Domājot par pagājušās nedēļas notikumiem, prātā nāk teiciens, ka pasaulē valda maldi un vilšanās, bet cilvēki tik un tā dzīvo cerībās.
Domājot par pagājušās nedēļas notikumiem, prātā nāk teiciens, ka pasaulē valda maldi un vilšanās, bet cilvēki tik un tā dzīvo cerībās.
To var attiecināt arī uz banku “Baltija”, ar kuru saistītu lietu atkal sāks izskatīt tiesā. Šoreiz likvidatora prasību pret Latvijas Banku. Lieta gan vēl nav sākta izskatīt, bet jau parādījušies pirmie šķēršļi. Šoreiz problēmas ar advokātiem.
Vispirms cilvēkiem bija cerības, ka viņi, noguldot naudu, lielo procentu dēļ atpakaļ saņems daudz vairāk. Tagad palikusi pēdējā cerība — atgūt zaudēto. Es gan neticu, ka cilvēkiem tas izdosies, jo viss ir jau novēlots. Kas par vēlu, tas par skādi.
Manuprāt, bankas “Baltija” afēra iepriekš bija izplānota, tāpēc arī varēja notikt. Tas pierāda, ka ar sistēmu kaut kas nav kārtībā. Likumi valstī nav sakārtoti, un dažas personas to izmanto, lai iedzīvotos. No otras puses — kādā līmenī ir mūsu banku uzraudzība, ja kaut kas tāds bija iespējams?
Neesmu gan iedziļinājies šajos jautājumos, jo neizmantoju bankas “Baltija” pakalpojumus, bet daudziem tas bija smags trieciens. Domāju, ka šobrīd bankas Latvijā vieš lielāku uzticību nekā agrāk. Tomēr man joprojām tās šķiet diezgan nedrošas, jo nevar zināt, kas notiks pēc pāris gadiem.
Daudzi izmisīgi cer vinnēt naudu azartspēlēs. Diemžēl arī tie ir maldi. Varbūt azartspēļu automātus vajadzētu nomainīt pret šaha galdiem? Tad vismaz raisītos prāts un domāšana.
Kļuvis zināms, ka mūsu elektroenerģijas monopolists “Latvenergo” atkal gatavojas paaugstināt elektrības tarifus. Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram jāskatās pamatīgāk, vai tas patiešām ir pamatoti. Ja augstā cena atbilst precīziem aprēķiniem, kuri skaidri un detalizēti pierādīti, tad viss kārtībā. Pretējā gadījumā tas nav pieļaujams. “Latvenergo” taču ir viens no pelnošākajiem uzņēmumiem Latvijā. Tā administrācijas darbinieki saņem lielas algas, un arī biroji viņiem labi iekārtoti. Vērojot šī uzņēmuma darbību, neredzu, ka darba ziņā atdeve būtu lielāka nekā citur. Tā nav samērojama ar algu. To var redzēt tad, kad notiek kaut kas neparedzēts, piemēram, vētra. Reiz kāds “Latvenergo” darbinieks atzina, ka krūmu un koku izzāģēšana zem elektrolīnijām iekavējusies par trim gadiem. Šī uzņēmuma strādnieki nekur nesteidzas, jo zina, ka algu saņems tik un tā. Krītošo koku pārrautie vadi ir viņu neizdarības sekas. Tāpēc man šķiet, ka jauno tarifu aprēķini ir pārspīlēti.
Diemžēl iedzīvotāji jau neko nevarēs iebilst — ja tarifus paaugstinās, vajadzēs vien maksāt. Zinu cilvēkus, kuri ļoti taupa elektrību un krēslas stundās iededz sveces, nevis elektrisko apgaismojumu. Šajā ziņā neesmu optimists un domāju, ka nākamgad elektrība būs dārgāka.
Reiz Einars Repše solīja, ka valstī veiks krasas pārmaiņas, un tautai lūdza ziedot viņam miljonu. Viņš gan nesolīja to atdot atpakaļ, tāpēc katrs pats ir atbildīgs par naudas došanu vai nedošanu. Kur aitas, tur cirpēji.
