Lietainais un pelēkais laiks radīja drūmu noskaņojumu visas nedēļas garumā.
Lietainais un pelēkais laiks radīja drūmu noskaņojumu visas nedēļas garumā. Pirmdien, raugoties pa logu, likās, ka no debesīm gāžas visa gada slapjums. Meteorologi vēlāk ziņoja, ka Latvijā trijās dienās nolijusi mēneša, bet Latgalē pat divu mēnešu norma. Vien ceturtdienas rīts uzausa saulains, un tas sirdī viesa cerības, bet tikai uz pāris stundām.
Reizē ar lietusgāzēm saņēmām arī ziņas par slapjuma radīto postu. Daudzos objektos pārtraukta celtniecība, izskaloti ceļi, iebrukuši tilti, noslīdējis uzbērums, vislielākie postījumi nodarīti Rīgas, Madonas, Cēsu un Daugavpils rajonā. Jugla, Dubna, Amata un Aiviekste izgājušas no krastiem, izmirkusi un veldrē sagūlusi labība, lopus ganībās nedzen, lai viņi staignajās pļavās nenogrimtu, elektrības traucējumu dēļ apgrūtināta govju slaukšana.
Kāds mans paziņa izbrīnīts iebilda — nesaprotu, par ko cilvēki gaužas, vai tad agrāk nelija? Lija gan, taču vairākas dienas ilgušas lietavas tik ļoti neietekmēja cilvēku, īpaši laucinieku, dzīvi un labklājību. Izpostītā labības raža var novest zemnieku līdz bankrotam, izskaloto ceļu dēļ lopkopis nevar pārdot pienu, un slaukums jālej grāvī, arī bedrēs salauzto mašīnu remonts maksā ļoti dārgi.
Latvija šogad nokļuvusi dabas kataklizmu virpulī. Dzīvi valstī paralizēja janvāra vētra, lietavu plūdi pavasarī un arī tagad. Tas arī atklāja vājās vietas valsts saimniecībā — elektrības piegādes sistēmā un gadiem “piefrizētajos”, nevis nopietni remontētajos lauku ceļos. Un diez vai satiksmes ministra Aināra Šlesera piesolītā kompensācija rajoniem, kuros ceļi bojāti visvairāk, spēs atrisināt problēmu kopumā. Sen vajadzēja atjaunot Valsts autoceļu fondu un reanimēt Lauku ceļu attīstības programmu, lai vēl pēc pāris līdzīgām Latvijas mēroga dabas katastrofām cilvēki laukos nebrauktu pa grāvjiem un tīrumiem.
Visa aizvadītā nedēļa pagājusi, ne tikai atklājot jaunus lietus postījumus, bet arī skaitot naudu. Zemnieki un “ceļinieki” rēķināja slapjuma radītos zaudējumus, bet valdības izveidota komisija ķērās pie globālāka mēroga zaudējumu aprēķināšanas. Tai jāaprēķina, cik lielus zaudējumus Latvijai nodarījusi padomju okupācija. Sākumā gan iepazīs Lietuvas un Igaunijas pieredzi, jo nav jau pat metodikas, kā īsti zaudējumus aprēķināt, kaut gan deviņdesmito gadu sākumā kaut kas līdzīgs tomēr veikts arī mūsu valstī. Problēmas sagādā arī tas, ka nevar piekļūt dokumentiem, kuri glabājas Krievijas arhīvos.
Cik lietderīga ir šāda zaudējumu aprēķināšana? Vēsturnieki un politiskie komentētāji to vērtē visai skeptiski. Vēsturiski tam varbūt ir kāda nozīme, bet politiski? Vēsturnieks Aivars Stranga uzskata, ka šāds pētījums var noderēt vienīgi nākamajām paaudzēm kā pāskats par to, kas ar mums noticis. Viņš domā, ka neko vairāk par Krievijas prezidenta Vladimira Putina piesolītajām “ēzeļa ausīm” vai lamām un provokācijām no lielā kaimiņa nedabūsim. Vēsturnieks Āris Puriņš ir vēl skarbāks. Viņš kompensācijas aprēķināšanu dēvē par nenopietnu un bērnišķīgu: “Nesaprotu, kāpēc mums vajag raustīt tos krievus. Ko mums no viņiem vajag?”.
