Kad Latvijā valda ziedoša vasara, gribētos, lai arī cilvēkiem klātos labi. Diemžēl bieži notiek pretējais.
Kad Latvijā valda ziedoša vasara, gribētos, lai arī cilvēkiem klātos labi. Diemžēl bieži notiek pretējais. Politiķu strīdos patiesība nedzimst, un tas kaitē valsts attīstībai. Pasaulē turpina plosīties teroristi, un simtiem nevainīgu cilvēku zaudē dzīvību.
Grupējums, kurš saistīts ar teroristu organizāciju “Al Qaeda” pieprasīja Eiropas valstīm, kuru karavīri ir Irākā, mēneša laikā viņus no turienes izvest, citādi šajās valstīs notikšot tikpat asiņaini terora akti kā 7. jūlijā Londonā. Tie nav tikai tukši draudi, jo tieši pēc divām nedēļam kopš pirmā terora akta Lielbritānijas galvaspilsētā atkal atkārtojās sprādzieni..
Terorisms draud arī Latvijai, jo mūsu miera misijas karavīri jau kopš kara sākuma uzturas Irākā un Latvija ir arī uzticama ASV sabiedrotā cīņā pret terorismu. Latvija bija arī viena no pirmajām valstīm, kura atbalstīja ASV prezidenta Džordža Buša lēmumu sākt karu Irākā. Teroristi uzsver, ka šis ir pēdējais brīdinājums Eiropas valstīm, kuru karaspēks ir Mezopotāmijas zemēs.
Paziņojums galvenokārt adresēts “krustnešiem”, piemēram, Dānijai, Nīderlandei, Itālijai, Lielbritānijai un citām valstīm, kuru karavīri ir Irākā. Latvijas vārda šajā sarakstā vēl nav, taču teroristi draud — ja svešzemnieku armija līdz 15. augustam neatstās Irāku — “.. modrie mudžahedīni jūsu galvaspilsētās runās citā valodā” (“Diena”).
Teroristi patiesi “strādā bez brīvdienām”, jo pēc atkārtotās spridzināšanas Londonā sestdien trīs vareni sprādzieni nogranda Šarmelšeihas kūrortpilsētā Ēģiptē. Bojā gāja 88, bet ievainoti vairāk nekā 200 cilvēku.
Šķiet, pasaulē nekur vairs nevar justies droši. Nupat Dagestānā avarēja vilciens, un pat pie Vācijas parlamenta ēkas Berlīnē nogāzās maza lidmašīna. Tās pilots gāja bojā. Vēl gan nav zināms, vai tā neesot bijusi plānota pašnāvība.
Mūsu valstī pagājušā nedēļa politiķu aprindās pagāja neauglīgos strīdos: atļaut vai neatļaut gājienu Vecrīgā, kuram gatavojās geju un lesbiešu jauniešu grupa seksuālo minoritāšu pasākuma “Rīgas praids 2005” laikā. Rīgas domes izpilddirektors Ēriks Škapars gājienu rīkot atļāva, jo tas nav pret likumu, taču vēlāk, premjera Aigara Kalvīša un citu ietekmīgu politiķu protestus uzklausot, aizliedza.
Gājiens, protams, notika, jo šo aizliegumu atcēla Administratīvā rajona tiesa. Tā teikt — suņi rej, bet karavāna iet tālāk! Šī iemesla dēļ sašūpojusies Rīgas domes koalīcija un pat valdība, jo vairāki politiķi pieprasa neizlēmīgā Škapara demisiju. Tās nav vienīgās nepatikšanas, kuras radušās Rīgas domē. Ir ķibeles ar domei piederošo akciju sabiedrību “Rīgas slimokase”, un finansisti pārbauda arī pašu domes vadītāju algu palielinājuma pamatotību un likumību.
Protams, geju un lesbiešu gājienu likums neaizliedz. Taču to nevajadzēja atļaut rīkot Vecrīgā, kura ir viena no Rīgas svētvietām. Tajā ir daudz dievnamu, bet tas, ar ko nodarbojas homoseksuāļi, Bībelē ir nosaukts par grēku.
