Septiņas septembra dienas mūs pietuvinājušas gada tumšākajam laikam — rudenim.
Septiņas septembra dienas mūs pietuvinājušas gada tumšākajam laikam — rudenim. Dienas kļūst arvien īsākas, zaļojošās koku lapotnes sāk krāsoties visās varavīksnes krāsās, bērni steidz uz skolu. Rudens klāt, taču vēl tik ļoti gribas vasaru!
Atvasara uz brīdi jūtama degvielas tirgū. Pēc tam, kad nedēļas sākumā benzīna cena pārsniedza 72 santīmu robežu, nedēļas nogalē tā krietni samazinājās. Nu jau litru degvielas var nopirkt par 66 santīmiem, tas gan esot īslaicīgs cenas kritums. Tomēr braucēji priecājas: degviela lētāka! Un tas pierāda, ka pie augstajām cenām pierodam un ar tām samierināmies. Jo vēl ne tik sen benzīns maksāja 60 un mazāk santīmu, pērn pat puslatu litrā, bet visi sūkstījās — dārgi. Tagad, pāris dienu padzīvojuši pie vēl augstākām cenām, dažu santīmu palētinājumu uzskatām par dāvanu braucējiem. Paši vien rāvāmies uz Eiropas Savienību, kaut zinājām, ka degviela un līdz ar to arī viss pārējais kļūs ievērojami dārgāks. Tikai algas cenām līdzi netiek.
Benzīna cenas bija pagājušās nedēļas aktuālitāte. Par to runāja braucēji, kājāmgājēji, sprieda uzņēmēji un diskutēja valdībā. Ministri, paužot bažas par iespējamo enerģētisko krīzi, aicina benzīna patēriņu ierobežot, vairāk iet kājām vai izmantot sabiedrisko transportu.
Degvielas cenu kāpumu varētu mazināt, arī atļaujot ievest benzīnu no Krievijas un Baltkrievijas. No Austrumu kaimiņiem ievestā degviela būšot par pieciem sešiem santīmiem lētāka — tā aprēķinājuši Ekonomikas ministrijas speciālisti. Taču Eiropas Savienības degvielas kvalitātes normas nosaka stingras prasības svina un citu vielu daudzumam benzīnā, ko Krievijas ražotāji diemžēl nodrošināt nespēj. Tāpēc šo benzīnu Eiropas Savienībā, tātad arī Latvijā, pārdot nedrīkst. Valdības vīri gan sola šo situāciju risināt, lūdzot Eiropas Komisijai pagaidu atļauju nekvalitatīvāka benzīna ievešanai. Zinot lielo birokrātiju, diezin vai lētāku Austrumu valstu benzīnu tik drīz sagaidīsim. Turklāt nav jau garantijas, ka Krievijas un Baltkrievijas ražotāji mums degvielu pārdos tik lēti. Novopolockas naftas pārstrādes rūpnīcas pārstāvji jau paziņoja, ka benzīnu gatavi pārdot ikvienam, kurš solīs augstāko cenu. Ka tik lētais Krievijas benzīns galu galā neiznāk dārgāks par “Statoil” vai “Neste” tirgoto.
Interesanti, ka, uztraukdamies par iespējamo krīzi, valdības vīri (un arī sievas) paši degvielu taupīt nesteidzas. Izrādās, mūsu ministri nemaz nezina, cik benzīna tērē viņu automašīnas, kuras nebūt nav ekonomiski mazlitrāžas braucamie. No 17 Latvijas valdības ministriem tikai vides ministrs Raimonds Vējonis zināja teikt, ka viņa darba auto mēnesī patērē ap 750 litru benzīna. Pārējie vien neziņā raustīja plecus.
Protams, simts litru vairāk vai mazāk degvielas tirgu neglābs. Taču sašutumu izraisa fakts, ka ministri publiski mudina taupīt, bārsta skaļas frāzes par nepieciešamību ierobežot braukšanu un brīdina no krīzes, bet pat nezina, cik benzīna paši tērē. Mūsu valdība strādā pēc principa: “Neskaties uz maniem darbiem, klausies uz maniem vārdiem!”. Cerams, tauta to atcerēsies, kad pēc gada dosies uz Saeimas vēlēšanām.
