Debesīs vīd pēdējais aizkavējies dzērvju kāsis. Kā otrādi apgriezts kustīgs vieninieks tas arvien vairāk attālinās, aiznesdams sev līdzi atmiņas par vasaru un skaisto rudeni. Stāsta, ka trešajā dienā pēc dzērvju aizlidošanas snigs.
Debesīs vīd pēdējais aizkavējies dzērvju kāsis. Kā otrādi apgriezts kustīgs vieninieks tas arvien vairāk attālinās, aiznesdams sev līdzi atmiņas par vasaru un skaisto rudeni. Stāsta, ka trešajā dienā pēc dzērvju aizlidošanas snigs. Cerams, ticējums vēl nepiepildīsies.
Pagājusī nedēļa paliks atmiņā ar vairākiem notikumiem, stāstu par kuriem varētu sākt ar vārdiem “pirmo reizi”. Latvijā pirmo reizi sāka arestēt braucējus dzērājus. Fakts, kuru sākumā gribēja traktēt kā laikraksta kļūdu, kļuva par realitāti. Taču jaunums tas ir tikai Latvijā. Vairākās Eiropas valstīs dzērājus jau sen aiztur un liek cietumā. Pirms dažiem gadiem Latvijas rajonu laikrakstu žurnālisti stažējās Zviedrijā, un viens no objektiem, kuru mums izrādīja, bija cietums uz salas. Liela daļa tā iemītnieku bija sodīti tieši par braukšanu dzērumā. Tiesa, par cietumu mūsu izpratnē šo vietu grūti dēvēt, jo vienīgais vainīgā brīvības ierobežojums ir izolācija no sabiedrības un piespiedu darbs.
Taču nedēļas nogales statistika liecina, ka Latvijas dzērājus nekādi sodi nebaida — trijās dienās aizturēti 99 autovadītāji, kuri pie stūres bija sēdušies reibumā. Daļai no viņiem būs jāpasēž arī aiz restēm.
Putnu gripa — otra lieta, kura mūs “purināja” visu aizvadīto nedēļu. Par to runāja un rakstīja, to rādīja televīzijā. Tālās zemēs radusies, šī infekcija, daudziem šķiet, līdz Eiropai nenonāks. Taču tā tuvojas, jau tikusi līdz Turcijai un Rumānijai. Citas valstis plāno, kā pasargāt savus iedzīvotājus, bet Latvija, kā vienmēr, atgaiņājas — nu ko jūs, mūs taču tā neskars! Tikai tad, kad šķietami neiespējamais būs tepat pie durvīm, sāksim domāt, ko nu darīt. Varam jau, protams, kā strausi iebāzt galvas smiltīs un izlikties neredzam, kas apkārt notiek, taču vai tas mūs pasargās? Ar slimībām taču tāpat kā ar bitēm nekad neko nevar zināt, un tam, kurš saka, ka ir vesels un nekāda kaite viņu nepiemeklēs, tās pielips dubultā.
Pirmo reizi kopš padomju laikiem Latvijā trūkst cementa. Šī celtniecības materiāla deficīts patiesi ir kaut kas neparasts. Tātad — būvējamies! Sūkstāmies, ka mazas algas, augstas cenas, knapi velkam garu, bet mājas aug kā sēnes pēc lietus. Eksperti skaidro, ka tas iespējams lielā izsniegto kredītu apjoma dēļ un arī tāpēc, ka Latvijā algas joprojām maksā aploksnēs.
Sestdien iegriezos “Nelsā” — lielākajā celtniecības materiālu veikalā Aizkrauklē. Pircēju, ka biezs. Lai saņemtu pārdevēja konsultāciju vai palīdzību, jāgaida rindā. Arī svētdienā te pircēju netrūkst, jo šis veikals ir vienīgais, kurš atvērts jebkurā nedēļas dienā. Remonts, būvniecība, mājas iekārtošana, siltināšana — galvenie iemesli, kāpēc iedzīvotāji šurp dodas. Pozitīva uz nākotni vērsta tendence, kura raksturīga stabili nodrošinātai sabiedrībai. Vai mēs tādi esam?
Būvēšanās vērienīgums redzams arī Aizkrauklē. Mašīnas rūc un strādnieki līdz vēlai naktij rosās pilsētas centrā, strādā pat brīvdienās un starmešu gaismā, lai līdz īstiem dubļiem pasūtījumu izpildītu. Pilsētnieki joko, ka Plūmes kungam laikam pie svētā Pētera blats, jo kuram katram tā vis nelaimējas — tik skaistā rudenī ieplānot un gandrīz pabeigt liela apjoma būvdarbus. Arī lielveikals ātri vien saslējis pret debesīm karkasa pīķus. Rūpnīca “Jeld —Wen” vēl šogad sāks ražošanu. Pārmaiņas, kuras iepriecina un vieš cerību.
