Raiba kā dzeņa vēders, vietām balta, vietām melna, dažviet pavisam pelēka — tāda bija aizvadītā nedēļa. Notikumi pārspēja cits citu, sniegdami prieku un bēdas, liekot satraukties pat citkārt vienaldzīgajiem.
Raiba kā dzeņa vēders, vietām balta, vietām melna, dažviet pavisam pelēka — tāda bija aizvadītā nedēļa. Notikumi pārspēja cits citu, sniegdami prieku un bēdas, liekot satraukties pat citkārt vienaldzīgajiem.
Vēlēšanas. Tas ir notikums, kurš vienaldzīgu neatstāj nevienu. Pat tie, kuri balsot negāja, jo “vīlušies un nevienam vairs netic”, pirmdien kāri tvēra laikrakstus — kurš nu ievēlēts? Vēlēšanu rezultātus apsprieda vai katrā mājā, priecājās par ievēlētajiem vai juta līdzi “aiz borta” palikušajiem. Arī Aizkraukles rajonā otrdienas “Staburags” ar tajā publicētajiem rezultātiem bija pieprasītākā lasāmviela. Dažs rezultātu lapu pat izgriezis un noglabājis, lai neaizmirstas, kurš īsti pagastā vai pilsētā ievēlēts. Emocijas pārņēma arī pašus deputātu kandidātus. Kāds priekā gavilēja, bet cits vīlies pat raudāja, jo mērķis, kas šķita tik tuvu, palika nesasniedzams vēl vismaz četrus gadus.
Rezultāti bija pēdējais posms lielajā priekšvēlēšanu maratonā. Bet nu sācies pats interesantākais — priekšsēdētāju vēlēšanas.
Šķita, ka vairumu domju un padomju vadīs tie paši vecie kadri, jauniem nākot tikai vietās, kur līdzšinējie priekšsēdētāji nekandidēja, un Aizkraukles rajonā bija tikai viena šāda pašvaldība — Nereta. Tomēr aizvadītajās dienās notikušais pierādīja: nesaki “hop”, pirms neesi pārlēcis grāvi. Visbiežāk tiešām ievēl tos pašus “vecos”, bet ir vietas, kur vadītāja krēslā sēžas pavisam citi cilvēki, kaut šķita — te nu nekas nemainīsies. Izrādās, arī mazā pagastiņā virmo lielās Rīgas domes cienīgas kaislības, balsu pirkšanu ieskaitot. Vienīgā atšķirība: tūkstošus, kā, piemēram, Jūrmalā, te neviens nesola. Pietiek ar radu, draugu būšanu, iespējams, kopā izdzertu degvīna glāzi vai piesolītu amatu nākotnē, lai kļūtu par priekšsēdētāju. Nav pat svarīgi, ka sarakstam vismazāk balsu. Galu galā priekšsēdētāja vēlēšanas ir aizklātas, izskaitļo nu, kurš “par”, kurš “pret” balsojis.
Vēl jau visās Aizkraukles rajona vietējās pašvaldībās vadītāji nav ievēlēti, tāpēc varam gaidīt ne vienu vien interesantu pavērsienu. Dzirdēts, ka jaunu vadītāju grib vēl dažās pašvaldībās, kur ārēji par iespējamām pārmaiņām nekas neliecina. Dzīvosim, redzēsim.
Katru gadu 16. martu atminas leģionāri un viņu tuvinieki, un katru gadu šajā dienā Latvija tiek zākāta par fašistisku valsti, zemi, kurā atbalsta nacistus un sumina viņu rokaspuišus. Un tikai tādēļ, ka daži desmiti sirmgalvju, kuri Otrā pasaules kara laikā centās aizstāvēt savu zemi, vēlas klusu, mierīgu piemiņas gājienu tiem tūkstošiem kritušo, kuri no kaujas lauka mājās nepārnāca.
Diemžēl tas nav saprotams vai, precīzāk, to negrib saprast radikāli noskaņoti grupējumi, kuriem netīk Latvijas neatkarība. Klaji ignorēdami to, kas citiem svēts, šie ļaudis dara visu, lai grautu valsts prestižu, lai Krievijai dotu iemeslu sūdzēties: “Latvijā mūsējos sit!”.