Kamēr Eiropa domā, kā novērst degvielas cenu radītās problēmas, Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders vienojās par jauna zemūdens gāzesvada būvi. Tas pa Baltijas jūru stiepsies no Krievijas uz Vāciju, piegādājot bagātajai Eiropas Savienības valstij Krievijā iegūtu gāzi. Par šo projektu sašutuši Latvijas, Lietuvas un Polijas vadītāji, jo sākotnēji bija iecerēts gāzesvadu būvēt pa sauszemi cauri šīm valstīm. Tātad labas summas iegūtu katra no tranzītvalstīm, bet nu naudiņa ies secen, cauruli iegremdējot jūrā. Latvijas premjers Aigars Kalvītis sašutis — “zemūdens cauruļvads apdraud drošību reģionā”. Gāze Baltijas jūrā nepatiktu nevienam, tomēr man kaut kā simpātiskāka būtu caurule simtiem kilometru attālumā, nevis tepat kaimiņrajonā. Vai nepietiek jau ar Polockas—Ventspils naftasvadu, kuru zagļi regulāri caururbj un pietecina apkārtni ar dīzeļdegvielu? Pie tam pašvaldības, kuru zemi piesārņo izplūdušie naftas produkti, saņem niecīgu atlīdzību, jo krējumu nosmeļ ventspilnieki kā tranzītostas īpašnieki.
Par Ventspils un tās vadītāja bagātību kārtējo reizi varējām pārliecināties, kad Ventspils mērs Aivars Lembergs ziedoja 10 tūkstošu dolāru viesuļvētrā “Katrīna” cietušajiem amerikāņiem. Lembergs Latvijā ir pirmais, kurš to izdarīja. Savu rīcību miljonārs skaidro ar līdzcietību un sapratni par notikušo. Kā lielas pašvaldības vadītājs viņš saprot amerikāņu grūtības un tādēļ palīdz. Interesanti tikai būtu uzzināt, cik tūkstošus Lembergs ziedoja janvāra vētrā cietušajiem tepat Latvijā? Un kā palīdzēja no knišļiem cietušajiem zemniekiem? Nekas nav dzirdēts arī par palīdzību citiem pašmāju cietējiem. Izdevīgāk palīdzēt ārzemniekiem — gan masu mediju uzmanības lokā var nonākt, gan uz citu nelaimes savu popularitāti vairot. Laikam jau taisnība, ka Lembergs skatās uz Saeimu. Ilgi nav jāgaida — jau nākamgad to uzzināsim.
11 septembris. Svētdiena. Saulaina un mierīga diena, īsti piemērota ražas novākšanai vai vienkārši atpūtai. Pirms četriem gadiem tā bija darbdiena, kura sākās kā ikviena cita, bet beidzās ar traģēdiju, teroristiem pašnāvniekiem ar lidmašīnām ietriecoties divās augstceltnēs ASV. Bojā gāja vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, kuri, tāpat kā mēs, todien, neko ļaunu nenojauzdami, bija devušies uz darbu. Amerika ir tālu, taču 11. septembra baisie notikumi Latvijā atbalsojās skaudri. Jo Amerikā ir daudz latviešu, arī no Aizkraukles rajona. Tagad, pēc četriem gadiem, uztraukums aizmirsies, bet bažas par drošību paliek. Vai varam justies droši savā mazajā zemītē, kura iesaistījusies lielajā politikā?
Skolēniem sācies jaunais mācību gads. Viņus nenomāc degvielas cenu pieaugums, gāzesvads jūrā un citas pieaugušo problēmas. Atvasaras saulei spīdot, viņi, lieli un mazi, ik rītu, jautri čalodami, steidz uz skolu. Viņos raugoties, nebūšanas piemirstas. Vēl tik ļoti gribas vasaru!
