Mums apkārt ikdienā ir daudz negatīvā, un tā akcentēšana tikai padara dzīvi grūtāku.
Mums apkārt ikdienā ir daudz negatīvā, un tā akcentēšana tikai padara dzīvi grūtāku. Tāpēc gribu izcelt tās pozitīvās iezīmes gan Aizkraukles, gan valsts dzīvē, kuras aizvadītajā nedēļā likās nozīmīgas. Pozitīvas pārdomas rada arī Ziemassvētku tuvošanās. Pēc tam dienas kļūst garākas, ir vairāk saules, gaismas un vairāk var padarīt.
Viens no jaukākajiem pasākumiem pagājušās nedēļas sākumā bija egles iedegšana Aizkraukles pilsētas centrālajā laukumā. Šis mirklis ne tikai tuvina svētkiem, bet, manuprāt, arī simbolizē veiksmīgu gada noslēgumu pilsētā. Gadumiju šogad sagaidīs atjaunotajā laukumā, arī citviet pilsētā daudz paveikts. Man patīk jaunais gājēju celiņš no autobusu stacijas līdz dzelzceļa stacijai. Es lepojos ar Aizkraukli un, tiekoties ar kolēģiem no citiem rajoniem, zinu, ka viņi uz mums raugās ar baltu skaudību.
Manu uzmanību saistīja Iekšlietu ministrijas priekšlikums aizliegt pārdot skolēnu mugursomas bez atstarojošiem elementiem. Ministru prezidents Aigars Kalvītis gan to noraidīja, sakot, ka atbildība par skolēnu apgādāšanu ar atstarotājiem jāuzņemas vecākiem un skolām, kuriem arī jākontrolē to lietošana. Manuprāt, ļoti pareiza nostāja. Valdībai nav jārisina visas mūsu problēmas, īpaši tās, ar kurām varam tikt galā paši un kur vajadzīgi tik minimāli ieguldījumi.
Pirmkārt, par bērnu un savu drošību jārūpējas mums pašiem. Strādāju Aizkrauklē, bet dzīvoju Ogrē, tāpēc regulāri esmu ceļā un redzu, kas notiek. Nepamanāmākie, starp citu, ir nevis bērni, bet gan pieaugušie — gājēji un velosipēdisti. Intereses pēc ieskatījos aizvadītās nedēļas ceļu satiksmes nelaimes gadījumu statistikā. Četras avārijas ar bojāgājušajiem, kurās sabraukti divi gājēji un notriekts viens velosipēdists. Visi nelaimes gadījumi notikuši diennakts tumšajā laikā.
Ilgi no prāta neizgāja Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmums, par kaķa nogalināšanu kādam vīram paredzot reālu brīvības atņemšanu uz gandrīz diviem gadiem. Protams, prieks, ka aizstāvam dzīvniekus. Atbalstu to, ka cilvēks, kurš nežēlīgi izturējies pret dzīvniekiem, apzināti darījis viņiem pāri, jāsoda. Taču, vai šis sods ir samērīgs, salīdzinot ar tiem, ko piespriež, piemēram, autovadītājiem, kuri dzērumā izraisījuši avārijas ar bojāgājušajiem? Viņiem lielākoties piespriests nosacīts sods, kas līdzinās pirksta pakratīšanai. Es šo nodarījumu pielīdzinu apzinātai nogalināšanai, taču tiesa savos spriedumos nav tik kategoriska. Mums kā jaunai demokrātiskai valstij vēl daudz jāstrādā, lai sodi būtu atbilstoši nodarījumam.
Nozīmīga Latvijai ir cīņa pret samazināto Eiropas Savienības atbalstu nākamajiem pieciem gadiem. Ministru prezidents Aigars Kalvītis pretenzijas pret Lielbritānijas piedāvāto budžetu pauda jau iepriekš, un pagājušajā nedēļā diskusijas par šo tēmu turpinājās. Man patika premjera kategoriskā nostāja. Protams, mums var pārmest, ka jau tā no Eiropas Savienības saņemam vairāk nekā maksājam tās budžetā. Taču mūsu līdzmaksājums jau tāpēc domāts, lai saņemtu Eiropas Savienības atbalstu.
