Man nepatīk politika, taču bagātīgajā informācijas gūzmā, ar ko ikdienā saskaramies, no tās nav iespējams izsprukt.
Man nepatīk politika, taču bagātīgajā informācijas gūzmā, ar ko ikdienā saskaramies, no tās nav iespējams izsprukt.
Pagājušajā nedēļā šķita — dzīvē nav nekā svarīgāka par robežlīgumu, Kiršteinu, tautas priekšstāvju slepeno tikšanos ar Berezovski. Taču visbiežāk lietotie vārdi bija konstitūcija un ratifikācija. Savlaik ārlietu ministrs Artis Pabriks reģionālajiem žurnālistiem Eiropas Savienības pamatlikumu skaidroja šādi: 25 dalībvalstu kopīgs dokuments, kurš skaidro, kādas ir savienības valstu kopējās un atsevišķās tiesības un pienākumi, kādā veidā valsts viena otrai palīdz. Tā dod lielākas garantijas Latvijai saņemt palīdzību no citām valstīm, tajā ir definētas cilvēktiesības, darba, sociālās, bērnu, ekonomiskās tiesības un intereses.
Astoņas valstis nolēma rīkot referendumu, pārējās — konstitūciju ratificēt nacionālajos parlamentos. Te nu arī viss sākās. Iepriekšējās nedēļas nogalē konstitūcijai referendumā “nē” teica franči, pagājušajā nedēļā – nīderlandieši!
Bet, vai šo valstu iedzīvotāji tiešām bija pret pašu konstitūciju? Domāju, ka nē. Drīzāk piekrītu politiskajiem komentētājiem Latvijā un ārzemēs, kuri apgalvoja, ka tas bija protests pret savas valdības politiku, bailes, ka Eiropas Savienībā uzņems Turciju, nevēlēšanās savā valstī ielaist lēto darbaspēku no Austrumeiropas valstīm, kā vienu no tām nosaucot arī Latviju. Nīderlandieši žurnālistiem stāstīja, ka, sakot “nē”, viņi balsojuši arī pret straujo cenu pieaugumu, kas saistīts ar eiro ieviešanu. Viņi arī baidoties zaudēt identitāti. Man gan liekas, ka viņu identitāte bijusi apdraudēta jau daudz agrāk. Pirms pieciem gadiem biju Nīderlandē, un, spriežot pēc cilvēku sejas vaibstiem, šajā valstī ieceļojuši, ģimenēs sajaukušies un iesakņojušies ārkārtīgi daudz aziātu, afrikāņu un citu rasu pārstāvju. Tas noteikti lielu iespaidu atstājis arī uz viņu kultūru.
Kas pēc notikumiem Francijā un Nīderlandē notika Latvijā? Ārlietu ministrs Artis Pabriks lepni ziņoja, ka Latvija pēc šiem graujošajiem referendumu rezultātiem būs pirmā, kura parlamentā atkal teiks “jā” konstitūcijai. Skeptiskāk noskaņotie iebilda, ka būsim pēdējie, kuri vispār konstitūciju ratificēs, jo Eiropas Savienības vadībā valdīja liels apmulsums. Pat Eiropas Komisijas prezidents Barrozu ieteica Latvijai nesteigties, bet mums nu noteikti vajadzēja izcelties ar bezcerīgu labas gribas žestu.
Politisko komentētāju viedoklis atšķiras. Vieni uzskata, ka Latvijas ratifikācija bija pārsteidzīga. Vajadzēja nogaidīt līdz Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju sanāksmei jūnija vidū. Savukārt citi uzskata, ka tas bija drosmīgs solis — neiet pavadā vecajām dalībvalstīm un izteikt savu attieksmi ar pozitīvu balsojumu. Neuzticību pasākuma godprātīgumam vieš vien tas, ka ratifikācija notika bez jebkādām debatēm, pat neizlabojot ne tikai gramatiskās, bet arī nozīmīgas stila kļūdas šajā dokumentā.