Varēja viņi savu pārliecību “apliecināt” kādā Latvijas dabas parkā vai iet kaut gar jūras malu. Lai šī minoritāte dzīvo savu dzīvi, bet lai netraucē pārējai sabiedrībai. Cik briesmīgi bija dzirdēt naidpilnos izsaucienus, kurus viņiem veltīja skatītāji, kuru bija daudzkārt vairāk nekā pašu gājiena dalībnieku. Piekrītu jaunietim, kurš sauca, ka Rīgu jau tā Eiropā uzskata par prostitūtu pilsētu, tāpēc vēl gejiem un lesbietēm te nav ko sevi izrādīt.
Gods kam gods, Rīgas policija šoreiz bija uzdevumu augstumos, un, ja viņi gejus un lesbietes neaizsargātu no saniknotajiem skatītājiem, ne viens vien no minoritātes pārstāvjiem kārtīgi dabūtu pa pliko pēcpusi…
Homoseksuāļus uzskatu par garīgi slimiem, kuri savu “slimību” izvēlējušies paši, un diagnoze tai ir — netiklība. Tieši homoseksuāļiem mēs varam “pateikties” par straujo AIDS izplatību. Šī garīgi slimo cilvēku minoritāte visā pasaulē neliekas mierā, vairākās zemēs jau pieņemti likumi par viendzimuma personu laulībām un arī bērnu adoptāciju. Nelabi kļūst no domas vien, ja kāds geju vai lesbiešu pāris varētu savā “kāzu” dienā likt ziedus pie Brīvības pieminekļa vai Turaidas Rozes kapa. Tā būtu svētuma zaimošana, kādai latviešu valodā vēl nav atrasts piemērots nosaukums…
Grūti rakstīt par vistraģiskāko notikumu, kurš dvēselē sāp tā, it kā skartu personīgi. Latvijā par vienu mazu bārenīti nu ir vairāk, jo pagājušajā nedēļā vietējie iedzīvotāji atrada zvēriski noslepkavotās Istalsnas pagasta pastnieces Mārītes Goremiko mirstīgās atliekas.
Slepkava Voldemārs visā atzinies, un jau nozieguma izdarīšanas dienā ar otru “pudeles brāli” dzēruši alkoholu. Vai šādiem cilvēkiem smadzeņu vietā tiešām ir alkohols un tikai viena doma, kā par katru cenu — pat cilvēka dzīvību — tikt pie pudeles? Vai slepkavam ne brīdi neienāca prātā mazā meitenīte? Vai viņš neatceras laiku, kad pats bija mazs un arī viņam bija un varbūt vēl ir māte… Ļoti žēl, ka Latvijā nāvessods ir atcelts.
Visu slikto ziņu vidū tomēr viena jauna vēsma Latvijas politikā man šķiet uzmanības vērta. Vēsture liecina, ka nereti “pelēkie kardināli” valstu valdošajās aprindās agrāk vai vēlāk arī paši atklāti ieņem vadošos posteņus.
Domāju, ka beidzot pienācis laiks “iznākt no pagrīdes” arī Latvijas “pelēkajam kardinālam” Ventspils mēram Aivaram Lembergam. Brīdis ir piemērots, jo Saeimas deputāts un nesen dibinātās “Jauno demokrātu” (JD) partijas vadītājs (bijušais “Jaunā laika” biedrs) Māris Gulbis viņu aicina savā partijā un arī piedalīties jaunās Saeimas vēlēšanās. Asprāši zobojas, ka Lembergam tad būšot izdevība nodrošināties ar deputāta imunitāti. Joki ir joki, bet dzīve ir dzīve. Ja Lembergs piekritīs kandidēt Saeimā, ieguvējs būs vispirms Gulbis, kurš ar tādu “lokomotīvi” varētu droši cerēt uz partijas iekļūšanu Saeimā. Ieguvējs būs arī Lembergs, kuram jau tā vai visa Latvija pieder, iegūs arī valsts.
Ja Lembergs būtu tikpat aktīvs un saimnieciskajās lietās veiksmīgs valsts darbinieks kā Ventspils mērs, Latvija neko nezaudētu. Vismaz “kārtis būtu galdā”, un nebūtu jāspēlē “aklās vistiņas”, kā tas tagad notiek ar vairākām partijām, preses izdevumiem, kuri šim kungam pieder, un neskaitāmiem politiķiem, kurus balsta un vada Lembergs. Lemberga kungs kā kautrīga jaunkundze Gulbim “jā” vārdu gan nav devis, bet viss jau vēl priekšā.
