināties ar katru, kurš pretojas Kremļa saimnieka iegribām. Jau agrāk izskanēja šaubas, vai Krievija ir cienīga būt G8 prezidējošās valsts statusā. Nu Putins pierādīja, ka nav cienīgs vadīt pasaules varenāko valstu apvienību, jo dabas bagātības padarījis par iebiedēšanas ieroci, nevis līdzekli labklājības celšanai. Būtu labi, ja Krievijai G8 prezidējošās valsts tiesības liegtu.
Man kā bijušajam Skrīveru vidusskolas direktoram šis gads sākās ar domām par skolas 140 gadu jubileju, kuru svinēsim 3. jūnijā. Būs salidojums un lielas svinības. Jau tagad daudzi bijušie audzēkņi, satiekot uz ielas, vaicā: “Skolotāj, kad būs salidojums?”. Patīkami apzināties, ka viņi atceras savu skolu.
