Pagājušajā nedēļā sākās rudens, kas, manuprāt, latviešiem ir raksturīgākais gadalaiks, taču daudzās jomās Latvijā valdīja karstasinīgo dienvidnieku cienīgas kaislības.
Pagājušajā nedēļā sākās rudens, kas, manuprāt, latviešiem ir raksturīgākais gadalaiks, taču daudzās jomās Latvijā valdīja karstasinīgo dienvidnieku cienīgas kaislības. Aizvadītajā nedēļā pieņemti lēmumi, kuri nākotnē ietekmēs ikviena valsts iedzīvotāja ikdienu.
Viens no šādiem lēmumiem ir ikgadējā obligātā ienākumu deklarēšana visiem, kuriem pieder kāds īpašums vai kuri gūst ienākumus. To ierosināja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.
Nedēļas garumā presē par šo ieceri neatradu nevienu pozitīvu publikāciju, lai gan idejas autori apgalvo, ka tādējādi valsts budžetam varētu iegūt vismaz 150 miljonu latu, kuri katru gadu aiziet garām Valsts kasei nenomaksāto nodokļu dēļ. Varbūt neiekasēti nodokļi tiešām nav Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja “lauciņš”, kā to apgalvo akadēmiķis Jānis Freimanis? Varbūt dati tiešām nebūs pilnībā aizsargāti? Bet varbūt visas šīs atrunas ir tikai mēģinājums attālināt ienākumu deklarēšanu, lai dažam labam, kurš lepnu villu nopircis par nabaga sievasmātes “iekrāto pensiju”, nenāktos ciest.
Jau tagad no amatpersonu iesniegtajām deklarācijām Valsts ieņēmumu dienests detalizēti pārbauda nelielu daļu. Cik gan darbinieku VID vajadzēs, lai pārbaudītu visu strādājošo un nekustamo īpašumu saimnieku deklarācijas? Šī sistēma arī pieļauj korupciju, jo kas gan liedz bagātam “puķu onkulim” piemaksāt ierēdnim, lai viņš neredz liekos ienākumus un nepierādāmi iegūtus īpašumus. Par pazemojumu uzskatu ienākumu deklarēšanu tiem cilvēkiem, kuri saņem minimālo algu un knapi “savelk galus”. Ko deklarēt? 90 latu algu, bērnu kopšanas pabalstu dažu latu apmērā, ģimenes budžeta deficītu un pāris simtu latu lielu parādu par komunālajiem pakalpojumiem?
Diemžēl neviens no šīs sistēmas kritizētājiem nepiedāvā alternatīvu, nav neviena cita priekšlikuma, kā nelegālo naudu padarīt legālu un likt no tās samaksāt nodokļus.
Ar interesi vēroju notikumus iekšlietu sistēmā. Tajos netrūka ne smieklīgā, ne skumjā. Krīzes dēļ šajā sfērā pirms pāris nedēļām sašūpojās pat ministra Ērika Jēkabsona krēsls, bet viņš ātri “sadzejoja” plānu, kurš, viņaprāt, atrisinās samilzušās problēmas. Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim Jēkabsona plāns likās labs, un ministrs palika savā amatā, taču speciālisti iekšlietu vadoņa sacerējumu nosauca par “plānu plānam”.
Starp frāzēm par veicināšanu, pētīšanu un sazin vēl kādām abstraktām lietām bija arī daži konkrēti piedāvājumi. Viens no tiem ir algu palielināšana, pārmaiņas prēmēšanas sistēmā un priekšnieku rotācija. Pret lielākām algām un prēmēšanas sistēmas pārskatīšanu pašiem policistiem un valdības vīriem it kā pretenziju nav. Taču rotācijai krīzes situācijas novēršanā gan, manuprāt, nav nekādas nozīmes. Diez vai jauns priekšnieks, kurš atnācis no cita rajona un patiesībā nav labāks par bijušo, varēs novērst policistu aiziešanu, spēs piesaistīt policijai labus, kvalificētus un izglītotus darbiniekus.
