Aulēkšiem vien aizsteigusies pirmā marta nedēļa. Kopumā tā nav bijusi ne īpaši labāka, ne sliktāka par citām šīgada nedēļām. Ja nu vienīgi raibāka.
Aulēkšiem vien aizsteigusies pirmā marta nedēļa. Kopumā tā nav bijusi ne īpaši labāka, ne sliktāka par citām šīgada nedēļām. Ja nu vienīgi raibāka. Notikumus raibā rindā varētu vērt kā krelles diedziņā, bet ne nu visiem tik liela nozīme, lai tos atkal plaši atminētos.
Jāņa Maizīša pārvēlēšanas lietai pielikts punkts. Jau divus mēnešus pirms pilnvaru beigām viņš atkārtoti apstiprināts amatā. Daudziem viņš šķiet pārāk lēnīgs. Saka — prokuroram esot jābūt stingram un bargam. Dzīvē tā nav. Pazīstu vairākus labus prokurorus, kuriem šķietami piemērotāks būtu advokāta amats, un advokātus, kuri uzvedas kā prokurori, reizēm pat aizmirstot, ka tiesājamais viņam taču jāaizstāv, ne publiski jākaunina. Mūsu, cilvēku, kuriem miljoni nepieder, dzīvi šis Saeimas lēmums apstiprināt amatā to pašu ģenerālprokuroru nekā neietekmēs, bet tiem, kuri kaut ko sagrābuši negodīgi, varbūt arī liks ievilkt garos nagus. Vismaz uz kādu laiku.
Pagājušajā nedēļā Latvijā atvēra vēlēšanu iecirkņus. Nu it kā tautai vajadzētu bariem lauzties turp un pētīt nākamo deputātu uzburtās skaistās nākotnes vīzijas. Bet nekā. Neiet.
Tie, kas pirms balsošanas uz vēlēšanu iecirkni tā arī neaizies, neko daudz zaudējuši nebūs. Visās programmās viens un tas pats: nu tik grābs Eiropas Savienības naudu, stutēs zemniekus, rakstīs projektus, palīdzēs visiem, kas vārgs un nabags, labos ceļus un radīs jaunas darbavietas. Turklāt to pašu sola arī tie, kuri jau tagad ir pie teikšanas. Interesanti, kur viņi bija agrāk, ka to nedarīja? Preses konferencē Ministru prezidents Aigars Kalvītis atklāja, ka daža laba partija, kuras deputāti zina, kas Saeimā notiek, priekšvēlēšanu programmā konkrētām apdzīvotajām vietām ierakstījusi solījumus, kuru izpilde jau garantēta — par to Saeimā jau pieņemts lēmums un piešķirta nauda… Un kā lai vērtē vēlētāju apvienības programmu, kurā patiesībā uzskaitītas tikai pašvaldības ar likumu noteiktās funkcijas?
Vienrīt kāda pensionāre no Pilskalnes man zvana un pārmet, ka “Staburags” nestāsta par pagasta deputātu kandidātiem. Iebilstu, ka neviens no pilskalniešiem nav pat vēlējies atbildēt uz trijiem “Staburaga” jautājumiem, un, ja negrib paši, nav mūsu uzdevums kādam ko uzspiest. Lai kundze aiziet uz vēlēšanu iecirkni un izlasa tur. Neiešot gan — pa sniegu tālu jābrien… Pašā pēdējā mirklī atbildes tomēr esam saņēmuši un šodien publicējam.
Laukos priekšvēlēšanu aģitācija un politiskā reklāma ir vienkārša. Pagasts neliels, gribētāju tikt deputātos maz. Pabraukā pagastvecis pa mājām, ar kādu iedzer šņabīti, kādam malciņu atved, citam vēl ko saimniecībā noderīgu, un lieta darīta. Nobalsos, ka putēs vien. Un pagasta ļaudis atkal gaudīsies: pie mums nekas nenotiek, mūsu pagastā neviens neko nedara, naudas nav, nekā nav. Ko lai atbildam mēs, žurnālisti? Tikai to, ko līdz šim: paši taču ievēlējāt!
