Lepojos ar Seci, jo esam līmenī, mums ir perspektīva. Citi spriež — kad uzlies sengaidīto asfaltu, daudzi brauks mācīties uz Aizkraukli. Esmu pārliecināts par pretējo.
Lepojos ar Seci, jo esam līmenī, mums ir perspektīva. Citi spriež — kad uzlies sengaidīto asfaltu, daudzi brauks mācīties uz Aizkraukli. Esmu pārliecināts par pretējo.
Mani ļoti iepriecināja Jeļenas Prokopčukas pirms nedēļas izcīnītā uzvara Ņujorkas maratonā. Esmu par to ļoti lepns un arī saviem bērniem stāstu, cik liels sasniegums mūsu valstij tas ir. Viņa pārstāv Latviju, tur plīvoja Latvijas karogs, un tūkstošiem cilvēku varbūt kartē sāka meklēt, kur ir tāda Latvija. To neesmu izdomājis es, un tas ir novazāts teiciens, taču atkal jāsaka — Prokopčuka izdarīja to, ko desmitiem politiķu, braukājot pa pasauli un tērējot simtiem tūkstošu, nevar panākt. Viņa lika Latvijas vārdam izskanēt pasaulē.
Joprojām pasauli satrauc notikumi Francijā. Kāpēc tā notiek valstī, kuru uzskata par kultūras un demokrātijas paraugzemi? Tas ir šokējoši — dedzina mašīnas, skolas, veikalus. Pārsteidz arī tas, ka valdība neko nevar izdarīt, un nekārtības turpinās jau otro nedēļu. Par šādas rīcības iemeslu uzskata bezdarbu, bet no malas izklausās, ka viņi aiz bezdarbības nezina, ko darīt. Viņiem maksā dažādus pabalstus, bet vēl jārīko nekārtības. Tas mani mudina domāt, ka mēs esam labāki par viņiem. Neraugoties uz kritiku, ko pilsonības un naturalizācijas jautājumos saņemam no Eiropas Savienības, pie mums nekas tāds nenotiek, un daudzi no mums var pamācīties.
Francijā acīmredzot kolonistu pēcnācējus darbā neņem, mācīties viņi negrib un izsisties ir grūti. Mūsu zemē ekonomiskajā ziņā mazākumtautību cilvēki sliktāk nedzīvo, arī biznesā daudzviet redzam, ka viņi ir lielu uzņēmumu vadītāji. Neviens nevar teikt, ka latvieši, lūk, ir tie “biezie”, bet citu tautību cilvēki — nabagi.
Daudz vairāk mani satrauc terorisma draudi, kuri mūs var skart kā valsti, kura iesaistās karā Irākā. Esmu lasījis un dzirdējis, ka trešais pasaules karš praktiski ir sācies. Un tas ir briesmīgi, jo notiek visur un nevar zināt, kad tam pienāks gals. Nu nav mums argumentu, kas attaisnotu piedalīšanos šajā karā. Jā, mēs palīdzam amerikāņiem! Taču arī šī atbalsta piekritēji saprot, ka irākiešiem demokrātiju ar ieročiem neaiznesīsim.
Saeima minūtes laikā izlēma, ka Latvijas karavīru misijas laiks Irākā jāpagarina. Vienīgais pozitīvais šajā lēmumā ir fakts, ka Irāka jau nav Afganistāna, uz kuru mūsu dēlus sūtīja piespiedu kārtā. Šobrīd uz Irāku nevienu ar varu neved, puiši paši to ir izvēlējušies. Ja palaimēsies un uz mīnas neuzkāps, nopelnīs lielu naudu. Taču, no otras puses, iesaistīšanās šajā karā ir izaicinājums teroristiem. Viņu atriebībai der jebkura iesaistītā valsts, un viņi zina, ka arī Latvija ir viena no tām. Neticu, ka mūsu valstī kaut ko var nosargāt vai novērst, te var uzlaist gaisā jebko, un tas mani ļoti biedē.
Visi saka — dzīve grūta, taču skaitļi rāda pavisam ko citu. Noguldījumi bankās palielinās, cilvēki var atļauties lielākus pirkumus. Nemaz tik slikti nav. Protams, ir cilvēki, kuriem visos laikos bijis slikti.