Šī tēma pagājušajā nedēļā bija pietiekami svarīga, lai par to runātu arī prezidentes pilī. Valsts pirmajai personai par to bija savs viedoklis, kuram gan negribētos piekrist. Sadusmojusies par Policistu biedrības vadītāja Agra Sūnas paziņojumu informēt NATO vadību par situāciju Latvijas policijā, brīdinot par grūtībām nodrošināt kārtību iespējamajā NATO sammitā Rīgā, viņa paziņoja, ka valsts ierēdņiem, īpaši policistiem, savu politisko nostāju ir tiesības paust tikai vēlēšanās. Prezidente arī apvainoja politiķus, kuri mēģina policistus aizstāvēt, mākslīgā krīzes radīšanā šajā nozarē.
Tas, ka aizstāvības, atbalsta, lielākas algas un citu labumu solījumi ir auglīga augsne pirmsvēlēšanu solījumiem, skaidrs, taču tas, ka pati krīze ir politiķu mākslīgi radīta, gan ir muļķības. Ne jau politiķu kāre pirmsvēlēšanu laikā popularizēt savu vārdu un partiju radījusi mazas algas, nolietojusi policijas pārvalžu automašīnas, aizsūtījusi policistus peļņā uz ārzemēm. Tās ir daudzu gadu laikā nesakārtotās sistēmas radītās sekas. Šad tad liekas, ka mūsu prezidente, kura ir augstu novērtēta starptautiskajā politiskajā arēnā, ir tālu no reālās dzīves tepat Latvijā.
Un vēl kāds notikums, kurš it kā tiešā veidā mūsu dzīvi gan neietekmēja, taču vismaz četras dienas bija Latvijas notikumu saraksta pirmajā vietā. Tā bija Krievijas valdības vajātā oligarha Borisa Berezovska un Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Džordža Buša brāļa Nīla Buša ierašanās Latvijā. Par to runāja visi un visur, un gribot negribot bija jāsāk domāt – patiesi, kāpēc tad viņi ir atbraukuši? Pasaciņai par vēlmi ieviest Latvijā mācību programmu “Ignite”, kas domāta bērniem, kuriem nepatīk lasīt, tiešām grūti noticēt, jo ne Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti, ne pamatskolu skolotāji uz oficiālu tikšanos nebija aicināti.
Aiz slēgtām durvīm par izglītību sprieduši zemes lielīpašniece Ilona Līce un viņas vīrs Roberts Līcis, kurš bijis iesaistīts šaubīgos darījumos, “Jaunā laika” vedēja Einara Repšes naudas devējs Valērijs Belokoņs, Tautas partijas tēvs, nu uzņēmējs un konsultants Andris Šķēle. Vēl arī miljonāri Jūlijs Krūmiņš un Pēteris Šmidre. Manuprāt, vienīgā šo cilvēku saistība ar izglītību ir tā, ka arī viņi reiz gājuši skolā.
Ekonomisti un politiķi šo ciemošanos vairāk saista ar biznesu nekustamo īpašumu un mediju tirgus jomā, nosauc arī politiku. Skumjus, bet patiesus vārdus par to pauda Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte: “Politiski nestabilas valstis bez savas gribas allaž ir politisku intrigantu redzeslokā”.
Krievijas politiskais komentētājs Gļebs Pavlovskis Berezovska vizīti Latvijā nodēvējis par zīmēšanos, tās mērķis esot sacelt ažiotāžu un neļaut Austrumeiropai Berezovski aizmirst. Diemžēl šāda zīmēšanās bija kārtējā darvas karote Latvijas tā jau sliktajās attiecībās ar Krieviju. Berezovskis Latvijā ierodas jau otro reizi, un abas reizes Krievija pieprasīja izdot cilvēku, kuru apsūdz liela mēroga krāpšanā, un abas reizes mūsu valsts atteicās to darīt, jo Lielbritānija Berezovskim piešķīrusi politiskā bēgļa statusu. Lieks kašķis ar vareno kaimiņu mums vajadzīgs vismazāk.
Vai sestdienas “Staburagā” lasījāt interviju ar secieti Gunti Gailīti? Noteikti izlasiet, tā ir gaiša humora pilna, un dažas viņa domas ir vērts pierakstīt. Arī manā domugraudu kladītē iegūla viena Gailīša kunga paustā atziņa: “Par visu, kas notiek uz šīs zemes, ir jāsmejas pilnā kaklā. Neko nevar ņemt nopietni. Ne pašu cilvēku, ne viņa darbus. Vienīgi pašsaglabāšanās instinkts ne vienmēr ļauj smieties, bet tieši smiekli notīra dvēseli, no omulības bēg slimība.