Eiropas Savienība to skaļi nesaka, taču nevar viennozīmīgi teikt, ka tā vajadzīga tikai mums. Mēs savienībai esam tikpat vajadzīgi kā viņi mums. Paplašinot Eiropas dzīves telpu un teritoriju, vecās dalībvalstis ieguva kvalificētu, bet lētu darbaspēku un plašāku preču tirgu. Eiropieši novērtē arī mūsu neizpostīto dabu un resursus, kurus vieglāk atjaunot nekā citās Eiropas valstīs, kur daba ir gandrīz vai no plastmasas.
Budžets atlikts pārstrādei, un es ceru, ka mūsu valdības vadītājs spēs saglabāt stingru nostāju un panāks labvēlīgu rezultātu. Zaudētāji jau būsim ne tikai mēs, bet arī citas jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis.
Arī lēmums par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) sammita rīkošanu Rīgā nākamā gada rudenī ir vērts, lai par to runātu. Manā skatījumā tas ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem neatkarīgajā Latvijā pēdējo gadu laikā. Svarīguma ziņā to varētu pielīdzināt ja nu vienīgi Romas pāvesta vizītei Latvijā, tikai šoreiz pie mums ieradīsies daudzu ietekmīgu valstu vadītāji.
Sabiedrībā izskanējis viedoklis, vai varam atļauties rīkot šādu pasākumu un varbūt tam atvēlētos miljonus varētu iztērēt daudz lietderīgāk mūsu valsts iedzīvotāju labā. Taču gribu teikt, ka mazā Latvija nākamgad iztērēs 15 miljonu, bet nākotnē iegūs daudz vairāk nekā šī summa naudas izteiksmē mums šobrīd nozīmē. Atdeve būs daudz lielāka — iegūsim cieņu, atzinību, drošību un stabilitāti. Jau pats lēmums rīkot sammitu Latvijā ir cieņas apliecinājums un ticība, ka mēs kā maza valsts tomēr spējam daudz. Nīkulīgā valstī, kura pati neko nespēj izdarīt, neviens tādu sammitu nerīkos.
Te noteikti vislielākais nopelns ir mūsu prezidentei Vairai Vīķei—Freibergai.
Kā Latvijas iedzīvotājs lepojos ar to, ka šāds vērienīgs pasākums notiks pie mums, un gan jau mēs pāris dienu pacietīsim neērtības, ko Rīgā radīs sabraukušie valstsvīri.
Nedēļas pēdējās darbadienās izskanēja divas ziņas. Viena no tām pozitīva — iekšzemes kopprodukts pieaudzis par 11,4 procentiem, bet otra varbūt mazāk iepriecinoša — novembrī inflācija Latvijā sasniegusi 7,6 procentus. Patīkami, ka attīstības tempi tomēr ir augstāki nekā inflācijas pieaugums. Protams, šajā laikā, kad inflācija un cenas tik strauji pieaug, bet algas tām netiek līdzi, ikdienā zaudējam ļoti daudz. Taču, domājot ilgtermiņā, ceru, ka situācija uzlabosies. Tas varbūt nebūs gada laikā, taču domāju, ka nebūs jāgaida arī divdesmit gadu.
Esmu gatavs paciesties, jo nākotnē situācija noteikti uzlabosies, un ir pārliecība, ka arī algas kļūs lielākas. Tiekoties ar uzņēmējiem, secinu, ka pirmās tendences pamazām manāmas. Darba devēji, lai noturētu labus, apzinīgus strādniekus, jau sāk maksāt vairāk. Gribu novēlēt arī cilvēkiem augt līdzi valsts ekonomiskajai izaugsmei. Lai algas palielinās tikpat strauji un varbūt pat straujāk, lai mūsu labklājība drīz sasniegtu cerēto Eiropas līmeni!
