Sniegiem bagātā februāra otrā nedēļa Latvijā bija notikumiem bagāta gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā. “Ledus sakustējies, kungi!” — tā par notikušo teiktu pazīstamais dēkainis no krievu literatūras klasikas Ostaps Benders.
Sniegiem bagātā februāra otrā nedēļa Latvijā bija notikumiem bagāta gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā. “Ledus sakustējies, kungi!” — tā par notikušo teiktu pazīstamais dēkainis no krievu literatūras klasikas Ostaps Benders.
Ievērojams notikums ir Krievijai iesniegtā Latvijas Ārlietu ministrijas nota un arī deklarācijas projekts. Notā Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks oficiāli ielūdz apmeklēt Latviju un sākt abu valstu politiskās konsultācijas par starptautiskajiem līgumiem. Nota iesniegta, lai sarunu ceļā, bez konfliktiem vienotos par notikumiem, par kuriem kopīgu viedokli abas valstis nevar rast jau gadu desmitiem.
Krievija neatzīst, ka savlaik okupējusi ne tikai Latviju, bet vēl 13 valstu, jo PSRS sastāvā kopā ar Krieviju bija 15 valstu. Tā par šo faktu nekad nav ne atvainojusies, ne maksājusi okupētajām zemēm kompensāciju. Nav publiski nosodījusi 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un PSRS un tā slepenos pielikumus, kuros Hitlers un Staļins vienojās sadalīt Eiropas valstis. Rezultātā sākās Otrais pasaules karš. Baltijas valstis bija Staļina guvums.
Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks uzskata, ka tikšanās galvenais mērķis tomēr ir vienošanās par robežlīguma noslēgšanu, kura parakstīšanu Latvija gaida jau septiņus gadus. Krievija nu vairs ilgi liegties nevarēs, jo šo robežu kā savu ārējo gaida arī Eiropas Savienība.
Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojums pēc notas un deklarācijas saņemšanas, kā jau varēja gaidīt, ir noraidošs. Latvija kārtējo reizi mēģinot uzspiest antivēsturisku pagātnes notikumu traktējumu…
Turpinās diskusijas par Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas piedalīšanos 9. maija svinībās Maskavā. Latvijas prezidentes lēmumu atbalsta daudzi ārvalstu kolēģi, kuri arī tur būs.
Divas dienas Rīgā viesojās Francijas ārlietu ministrs Mišels Barnjē. Viņš apmeklēja arī Okupācijas muzeju. Ministrs atzina, ka Krieviju un Latviju vēsturiski vienojošie notikumi ir traģiski un sāpīgi.
Okupācijas muzejā pagājušajā nedēļā pabija arī jaunā ASV vēstniece Latvijā Ketrina Toda Beilija. Viņa nekādus secinājumus vēl neizteica, bet apsveicama ir šīs kundzes interese par mūsu valsti, kurā viņa sāk savu darbu.
Atšķirībā no saviem kolēģiem Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs, kurš pirmais no Krievijas vēstnieku plejādes bija tik drosmīgs, ka apmeklēja šo krieviem par “tabu” kļuvušo vietu, gan nekautrējās paziņot, ka muzejā vēsturiskie notikumi atspoguļoti vienpusēji. Proti, tā, lai nomelnotu un apmelotu “balto un svēto kā sveci baznīcā” Krieviju.
Ja tā padomā, vēsturiskie notikumi patiesi ir vienpusīgi — sveša armija ienāca Latvijā, vietējos šāva un izsūtīja, vēlāk militāristi palika te dzīvot un valdīt un Latviju uzskatīja par savējo. Kā jau iekarotāji.
Problēmu Latvijai netrūkst arī iekšpolitikā. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un tās liek sarosīties kreisajiem, centristiem un labējiem politiķiem, zaļajiem, oranžajiem, dzelteno rožu un sarkano neļķu mīlētājiem. Tas gan notiek lielajās pilsētās, laukos vēl ir klusums. Vislielākās pirmsvēlēšanu kaislības patlaban sākas Rīgā.
Pirmie sev uzmanību Rīgā grib pievērst ždanokieši un rubikieši. Pagājušajā nedēļā sakarā ar jau tik sen zākāto izglītības likumu, kurš nav pa prātam cittautību skolām, Rīgas centrā atkal notika kārtējais pikets, kuru organizēja krievu skolu aizstāvības štābs.
Nekas dižs gan tur nenotika, daži simti jauniešu neapmeklēja skolu, bet kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu bariņu palamāja valdību un izklīda. Ar jauniešu delegāciju runāja izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, kura miermīlīgi norādīja, ka Latvija ir izvēlējusies integrācijas, nevis asimilācijas politiku. Viņa sacīja, ka mums nav vajadzīgi monolingvāli latvieši, taču vajadzīgi Latvijas iedzīvotāji, kuri vienlīdz labi prot savu dzimto un arī valsts valodu.
Policija turpina izmeklēt vilciena Rīga—Lielvārde traģiskās avārijas cēloņus, tai palīdz “Latvijas dzelzceļa” vadība un satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Viņš, lai redzētu, kā elektrovilciens vadāms, pats brauca mašīnista kabīnē vilcienā Rīga —Jelgava. Varēja atcerēties jaunību, jo pēdējā desmitgadē diezin vai miljonārs Šlesera kungs ir izmantojis jebkādu sabiedrisko transportu.
Versiju, ka vainīgs ir mašīnists, pēkšņi “apgāza” aculieciniece Tekla Erniča, apgalvojot, ka viņa, ejot gar dzelzceļa malu, redzējusi: vilcienam tuvojoties, luksoforā nekādas gaismas, kur nu vēl sarkanās, tobrīd nav bijis.
Zorgevicam no amata tomēr vajadzētu aiziet pašam un negaidīt, kamēr viņu “palūgs”. Katram skaidrs — ja dzelzceļa vadība gribēs, nelīdzēs nekādi liecinieki, un mašīnistu atzīs par vainīgu. Pie mums gan saka — taisnība visiem viena, taču patiesība tam, kuram naudas kā spaļu.
Celulozes kombināta Ozolsalā nebūs, jo Somijas firma, kura vēlējās to būvēt, pagaidām atteikusies no šī projekta. Kombināts būšot Urugvajā. Par somu lēmumu ļoti priecājas Latvijas Zaļā partija, un ekspremjers Indulis Emsis uzskata, ka tas ir tieši šīs partijas aktivitāšu rezultāts.
Citādās domās ir kombināta celtniecības aizstāvji, jo viņi cerēja uz jaunām darbavietām. Ministru prezidents Aigars Kalvītis atzīst, ka Somijā ir daudz šādu kombinātu, taču tajā pašā laikā šī valsts esot ekoloģiski vistīrākā zeme pasaulē.
Toties kāda Olaines veļas mazgāšanas firma gatava mazgāt Zviedrijas slimnīcu veļu. Neko pazemojošāku nespēju iedomāties. Ja Olaine no Zviedrijas būtu 100 kilometru attālumā, taču veļa jāved pāri jūrai. Vai tiešām Latvijai jākļūst par zemi, kuru bagātās valstis izmanto kā veļasmazgātāju gan tiešā, bet varbūt arī pārnestā nozīmē?
Sācies lielais gavēnis un pārdomu laiks pirms Kristus Golgātas ceļa. Padomāsim arī par to ceļu, pa kuru patlaban iet mūsu mazā Latvija. Lai tas nebūtu ciešanu, bet gaismas un cerību ceļš.