Rīgā balsu gādāšana notiek atklātāk un bezpersoniskāk. Uz ielas dala zobu tīrāmo diegu, piedāvā konfektes, “uz galviņām” izsniedz pa pudelei eļļas un miltu pakai. Kā var, tā mēģina pielabināties. Ne visiem ir tik vilinoša “ēsma” kā Raimonds Pauls Tautas partijai. Svētdien Aizkraukles pilsētas kultūras nams bija pilnum pilns. Ance Krauze un Normunds Rutulis lustināt lustināja aizkraukliešus, bet Maestro neaizmirsa ik pa brīdim piebilst, par ko tad īsti jābalso. No skaista kultūras pasākuma neatteiksies neviens, arī tas, kurš varbūt par Tautas partiju nebalsos. Jo galvenais ir sasniegts — kūtrais aizkrauklietis, kurš citkārt putenī degunu no mājām ārā nebāztu, saņēmies un atnācis uz kultūras namu, cilvēkos, un kaut ko arī guvis.
Tik jauka nedēļas nogale sen nebija bijusi. Vispirms augstvērtīgais Latvijas Lielās mūzikas balvas pasniegšanas koncerts, kur latviešu tautas kultūras cilvēku snieguma kvintesence rāda, cik talantīgi esam. Mūs novērtē pasaulē un novērtēs arī turpmāk. Šādi sarīkojumi ceļ tautas pašapziņu un uzmundrina garu, kaut materiāli daudziem nemaz tik labi neklājas.
Visu cieņu mūsu sportistiem! Vispirms biatlonistam Ilmāram Bricim, kurš pasaules čempionātā tika pie bronzas medaļas. Varbūt kaut nedaudz viņam palīdzēja arī mūsu rajona Vietalvas sniegotie pakalni un šautuve piekalnītē, kad viņš tur trenējās. Mūsu mazajā Latvijā var izaugt diženi sportisti, un, klausoties “Eurosport” kanālā, kā lielvalstu sporta komentētāji daudzina Latvijas vārdu un slavē mūsu Ilmāru, lepnumam nebija robežu.
Šodien daudzās valstīs svin Starptautisko sieviešu dienu. Tikai ne Latvijā. Mēs vienmēr izceļamies un saskatām padomju laiku paliekas visur, kur tās pat nevajadzētu meklēt. Interesanti, ka Sieviešu dienu svin pat Eiropas Parlamentā. Šodien EP runā tikai par sievietēm. Pēcpusdienā Strasbūrā atklātajās debatēs diskutē par vardarbību pret sievieti ģimenē, par sievietes situāciju bruņotu konfliktu gadījumā, par sieviešu tirdzniecību un citiem jautājumiem. Vakarā paredzēta svinīga pieņemšana.
Tulpju diena šodien ir arī mūsu valstī, tikai neoficiāla. Man tas atgādina kādreiz aizliegto Jāņu svinēšanu. It kā nedrīkstēja, tomēr visi tik un tā svinēja.
Vakar satiku kādu pazīstamu kundzi no laukiem. Jautāju, par ko balsos pašvaldību vēlēšanās, vai bija aizgājusi uz tikšanos ar ministri. “Zinu jau zinu, ka tagad Kalvītis un visi ministri sniedz atskaites, ko 100 dienās izdarījuši. Mani tas neinteresē, mana politika ir tirgū un veikalā. Ja par pieciem latiem šodien varu nopirkt tikpat, cik pirms mēneša, labi, ja nevaru — neviens deputāts nepalīdzēs,” viņa strikti atteica.
Jā, ministri pēdējā laikā pie mums brauca kā uzmedoti. Paies vēlēšanas, un lūgdamies nepielūgsies, lai ierodas. Marta putenis ātri aizvilcis ciet lepno mašīnu iebrauktās sliedes. Jaunu taciņu iemīt spēsim tikai mēs paši, kaut viegli tas nenāksies. Vēl dažas dienas mums ir pārdomām, kuru lapiņu ilgāk rokās pagrozīt un kam tos krustiņus pievilkt. Kaut nu mums visiem izdotos izvēlēties īstos! Jo līdz nākamajai reizei vēl četri gari gadi jāgaida.
