Nekam vairs neatliek laika — tā sūrojamies vai katru dienu. Nejauši satikušies, spriežam, ka pats laiks ir sācis ātrāk joņot, un mums nekas cits neatliek, kā skriet tam līdzi.
Nekam vairs neatliek laika — tā sūrojamies vai katru dienu. Nejauši satikušies, spriežam, ka pats laiks ir sācis ātrāk joņot, un mums nekas cits neatliek, kā skriet tam līdzi. Cik labi, ka ir mobilie tālruņi, datori, kuri palīdz mums laikmetam līdzi tikt, bet varbūt paši datori, faksi un citi ir tie, kas mūs dzen un izdzen, neatstājot laika mierīgai apcerei, tikšanās brīžiem, grāmatai…
Aizvadīta Latvijas valsts lielāko svētku nedēļa — Latvijas Republikai vēsturiski nozīmīgas dienas. Vai ģimenēs šī nedēļa atšķīrās no parastās ikdienības? Cik lielai mūsu sabiedrības daļai 18. novembris nāca ar svētku izjūtu? Ceturtdienas vakarā abi mazdēli ilgi negribēja noģērbt baltos svētku kreklus. Vaicāju, ko tad šodien skolā un “dārziņā” svinējuši. Otrklasnieks, izbrīnīts par manu “nezināšanu”: “Latvijas dzimšanas dienu taču…” — Un ko svinējāt bērnudārzā? — vaicāju mazākajam. — Tu nezini? Brālis jau teica — Latvijas dzimšanas dienu! — dusmīgs par lieku izprašņāšanu, atcērt puika.
Muzejā 18. novembrī tika atklāta Jāņa Seiksta keramikas un viņa sirdsdarbu — akvareļu — izstāde ar nosaukumu “…tu esi Latvija!”. Nodomāju — vai nav par skaļu nosaukums viena mākslinieka darbu ekspozīcijai? Atklāšanas dienā sapratu — zīmīgais nosaukums strāvot strāvoja no mākslinieka darbiem un no izstādes apmeklētājiem — uz tās autoru. Aizkrauklieši atzina, ka tieši šīs izstādes atklāšana ar mūzikas skolas audzēkņu piedalīšanos bija svētku noskaņas radīšanas un dziļa garīguma brīdis. Vienkāršs, nesamākslots, līdz ar to — ļoti patiess. Prieks, ka izstāžu nams, kas citkārt aizkraukliešiem šķiet tik tālu no centra, svētku dienā bija apmeklētāju pārpildīts, ka bērni muzicēja no sirds kopā ar savām skolotājām, ka mākslinieks bija tik tuvs jebkuram.
Krēslai sākoties, pilsētas laukums bija dažādu paaudžu iedzīvotāju, galvenokārt jauniešu un bērnu, pilns. Viņu acīs mirdzēja naksnīgajā tumsā palaisto balonu bengāliskās ugunis un salūta zvaigznes. Patīkami pārsteidza arī pilnā zāle un sirsnīgie aplausi vietējo pašdarbnieku un vīru kora “Gaudeamus” lieliskajā svētku koncertā pagasta kultūras namā.
Svētku ieskaņā 17. novembrī aizritēja Nodarbinātības dienesta un Aizkraukles sociālā centra rīkotais pasākums algotajos pagaidu darbos strādājošajiem bezdarbniekiem. Tobrīd nezinājām, ka nebeidzamos, bet daži savā dzīvē pēdējos svētkus sākuši “svinēt” Dārza ielas 3. mājas iedzīvotāji. Vakars pienāca ar alkohola izraisītu “uguņošanu”, izpostītu pieticīgo iedzīvi astoņām ģimenēm un trim zaudētām dzīvībām (viens no bojāgājušajiem nav aizkrauklietis).
Izpostītā nama iedzīvotājiem nāksies palīdzēt. Viņiem viss jāsāk no nulles. Vajadzīgs elementārais — apģērbs, gultasveļa un kāds guļamais. Lielākā daļa no mums iesvilsies taisnīgās dusmās — paši dzerdami nosvilināja, un mums viņiem jāpalīdz? Un to teiks ne jau skopuļi vai mantrauši, bet cilvēki, kuri citā nelaimes gadījumā paši pirmie nesavtīgi steigtos palīgā.