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad bija aprēķināti cariskās Krievijas radītie zaudējumi Latvijai, tā no prasītajiem trijiem miljardiem rubļu atmaksāja četrus miljonus. Tagad speciālisti lēš, ka zaudējumu apjoms varētu būt ap 50 miljardu latu. Šaubos, vai Krievija kādreiz atmaksās kaut desmito daļu, jo tā neatzīst pat okupācijas faktu.
Patiesībā kompensācijas aprēķināšanas komisija nonākusi neapskaužamā situācijā. No tautsaimniecības viedokļa zaudējumus aprēķināt var, bet kā naudā novērtēt izsūtīto, nometnēs nomocīto un tepat dzimtenē bojāgājušo latviešu dzīvības? Lietuvieši līdzīgā situācijā izmantojuši 1929. gada Varšavas konvencijas starptautiskos aprēķinus — 10 tūkstošu dolāru par vienu cilvēku. Ko par šādu summu teiktu paši represētie un viņu tuvinieki? Pārmetumi noteikti būs gan tādā gadījumā, ja nedarīs neko, gan arī turpinot rēķināt zaudējumus. Svarīgākais, lai šie aprēķini nekļūst vienkārši par priekšvēlēšanu ieroci politiķu rokās, bet lai viņiem pietiek drosmes šos aprēķinus likt priekšā Krievijai, gan prasot atzīt okupācijas faktu, gan turpmākās sarunās.
Viskaislīgāk nauda aizvadītajā nedēļā skaitīta valdībā, spriežot par valsts budžeta grozījumiem.
Pa ministrijām naudu sadalīja, bet, kad žurnālisti vēlējās uzzināt, kā tā dalīta tālāk un vai tiešām nav ņemts vērā partejiskās piederības princips, tad tikai sākās. Visaizdomīgākais likās Tautas partijas pārstāvis veselības ministrs Gundars Bērziņš. Tikai pēc uzstājīgas izklaušināšanas viņš atklāja, kurām medicīnas iestādēm nauda paredzēta, piebilstot, ka tā sadalīta godīgi. Tomēr mediji uzzināja, ka tikai divās pilsētās pie varas nav Tautas partijas pārstāvji, visur citur naudu dabūja savējie.
Vienošanos par budžeta grozījumiem pamatīgi sašūpoja iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons. Lai arī partijas un ministri nolēma, ka šogad algas nepaaugstinās nevienā nozarē, pieprasot vēl šogad paaugstināt algas policistiem, Jēkabsons izpelnījās vienošanās nodevēja vārdu. Prasot algas pielikumu, Jēkabsons pat draudēja bloķēt Saeimas balsojumu par budžeta grozījumiem. Taču, aptvēris, ka pozitīvu balsojumu Saeimā var panākt arī bez Latvijas pirmās partijas, viņš sāka klāstīt par krīzi nozarē un solidarizēšanos ar policistiem piketā, kas plānots šodien.
Spriežot pēc tā, kas notiek Latvijā, krīze valstī ir visās nozarēs, un, ik pa brīdim streikojot un piketējot, kaut kādu naudu savai jomai “izsist” izdodas, bet krīze kā nebeidzas, tā nebeidzas, jo epizodiski piešķirtos papildu līdzekļus “apēd” inflācija un nepārtrauktais cenu kāpums.
Kāds vīrs intervijā reiz sacīja, ka valsts pārvaldes formas viena otru nomaina, likumsakarību vadītas. Pēc anarhijas parasti nākot monarhija, un šobrīd Latvijā notiekošo var saukt par anarhiju. Vai tiešām jāmainās pārvaldes formai, lai mainītos situācija valstī?
Aizvadītajā nedēļā ļoti pietrūka saules. Psihologi trūkstošo saules enerģiju iesaka uzņemt, dzerot vīnu, ēdot šokolādi un augļus. Lai mūs nenomāktu drūmas domas, jātērpjas gaišās drānās, vairāk jābūt cilvēkos un ikvienā lietā jāmēģina saskatīt labo. Darīsim tā un pēc darba, dodoties mājās, iesim nevis nokārtu galvu, iegrimuši domās, bet uzsmaidīsim pretimnācējiem.
