Pēdējo dienu svarīgākais notikums — pašvaldību vēlēšanas — bija nedēļas nogalē.
Pēdējo dienu svarīgākais notikums — pašvaldību vēlēšanas — bija nedēļas nogalē. Beidzot var atviegloti nopūsties, ka tas viss jau ir aiz muguras, jo priekšvēlēšanu laikam raksturīga saspringta un nepatīkama gaisotne.
Teic jau, ka cilvēka patiesumu vislabāk var pārbaudīt ar naudu un varu. Vēlēšanas tam ir labs piemērs. Par dažu pazīstamu deputāta kandidātu iepriekš neko sliktu nevarēja pateikt, bet pēdējo mēnešu notikumi atklāja ne jau tās labākās cilvēku īpašības. Tā bija laba iespēja viņus patiesi iepazīt.
Vēlēšanas liek sarosīties arī tiem, kuri tādējādi vēlas uzlabot savu sociāli ekonomisko situāciju — tā teikt, “iziet tautā”, lai kāds pamana. Acīmredzot tāpēc dažā nelielā pašvaldībā sarakstu bija daudz. Ar deputāta atalgojumu gan biezu maizes riku nenopelnīsi, bet varbūt paveras iespēja tikt pie kāda cita darba. Ja esi ievērots vienā reizē, pamanīs arī citā. Viens otrs tiecas deputātos, lai pārstāvētu savas intereses, jo tā ir vienkāršāk atvairīt konkurentus.
Mazpilsētās tomēr situācija mierīgāka, bet Rīgā īstie cīniņi tikai sākas. Pēcvēlēšanu norises galvaspilsētā atgādina scenāriju, kad Saeimā pie varas nāca partija “Jaunais laiks”. Arī tagad “jaunie” ar skubu metas veidot domi. Priekšsēdētāja krēslu vēlas iegūt ikviens, un varbūt “Jaunajam laikam” par to vēl būs jāpacīnās. Interesanti, ka arī no kreisajiem spēkiem pie varas nākuši agrāk mazāk zināmi politiskie spēlētāji. Rīgā ir neliels labējo partiju pārsvars, lai tās droši būtu pārliecinātas, ka kreiso ietekme nebūs jūtama.
Pašvaldībās ārpus Rīgas neapmierināto netrūkst. Vēlēšanas vienmēr ir pārsteigumu pilnas. Nereti šķiet, ka pilsētā vai pagastā nekas nemainīsies, bet balsojums visu apgāž kājām gaisā. Turklāt vēl jau priekšā pašvaldību vadītāju izvēle, kura nebūt nav prognozējama.
Pirmās simts dienas aizvadījusi Aigara Kalvīša vadītā valdība. Kā jau tas ierasts, premjers pārskatīja šajā laikā paveikto. “Uz papīra” paveikts noteikti nav maz. Tomēr reālajā dzīvē uzlabojumus redzam maz. Politiskie eksperti ironiski norāda, ka Latvijā ierasts lepoties ar to, kas ir pašsaprotams. Simts dienas ir tikai laiks, lai parādītu savu attieksmi, un to jau katrs cenšas izdarīt. Ja ne ar darbiem, tad vismaz vārdiem.
Pagājušajā nedēļā kļuva zināms, ka Vaira Vīķe — Freiberga vienīgā no Baltijas valstu prezidentiem dosies uz 9. maija Uzvaras svētkiem Maskavā. Savu “nē” šai atceres dienai pateica Igaunijas un Lietuvas prezidenti. Tā tomēr bija pārsteidzoša ziņa, jo pēc Vairas Vīķes — Freibergas paziņojuma par došanos uz Maskavu šķita, ka igauņiem un lietuviešiem nav citas izvēles — jāpiekrīt. Droši vien triju valstu lēmums būtu citāds, ja Vaira Vīķe — Freiberga nepacenstos vienpersoniski to pieņemt steigā jau janvārī. No abiem pārējiem prezidentiem gaidīja pievienošanos viņas lēmumam. Tagad viss notiek kā latviešu tautas sakāmvārdā — vilks paēdis, un arī kaza palikusi dzīva. Latvijas prezidente brauks un Maskavā paudīs mūsu viedokli par strīdīgajiem vēsturiskajiem notikumiem, bet Lietuvas un Igaunijas prezidenti savu nostāju apliecinās, palikdami mājās ar tautu.
Saeima pieņēma grozījumus Civillikumā, mainot kārtību, kādā Latvijas bērni var tikt adoptēti uz ārvalstīm. Turpmāk atļauju adopcijai izsniegs bērnu un ģimenes lietu ministrs, nevis tieslietu ministre. Tieši šis priekšlikums iepriekš arī izraisīja divu ministru nesaskaņas.
Smaga problēma, kuru var tikai pielāpīt, bet ne tik drīz atrisināt. Latvijas bērnunami un aprūpes iestādes tukšākas nekļūst. Neapšaubāmi, dažam mazulim tā ir labākā alternatīva, ja paša ģimenē draud briesmas. Tikai žēl, ka liela daļa tā arī paliek internātos vai bērnunamos. Kad bērnu nodod ārvalstu iedzīvotāju aprūpē, esam satraukušies, bet dzīve rāda, ka paši neesam gatavi rūpēties par savas valsts bērniem. Latvijā bērnu adopcija ir kūtra. Protams, to kavē arī tas, ka daudzi mazuļi joprojām nav juridiski brīvi nesakārtoto likumu dēļ. Turklāt adopcijas process ir diezgan sarežģīts.
No vienas puses atbalstām, ka bērnam jādzīvo ģimenē, bet no otras — nevēlamies viņu atdot citiem. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Es vairāk atbalstu organizācijas “Glābiet bērnus!” vadītājas Ingunas Ēbelas viedokli, kura nepiekrīt bērnu adopcijas uz ārvalstīm ierobežošanai, jo bērnam jādod iespēja augt ģimenē. Viņasprāt, juridiski viss ir paredzēts — kārtība, kādā to var izdarīt, un arī kontroles iespējas, lai pārliecinātos, kā bērnam klājas jaunajā ģimenē. Ja kādu tas interesē, situāciju var kontrolēt. Tikai viens “bet” — ja ir vēlēšanās. Tā tas ir daudzās jomās: likumi it kā ir, bet kontroles nav. Aizbildināšanās vienmēr viena un tā pati — nav naudas vai resursu.
Lai gan ziema šogad nesteidz atkāpties, cilvēki ziņo, ka jau atlidojuši pirmie gājputni. Kāda paziņa pie savas mājas redzēja strazdu. Sieviete piebilda, ka pavasara vēstnesim biezajā sniegā un aukstajā vējā gan neklājas viegli. Tāda ir dzīve. Vajadzēja paciesties, kā to darām mēs, cilvēki.