Ir viegli nosodīt, redzot, kā cilvēki paši sevi dzen postā, meklēdami savam nelaimīgajam liktenim attaisnojumu: vienu nekur neņem darbā, citam par maz maksā, lai būtu vērts strādāt, vēl kādam pensija tik maza, ka — ko citu pasāksi — jādzer nost. Taču saprast, kāpēc viņi kļuvuši dzīves nespējīgi, ir daudz grūtāk. Diezin vai šis nelaimes brīdis ir tas, kad mums korī jāpiesauc viņu likteņa vainas. Domāju, mums jāpiespiež sevi saprast, ka nelaime vienādi var skart ikvienu. Tāpēc aicinu aizkraukliešus tādā pašā kopības apziņā, kā svinējām svētkus, bez augstprātības, bet no sirds palīdzēt atkal sastutēt šo ļoti nelaimīgo cilvēku minimālo ikdienas iedzīvi. Sociālais dienests zinās, kas kuram nepieciešamāks. Ja arī nevaram vai negribam palīdzēt, vismaz nelaimē nemetīsim savu akmeni uz viņu pusi. Arī šie cilvēki ir daļa no mūsu sabiedrības. Nevainosim te ne valdību, ne nabadzību — šādas parādības ir arī bagātajās valstīs.
Šajā nedēļā pierima imigrantu jauniešu rīkotie grautiņi skaistajā zemē Francijā. Dzird sakām — tā iet, kad atļauj katram brīvi iebraukt un dzīvot savā valstī. Vai mums arī draud turku un citu tautu darbaspēka ievešana? Savu bezdarbnieku mums gana, bet, kas strādā, nav. Jo mūsu jaunie un stiprie jau aizdevušies uz Īriju. Esam sašutuši, ka vietējie īri dažkārt slikti izturas pret strādāt alkstošajiem latviešiem.
Ne mazāk kā ielu nemieri Francijā lielu daļu sabiedrības satrauc dažu latviešu jauniešu aicinājums visiem, kuri grib un spēj, pamest šo zemi, kur par darbu maksā ubaga grašus, braukt prom no Latvijas. Dzirdot televīzijā atskanam šādu aicinājumu, mazs mierinājums ir biatlonista Jēkaba Nākuma vēlējums no Īrijas aizbraukušajiem atgriezties un palikt savā tēvu zemē.
Patiesībā tālajā valstī tā naudiņa, par kādu laimīgi strādāt mūsējie, atsakoties no jebkādām ērtībām, tie paši ubaga graši vien ir. Un sēņu fermās ietaupītais ir nozīmīgs tad, ja to var iztērēt tēvu zemē Latvijā.
Es nesaku, ka jauniešiem nemaz nevajag braukt uz citām zemēm. Jaunībai piederīga ir dēku un piedzīvojumu pasaule. Pie tam daudzi tieši Īrijā nopelna līdzekļus savām studijām Latvijā, iemācās patstāvīgi dzīvot, nenoniecināt vienkāršu fizisku darbu.
Darbaspēka aizplūšana tomēr ir mūsu valsts problēma numur viens.
Godīgi sakot, uz Eiropas globālo problēmu un Tēvzemes skaisto svētku fona nemaz negribas runāt par mūsu pašu politiķu izraisītajiem jandāliņiem. Ko tur brēkt par parlamenta vēlmi neļaut pašvaldībām kontrolēt spēļu biznesu, ja arī līdz šim šajā lietā pašvaldībām nekādas teikšanas nebija. Man interesantāks liekas fakts, ka Māris Gulbis no Saeimas tribīnes palielīja paša pamesto partiju — “Jauno laiku”. Vai tas būtu tuvināšanās mēģinājums?
Tāda nu ir mūsu dzīve, kur skaistais un traģiskais sadzīvo blakus. Mēs esam tādi, kādi esam. Bet par spīti nedienām, inflācijai, mūsu pašu un citu kļūmēm nezaudēsim cilvēcību, tieksmi pēc gaismas. Drīz sāksies skaistais Adventes laiks. Apceres, sevis izvērtēšanas laiks. Bet tas ir arī gada tumšākais laiks, kas spēj sēt sirdī grūtsirdību. Tādos brīžos atcerēsimies, ka garajām naktīm sekos Saulgrieži, un tad jau pat nemanīsim, pa kuru laiku tumsa atkāpsies. Tieši tāpēc īsti vietā bija pirmssvētku sauklis “Nenolaid rokas! Tev ir Latvija”. Nezaudēsim optimismu!
