Nedēļas politiski aktuālākais jautājums neapšaubāmi ir izbrāķētais Latvijas robežlīgums ar Krieviju. Tas radījis patiesu haosu, kuram pagaidām nav paredzams konstruktīvs risinājums.
Nedēļas politiski aktuālākais jautājums neapšaubāmi ir izbrāķētais Latvijas robežlīgums ar Krieviju. Tas radījis patiesu haosu, kuram pagaidām nav paredzams konstruktīvs risinājums.
Dokuments, kurš vismaz tā sastādītājiem šķita pārdomāts, izrādās tik pretrunīgs, ka Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe —Freiberga pat aicināja valdības pieņemto deklarāciju par robežlīgumu izvērtēt Satversmes tiesā. Nepadarītie darbi tagad lien ārā kā īleni no maisa.
Līgumu un deklarāciju taču sastādīja cilvēki, kuri sevi uzskata par speciālistiem. Vai tiešām nevar visu izdarīt rūpīgāk? Turklāt naivi bija cerēt, ka piedzīvosim jaunu atmodu attiecībās ar Krieviju un tās vadītāji pieņems visu, ko tik celsim priekšā. Neviena tiesa gan nemainīs Krievijas attieksmi pret Latviju un vēsturiskajiem notikumiem. Premjers Aigars Kalvītis savā ierastajā mierā atzīst, ka neparakstītais līgums nerada krīzi ārpolitikā, tomēr noteikti iedragā jau tā nestabilās abu valstu attiecības.
Tikmēr Igaunija bez liekiem strīdiem robežlīgumu ar Krieviju jau parakstīja, atsakoties no jebkādām pēc Otrā pasaules kara zaudētām teritorijām. Iespējams, kaimiņvalsts ņēmā vērā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova brīdinājumu — ja līguma ratifikācijas gaitā to papildinās skaidrojošas deklarācijas pēc Latvijas valdības izstrādātā parauga, Krievijas Valsts dome līgumu neizskatīs. Iespējams, Igaunijā virsroku guva veselais saprāts, apzinoties, ka teritoriālās pretenzijas var radīt vēl lielāku sajukumu. Ne jau tikai Latvija zaudēja Abreni.
Latvija atkal paliek kā baltais zvirbulis (atcerēsimies Baltijas valstu prezidentu lēmumu par piedalīšanos 9. maija svinībās Maskavā). Tas liecina, ka visām trijām Baltijas valstīm nav vienotas politikas.
Latvija ar šiem būtiskajiem lēmumiem cenšas iet savu ceļu. Cik tas būs pareizs, vai mūsu politiķi izrādīsies tālredzīgāki par kaimiņiem, grūti spriest.
Saspringta gaisotne valda arī pirms valstu balsojuma par Eiropas konstitūciju. Šobrīd “visnepaklausīgākie” ir franči, kuri neatbalsta savienības paplašināšanu. Tas vien liecina, ka šīs milzīgās organizācijas pamatos ir plaisas.
Bez plašām diskusijām valdība akceptēja pirms desmit gadiem parakstīto Eiropas Padomes Mazākumtautību konvenciju. Turpmāk konvencijas garantijas varēs baudīt nevis vienkārši nelatviešu cilmes pilsoņi, bet vienīgi pilsoņi, kuri “paaudžu paaudzēs” dzīvojuši Latvijā. Konvencija nosaka, ka arī turpmāk krievu valodu nevarēs lietot valsts un pašvaldību struktūrās paralēli valsts valodai, kā arī atsakās no konvencijas normas, un tādējādi nacionālo minoritāšu kompaktajās dzīvesvietās nevarēs lietot ielu plāksnītes ar nosaukumiem šo minoritāšu valodās.
Krievvalodīgo iedzīvotāju atbildes reakcija ilgi nebija jāgaida, un iepretī valdības namam jau notika pirmais pikets. Mūsu sašķeltajai sabiedrībai tas ir vēl viens eļļas piliens ugunī, kurš uzkurina uzskatu nemierus.
Neapšaubāmi viens no aizraujošākajiem un satraucošākajiem notikumiem pagājušajā nedēļā bija dziesmu konkurss “Eirovīzija”. To gaidot, vienmēr ir tik daudz satraukuma, neziņas un cerību. Katrs sirds dziļumos ticam, ka mūsējie uzvarēs vai vismaz gūs pirmās vietas. Šoreiz cerības attaisnojās, un Latvijas puišu iegūtā piektā vieta ir ievērības cienīga.
Vienbrīd gan sirds sāka kņudēt, kad konkursa balsojuma vidū Valters un Kaža grozījās pirmajā vietā. Tā vien šķita, ka uzvara vai vismaz otrā vieta ir reāla. Cerības gan izrādījās pāragras, tomēr ir prieks, ka esam novērtēti tik augstu.
Manuprāt, Latvija pēdējos divos gados jau “pārslimojusi” eiropiādi. Vairs tik ļoti nekrītam izmisumā, nepārdzīvojam un galvenais — nemeklējam vainīgos, ja šajā konkursā kādam mūsu dziedātajam neveicas.
Naivi ir domāt, ka tas, kas patīk mums, patiks arī citiem un otrādi. Piemērota vai nepiemērota dziesma ir tik subjektīvs vērtējums, bet tas mūs tik ļoti satrauc. Pēc manām domām pērn uz finālu aizbrauca visspēcīgākie konkursa nacionālās atlases dalībnieki. Fomins un Kleins dziedāja “neeirovīzisku” dziesmu? Tieši tāda tā bija arī šogad, bet izrādījās, ka tam nav nekādas nozīmes.
“Eirovīzijā” mēs neuzvarējām, un, kā smejies, Latvijai nevajadzēs tērēties konkursa oraganizēšanā. Tomēr lieli tēriņi vēl priekšā, un tas ir pasaules hokeja čempionāts, kurš nākamgad Rīgā tomēr notiks. Vismaz pagaidām šīs tiesības Latvijai nav atņemtas. Lai arī laika palicis maz, problēmu vēl daudz. Pati halle ir tikai “bērnu autiņos”, aktuāls kļuvis jautājums, kur izmitinās neskaitāmos hokeja fanus. Viss notiek tik lēni, nepārdomāti un neizlēmīgi!
Nešaubos, ka čempionāts Latvijā tomēr būs un arī halli uzbūvēs. Tikai žēl, ka ieinteresētās un atbildīgās personas to vien dara, kā cenšas apmierināt savas ambīcijas un meklē pašlabumu. Laiks čempionāta organizēšanai bija pietiekams, un darbus varēja sākt laikus. Steigā uzslietas celtnes un paveikti darbi neko labu nesola.
Tomēr jāatzīst, ka ne tikai “Eirovīzija” bija sirdij tīkams notikums nedēļas nogalē. Beidzot laiks kļuva īsti pavasarīgi silts! Tā nu iznāk, ka siltas un saulainas dienas pie mums šogad ir kā īpaši atzīmējami notikumi, nevis likumsakarīga norise dabā. Atliek tikai baudīt jauko laiku.
