Aizvadītā nedēļa bija īpaša — tā bija IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nedēļa.
Aizvadītā nedēļa bija īpaša — tā bija IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nedēļa. Reizi piecos gados Rīgā uzgavilē tūkstošiem skolēnu no visām Latvijas malām, kuri galvaspilsētā ieradušies, lai vienotos kopīgā dziesmā un dejā. Šoreiz sasniegts svētku dalībnieku skaita rekords — vairāk nekā 35000.
Galvaspilsētas iedzīvotāju ikdiena bija pakārtota skolēnu svētkiem. Varbūt kāds arī šķendējās, ka ceļā uz pilsētas centru ierasto piecpadsmit minūšu vietā jāpavada gandrīz stunda, tomēr prieks par svētkiem bija pāri visam. Dziesmu svētku noslēguma koncerts Mežaparka Lielajā estrādē izskanējis. Tas paliks spilgtā atmiņā klausītājiem un īpaši tā dalībniekiem, kuri izjuta, kā kopīgā dziesmā vienojas tauta.
Prieku par izdevušos pasākumu nedaudz aptumšo vien grūti izprotams atgadījums Daugavā, kur starp Vanšu un Akmens tiltu, uguņošanas dēļ slēgtā zonā, iebrauca izklaides kuģis “Jūrmala”. Kuģa kapteinis nereaģēja uz pašvaldības policistu rīkojumu apstāties. Arī pašvaldības policistu rīcība —ar nelielu kuteri izbraucot ceļā samērā lielam kuģim –– šķiet dīvaina un drīzāk atgādina specefektu kādā amerikāņu grāvējā, nevis lietišķu rīcību. Policisti tikai par mata tiesu izglābās no bojāejas, bet kuteris nogrima. Savukārt “Jūrmalas” kapteinis, redzot, ka sadursmē cietuši cilvēki, nevis centās palīdzēt, bet gan bēga no notikuma vietas. Tomēr kuģis nav auto, un tik viegli ar to krūmos pazust nav iespējams. Protams, būs izmeklēšana, kāds saņems sodu. Tomēr, vai policistiem šajā situācijā bija jāriskē ar dzīvību?
Aizvadītā nedēļa palikusi atmiņā arī ar kaislībām, kuras virmoja ap diviem ikdienā grūti aizstājamiem produktiem –– cukuru un sāli.
Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts spiesta pakļauties Eiropas Komisijas piedāvātajai cukura reformai. Diemžēl tās īstenošanas dēļ cukurbiešu audzēšanas nozare var iznīkt. Arī iepriekš pieņemtie lēmumi, kuru dēļ valstī izveidojušies apjomīgi, ES prasībām neatbilstoši cukura uzkrājumi, var radīt situāciju, ka nāksies slēgt pašmāju cukurfabrikas un visu cukuru importēt.
No vienas puses, varam zaudēt vienu no lauksaimniecības un rūpniecības nozarēm, no otras — iegūt lētāku cukuru un nepārmaksāt par preci, kuras cena pasaules tirgū ir trīs reizes mazāka nekā Eiropas Savienības valstīs.
Speciālisti uzskata, ka cukura reforma noslēgumā novedīs pie Eiropas cukura tirgus pilnīgas atbrīvošanas. Tas nozīmē, ka tajā ieplūdīs daudz lētākais trešās pasaules valstīs ražotais cukurs. Zemniekiem nāksies vien izvēlēties citu klimatiskajiem apstākļiem piemērotāku kultūru audzēšanu, savukārt rūpnīcās strādājošajiem būs jādodas jaunu darbavietu meklējumos. Kādas nozares pilnīga iznīcināšana būs augsta cena, ko maksāsim par iestāšanos Eiropas Savienībā. Cukura lietā kaut ko mainīt ilgākā laikaposmā būsim bezspēcīgi, taču ažiotāžu ap sāli radījuši pašmāju ierēdņu nepārdomātie izteicieni un nākotnes prognozes. Jau pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā izskanēja baumas, ka nevarēs nopirkt Krievijā iegūstamo sāli. Arī toreiz pircēji veikli iztukšoja veikalu un noliktavu plauktus, baidoties no tā, ka nāksies pirkt “dārgo un ķīmiskiem piemaisījumiem bagāto Eiropas sāli”. Nu valdības ierēdņi paziņo, ka no septembra varēs nopirkt tikai to sāli, kurš bagātināts ar jodu. Pietika tikai dažu publikāciju laikrakstos, un cilvēki atkal traucās uz veikaliem un pirka sāli, veidojot uzkrājumus nebaltām dienām, lai varētu bez bažām ieskābēt gurķus un kāpostus. To, ka jodētais sāls skābēšanai nav piemērots, atzīst ne tikai mājsaimnieces, bet arī pārtikas tehnologi.
Sākoties sāls pirkšanas drudzim, amatpersonas tūlīt sāka skandināt, ka parastais vārāmais sāls tomēr būs nopērkams un uztraukumam nav pamata.
Kuram tad kārtējo reizi bija izdevīgi tracināt tautu, paužot publiski līdz galam neizlemtas lietas?
Bet varbūt tā ir savdabīga sāls reklāma, kura tikai netiek par tādu saukta? Diezin vai kāds skrietu uz veikalu pēc sāls paciņas tad, ja to ik pēc pusstundas televīzijas ekrānā aicinātu darīt kāda no pasaules skaistākajām sievietēm. Radīt šādu preces pārdošanas apjoma kāpumu nav bijis pa spēkam nevienam no līdz šim izdomātajiem reklāmas veidiem.
Lielākās bažas par mūsu labklājību tomēr rada nevis neskaidrība par cukura ražošanas nozares nākotni un sāls tirdzniecības nosacījumiem, bet gan valdības neveiksmīgie mēģinājumi kaut nedaudz ierobežot inflāciju, kuras dēļ nemitīgi aug preču un pakalpojumu cenas. Pirms gada cenu kāpumu skaidroja ar Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienības tirgū, bet pašlaik galvenais arguments ir nemitīgā enerģijas avotu sadārdzināšanās.
Tomēr energoresursu sadārdzināšanās cenu kāpumam nav vienīgais iemesls. Latvijā ieplūst ievērojamas naudassummas no Eiropas Savienības fondiem. Līdz ar to teorētiski vairāk naudas paliek citiem tēriņiem. Arvien vairāk izmantojam banku aizdevumus, tāpēc ikdienā varam atļauties vairāk. Piedāvājums netiek līdzi pieprasījumam, un preču un pakalpojumu pārdevēji paaugstina cenas. Rezultātā esam nonākuši situācijā, kad lielākā sabiedrības daļa zemo ienākumu dēļ nevar atļauties pietiekamu dzīves kvalitāti.
Skaidrs, ka nepieciešama konkrēta valdības rīcība, tikai neviens nespēj pateikt, kas tieši jādara. Kārtējo reizi plāno pieņemt absurdus lēmumus, kuri pēc to īstenošanas situāciju nevis uzlabotu, bet vēl vairāk palielinātu cenas. Piemēram, valdība cer ieviest hipotekāro nodokli, kuru piemērotu tiem, kuri pērk nekustamo īpašumu, izmantojot banku aizdevumus. Tomēr tas būtu mēģinājums cenu celšanos apturēt ar cenu palielināšanu. Ja domājam līdzībās, tad šis būtu mēģinājums apdzēst uguni, tai pielejot vēl pamatīgu devu benzīna.
Latvija nule saņēmusi pāvesta Benedikta XVI svētību. Cerams, tā palīdzēs mums rast izeju no situācijas, kurā dažam labam pat dzīvot negribas.