Ja mani aicinātu ziedot, darītu to, bet tikai cilvēkiem, kuriem uzticos. Piemēram, Visvaldim Lācim. Ja dod naudu avansā, jābūt pārliecinātam, ka cilvēks tiešām strādās savu vēlētāju un ziedotāju labā. Ir jāredz, ka nauda nav izlietota velti, bet konkrētiem darbiem valsts labā. Tomēr tā vien šķiet — jo lielāki meli, jo vairāk cilvēki tiem tic.
Repše tomēr ir gudrs cilvēks, kurš spēj pārliecināt cilvēkus, ka ir iespēja kaut ko izdarīt. Daļas savu vēlētāju un ziedotāju cerības viņš noteikti piepildīja.
Partijas jau sākušas kašķēties krietni pirms nākamajām vēlēšanām. Atbalstu partiju sistēmu, bet esmu pret to, ka tām kāds ziedo naudu. Manuprāt, partijas jāfinansē valstij. Tad to būtu mazāk. Esmu lasījis vairāku Latvijas partiju izdotās avīzes, un tās visas ir vienādas. Tajās skan tā pati apņemšanās un saukļi — “Godīgu spēli visiem”, “Vara apaug ar sūnām” un citi.
Tomēr reāli izdarīts maz. Nesaprotu arī, kā cilvēks var staigāt no vienas partijas pie citas.
Dažkārt palasu pirms vairākiem gadiem izdotos laikrakstus. Daudz kas no toreiz sacītā ir piepildījies. Kaut vai tas, ka tautas mantu izpārdos par grašiem. Tagad mums it kā ir pilni veikali ar dažādām precēm, bet šī pārticība ir mānīga. Eiropas valstu vidū Latvija nevar lepoties ar labklājību.
Cilvēki politikā ir vīlušies, un vēlētāju aktivitāte samazinās. Tomēr paaudzes mainās, un domāju, ka jaunie cilvēki kļūst aizvien izglītotāki un zinošāki. Viņi labāk izpratīs, kas ir kas, un būs pārliecināti par savu izvēli.
Pagājušajā nedēļā visā Latvijā pārbaudīja, kā darbojas trauksmes signāls. Kad tas atskanēja, biju Jēkabpilī. Pilsētā uz ielas un arī telpās to labi varēja dzirdēt. Vēlāk gan televīzijā cilvēki teica, ka ne visās vietās dzirdamība bija laba.
Šajā ziņā vajadzēja padomāt par ko citu. Ja atskan trauksmes sirēna, tad, manuprāt, arī pa skaļruņiem vajadzētu paziņot, kas cilvēkiem tādos brīžos jādara. Stāsta, ka jāklausās radio, bet ne visi ir mājās vai darbā. Ko iesākt tiem, kuri ir uz ielas? Varēja redzēt, ka šajā reizē iedzīvotāji trauksmes sirēnai nepievērsa nekādu uzmanību. Lielākā daļa droši vien pat neaizdomājās, ko darīt, ja tas viss būtu pa īstam.
Visā pasaulē cilvēki meklē zelta vidusceļu. Arī Vācijā iedzīvotāji dzīvo cerībā, ka demokrāte Angele Merkele veidos atšķirīgāku ārpolitiku nekā iepriekšējās valdības.
Savukārt ukraiņi svinēja savas “oranžās revolūcijas” pirmo gadadienu. Domāju, ka jāpaiet vēl ilgam laikam, lai šī valsts kļūtu demokrātiskāka. Tur šajā jomā vēl daudz kas darāms. Tikai tad, ja tauta būs vienprātīga, tas izdosies. Dažkārt revolūcija ir vienīgais veids, lai kaut ko panāktu. Mums Latvijā bija dziesmotā revolūcija. Sajūsma un cerības arī bija lielas, bet darbi…
Ziņās dzirdēju, ka Gruzija domā izstāties no NVS saimes. Bieži palasu par šo valsti, un jāteic, ka ikvienas tautas tradīcijas un arī temperaments nosaka, kā mainīt esošo iekārtu. Gruzijā tik vienkārši nebūs. Tomēr ticu, ka paies laiks un viss nostāsies savās vietās. Zemi nu klāj sniegs. Vai beidzot būs ziema? Vai arī pat daba liks mums vilties? Baltais sniegs tomēr man sagādā pozitīvas izjūtas. Ja būs veselība, varēs slēpot.
Ziema ir miera periods. Kad sniegs sāks kust, gaidāmas pārmaiņas, jo pavasarī rosība sākas ne tikai dārzā, bet arī politikā.