Kaut gan cenu pieaugums visās jomās jau kļuvis par ierastu lietu, pagājušajā nedēļā satrauca “Latvenergo” paziņojums par plānoto tarifu pieaugumu. Atcerēsimies, ka jau 2004. gadā šis uzņēmums palielināja tarifus vidēji par 12 procentiem un solīja to nedarīt vismaz trīs gadus. Un nu atkal jauni plāni. Tā teikt, apetīte rodas ēdot.
2004. gadā “Latvenergo” peļņa bija gandrīz 25 miljoni latu jeb divreiz lielāka nekā 2003. gadā. Ja tarifus palielinās, peļņa pieaugs arī šogad. Iegūs akciju sabiedrība, bet cietīsim mēs visi, jo, pieaugot elektroenerģijas cenai, tās augs visām precēm. Valdei, kura pašlaik vada “Latvenergo”, un īpaši tiem locekļiem, kuriem drīz beigsies pilnvaru termiņš, vajadzētu padomāt par savu darba stilu un ambīcijām. Kā lai paskaidro tautai, ka pelnošs uzņēmums, turklāt monopolists, valstij tik saspringtā laikā plāno aplamus un pilnīgi nevajadzīgus tēriņus? Proti, reklāmai un jauna firmas logotipa izstrādei paredz veselu miljonu eiro (vairāk kā 700 tūkstošu latu)? Kāpēc vispār reklāma vajadzīga uzņēmumam, kuram Latvijā nav konkurentu? Atbildes uz šiem jautājumiem gribam zināt mēs visi.
Līdz Saeimas vēlēšanām vēl jānodzīvo nepilns gads, bet to tuvošanos jau jūtam. Zaļie un zemnieki televīzijā “laiž” klipu ar dažādiem jautājumiem. Pirmā priekšvēlēšanu vēsma jūtama arī Aizkraukles rajonā — Jaunjelgavā nodibināta Zaļo un zemnieku savienības nodaļa. Grūti izprast, kāpēc tieši Jaunjelgavā, šajā snaudošajā un bezdarba māktajā pilsētiņā. Iespējams, partijas, cerot tikt Saeimā, lielākās rajona apdzīvotās vietas un tātad vēlētājus izraugās pēc politiskās “piederības” — Aizkraukli, Skrīverus un Koknesi jau aizņēmusi Tautas partija, bet Jaunjelgava vēl brīva. Jāgaida, kurš pirmais ķersies klāt Pļaviņām, Neretai, citiem pagastiem.
Latvijas Pirmā partija pēkšņi apvienojas ar jau aizmirsto un no politikas “dārziņa izravēto” neveiksminieci “Latvijas ceļu”. Kāds būs “mācītāju” partijas un “ceļinieku” jaunais veidojums? Ne pa labi, ne pa kreisi, “maukšot” tieši pa vidu — centrā. Tautā mēdz teikt, ka tam, kurš guļ pa vidu, ir vienalga, uz kuru pusi klātgulētāji segu velk… Ka tik nu arī šī apvienība no deklarētā stabilā centra nepaliek par lokanu kārkla stibu, kura liecas uz to pusi, kur tobrīd izdevīgāk. Vienots saraksts, lai piedalītos 9. Saeimas vēlēšanās, ir kā virve, pie kuras turoties abi politiskie spēki cer ietikt parlamentā.
Toties vēl viena plānotā savienība — “Zaļie zemnieki” un “Jaunie demokrāti” — izjukusi, kopdarbību vēl nemaz nesākusi. Un atkal tā paša Irākas kara dēļ, par kuru viedokļi abām partijām nesaskan. Māra Gulbja, “Jauno demokrātu” līdera, spārnotais ieteikums “zaļajiem zemniekiem”, iespējams, kļūs vēsturisks: lietot vairāk kalcija tablešu mugurkaula stiprināšanai…
Un visbeidzot spilgtākais pagājušās nedēļas iespaids — kultūras ministres asaras. Par naudu, kuru izdevās “izsist” Gaismas pils celtniecības sākšanai. Varbūt tas ir tik augstas amatpersonas necienīgi, bet, ja tās bija īstas, tad nost ar etiķeti — lai plūst kaut aumaļām! Par to cilvēku var cienīt.