Liekas, 9. Saeimas vēlēšanas vēl tālu, nākamā gada rudenī, bet pirmie to vēstneši jau izlidojuši. Aktuāls kļuvis jautājums par jaunu partiju dibināšanu. Latvieši arvien dzīvojuši cerībā, ka jauni cilvēki un jauns politiskais spēks valdīs un lems citādāk un dzīve kļūs labāka. Politiķi līdz šim to arī ļoti veiksmīgi izmantojuši. Balstoties uz cilvēku ticību labākai dzīvei, iekļūt valdībā izdevies vēlēšanu gadā dibinātajai Tautas partijai, tāpat arī “Jaunajam laikam”.
Nu kārta “Jaunajiem demokrātiem”, kuras “lokomotīve” ir pagaidām bezpartejiskais Saeimas deputāts Māris Gulbis. Redakcijā jau esam saņēmuši ielūgumu piedalīties partijas dibināšanas kongresā. Darba kārtībā statūtu, partijas programmas, ētikas kodeksa pieņemšana. Vaicāts, kas būs partijas līdzdibinātāji, konkrētus cilvēkus Gulbis pagājušajā nedēļā vēl nenosauca. Runājot par viņu pašu, politiķi atzīst, ka Gulbis visu “pulveri jau izšāvis” un uz pārāk lielu vēlētāju atbalstu var necerēt. To gan rādīs laiks.
Vēl kādas jaunas partijas dibināšanas iecere izskanēja saistībā ar no Tautas partijas izslēgtā Aleksandra Kiršteina vārdu. Pats gan viņš partiju dibināt negrasās, taču viņa domubiedri uz to mudināja. Spriežot pēc izteikumiem valdošajās aprindās, atbalstītāju Kiršteinam netrūktu.
Pagājušajā nedēļā interesanta diskusija sabiedrībā raisījās par tēmu “Būt vai nebūt … Dāvida šovam”. Nacionālā radio un televīzijas padome par ēterā pirms pulksten desmitiem vakarā izskanējušām sarunām un darbībām, kuras likums atļauj demonstrēt pēc pulksten desmitiem, piemēroja Dāvida šova veidotājiem un “TV5” programmai pusotru tūkstoti latu lielu naudas sodu.
Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks pauž viedokli, ka ātri un bez cīņas atdodam vecāku audzināšanas lomu televīzijai. Mūsdienu cilvēks pie televizora dzīves laikā pavada 7—10 gadus, 85% cilvēku televizoru skatās katru dienu. Tas, ko mēs skatāmies, lielā mērā nosaka to, par ko kļūstam. Televīzija veido bērnu vērtību sistēmu, rada nereālus priekšstatus un cerības.
Piekrītu ministra Baštika viedoklim, bet vai Dāvida šova “publiska nopēršana” atrisinās problēmu. Satrauc arī cita problēma, ko ikdienā redzu televīzijā, un tā ir vardarbība. Multiplikācijas filmas, kuru galvenie varoņi ir nezināmas izcelsmes dzīvnieki vai nemirstīgi mutanti. Tajās norauj viens otram galvu un pasmejas. Cietsirdīgas gangsterfilmas, kuras sāk rādīt deviņos vakarā. Asinis tajās šķīst uz visām pusēm. Šādas filmas rada agresiju, vienaldzību pret citu ciešanām, sludina varas un naudas noteicošo nozīmi.
To visu cilvēks ar savu saprātīgo rīcību spēj mainīt. Taču ir lietas, kuras ietekmē mūsu dzīvi, bet mēs tās ietekmēt nevaram. Tie ir laika apstākļi. Apmācies un lietains laiks rada drūmu noskaņojumu, lietus un straujas temperatūras maiņas rada finansiālus zaudējumus lauksaimniekiem. Tāpēc mēģināsim raidīt visas savas labās domas uz debesīm, lai vismaz jūnijs būtu silts un saulains, un arī mēs paši kļūtu gaišāki un smaidīgāki.