Tas ir absurds, ja par darba trūkumu sūdzas cilvēki spēka gados, tomēr laukos labu palīgu saimniecības darbos grūti atrast. Tāpat kā savulaik kolhozu laikos, drīz šurp brauks cilvēki no Baltkrievijas un Ukrainas, kuri gatavi strādāt par samaksu, par kādu pie mums vīpsnā. Uz to noteikti “velk”, un mums šādai situāciju jābūt gataviem. Mūsējie brauks uz Īriju un Angliju, bet laukos strādās viesstrādnieki no citām zemēm. Atceros, kad balsojām par iestāšanos Eiropas Savienībā, daži paziņas balsoja pret. Kad jautāju, kāds ir šāda lēmuma galvenais arguments, atbilde bija: negribu, lai te sabrauc melnādainie un apprec manu meitu! Laikam jau vismaz teorētiski tas var kļūt par realitāti.
Sabiedrību atkal satraukusi tiesu visatļautība. Šoreiz aizdomāties licis “Rudens aptieku” tīkla īpašniekam Vladimiram Labazņikovam piespriestais niecīgais sods. Viņš KNAB ierēdņiem solīja 50 tūkstošu latu “kukuli” un vēl tūkstoš latu katru mēnesi par to, lai neveic kontroli uzņēmumā, bet tiesa vainīgo teju vai attaisno, piespriežot divu gadu nosacītu sodu. Piedāvātā summa vien jau ir apliecinājums, ka uzņēmumā “grozās” pamatīgas “netīrās naudas” summas un kaut kas tur nav kārtībā. Vienkāršam cilvēkam jau neiestāstīsi: tiesa ņēma vērā tiesājamā atzīšanos un tā tālāk… Tāpat šis spriedums mazina ticību un uzticību tiesai.
Esmu arī zemnieks un gaidu, kad saņemsim Eiropas Savienības maksājumus. Radio dzird, ka citur jau maksājot, bet līdz mums nauda vēl nav atnākusi. Eiropas Savienības maksājumi lauku cilvēkiem ir liels atspaids. Ja tādu nebūtu, augsto degvielas cenu dēļ lielākā daļa lauku cilvēku vairs ne artu, ne sētu. Tagad saimnieki vismaz rēķina un domā, ko var izdarīt. Presē lasīju, ka laukiem piešķirtā nauda esot kā zemē nomesta. Nu nav tā! Laukos cilvēki dzīvo un smagi strādā, nekur pārcelties nedomā, un viņiem atbalstu vajag. Visā Eiropā maksā, lai šī vide tiktu saglabāta, kāpēc lai pie mums būtu citādi?
Skolā galvenais notikums, kuram visi dzīvojām līdzi, bija zonas sacensības basketbolā. Pārdomas izraisīja fakts, ka mūsu bērni apkārtējo skolu konkurencē ir labākie ne tikai basketbolā, bet arī futbolā un citos sportaveidos. Seces bērniem ir jauna sporta zāle, apkārtējās skolās tādu nav, un nepietiek ar to, ka skolās strādā labi sporta skolotāji. Kaimiņu skolu kolēģi atzīst, ka bērni kļuvuši apātiski, un tas ietekmē arī rezultātus. Mūsējiem patīk, viņi nāk un sporto, vakaros jaunā zāle ir pilna.
Lepojos ar Seci, jo esam līmenī, mums ir perspektīva. Citi spriež — kad uzlies sengaidīto asfaltu, daudzi brauks mācīties uz Aizkraukli. Esmu pārliecināts par pretējo — brauks mūsu virzienā, jo pilsētas skolā, kur klasē ir ap trīsdesmit bērnu, nav nemaz tik labi mācīties. Varbūt tas ir pārāk drosmīgs viedoklis, taču esmu optimists. Citādi skolā nemaz nevar strādāt.
Runājot par ģimeni, esam priecīgi par saviem četriem bērniem, kuri ne tikai labi mācās — šovasar kopīgiem spēkiem esam uzcēluši māju.
Dabā nu jūt arī rudens drēgnumu. Ceru, ka skolā nesāks slimot bērni un kolēģi, jo par kādu saķerto vīrusu jau dzirdēts.