Žēl, bet tā iznāca arī šoreiz. Vērojot 16. marta piemiņas gājiena un tā pretinieku sarīkoto nekārtību atspoguļojumu Krievijas televīzijas kanālos, patiesības nezinātājam tiešām šķiet, ka “briesmīgie” latvieši, nacistu pēcnācēji, sit, aizvaino un neļauj brīvi elpot nabaga apspiestajai “minoritātei”. Visās Krievijas televīzijas programmās viens — “Rīgas ielās maršē esesieši un nacisti!”. Turklāt nekārtību cēlēji, kuri traucēja miermīlīgo gājienu, tika parādīti kā varoņi, kuriem “esesieši” draud fiziski izrēķināties. Salīdzinot pašmāju televīzijās rādīto un kaimiņzemes pausto, kārtējo reizi varēja pārliecināties, cik veikli Maskavā kropļo faktus. Piemēram, kādam sirmam bijušajam leģionāram gājiena laikā uzbruka demonstrants, vīru pagrūžot. Atbildei viņš novicināja dūri un noteica — nelien. NTV sižetā parādīja tikai dūres vicināšanu ar komentāru: “antifašistu demonstrantam uzbrūk saniknots leģionārs, izbijis vērmahta kareivis”. Plašajā Krievzemē propagandas, melu un patiesības kropļošanas mašīna griežas. Tikpat jaudīgi kā padomju laikos, nekas šajā ziņā nav mainījies, ja nu vienīgi ienaidnieks — nu tas vairs nav rietumu kapitālists, bet tepat kaimiņos dzīvojošais agrākais biedrs — latvietis, lietuvietis, igaunis, ukrainis… Slikts ir ikviens, kurš nedanco pēc lielvalsts stabules.
Bēdīgākais, ka pēc šīs stabules gatavi dancot mūsu politiķi. Nepietiek ar to, ka 16. marta nekārtībās iesaistīti apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” deputāti, arī labējo partiju pārstāji šo dienu cenšas no atmiņas izsvītrot, turpmāk atceres gājienus neatļaujot. Bijušais prezidents Guntis Ulmanis savulaik piedalījās leģionāru gājienā, par to saņēma bargu kritiku, bet savu nostāju nemainīja. Turpretī šodienas politiķu mīkstās muguras lokās kā niedres vējā — te pa labi, te pa kreisi, bet taisni nepaliek nekad. Tā vien šķiet, ka drīz paliks tikai viena ar Otro pasaules karu saistīta piemiņas diena — 9. maijs. To nu Krievija svinēt neliegs, būs pat pagodināta, ka Latvija, 1940. gadā okupētā valsts, pazemīgi lokās agresora priekšā.
Kāda vārdā nenosaukta finanšu magnāta priekšā acīm redzami lokās Saeimas deputātu muguras. Vai gan citādi Saeimā steigtu izskatīt privatizācijas pabeigšanas “jumta” likumu, kurā Tautas partijas deputāti tik ļoti cenšas iekļaut jauninājumu — zemes privatizēšanas iespēju par tās kadastrālo vērtību, nevis par tirgus cenu. Tas ļautu dažu ekskluzīvu zemes gabalu dabūt “par sviestmaizi”, kas, visticamāk, arī ir “jumta” likuma mērķis. Par laimi, citu partiju deputāti pret to iebilst, likums pagaidām Saeimā “iestrēdzis”.
Privatizācijas process nevar un nevar beigties. Prognozējams, ka arī nebeigsies, kamēr kāroto neiegūs sertifikātu miljonu īpašnieki. Jau sen skaidrs, ka lielākajai tautas daļai sertifikātu nav, tie pārdoti vai labākajā gadījumā iztērēti dzīvokļa privatizācijai. Tomēr ir kāds desmits cilvēku, kuriem pieder vairāki miljoni privatizācijas un kompensācijas sertifikātu, par niecīgu samaksu iegūti no tiem, kuri tos pārdeva, trūkuma spiesti. Loģiski, ka lielie dūži alkst privatizācijas, vislabāk jau valsts uzņēmumu, kuri pelna miljonus. Vienīgi par atbilstošu likumu vienoties nekādi neizdodas.
Svētdien sākās astronomiskais pavasaris. Tā vēstnese — saulīte — centās, cik spēja, dienā dāvādama siltus glāstus salā sastingušajai zemei. Bet jau vakarā zeme ar debesīm griezās, putināja tik pamatīgi, ka šķita — pavasari vēl ilgi neredzēt. Šonedēļ Lieldienas, iespējams, vienas no retajām, kad zemi klāj sniegs. Lai tas netraucē atrast olas un no sirds izšūpoties!
