Par vētru un tās sekām Latvijā runās vēl ilgi, kamēr pēdējais noplēstais jumts un norautais elektrības vads būs salabots un no valsts viss iespējamais “izspiests”.
Par vētru un tās sekām Latvijā runās vēl ilgi, kamēr pēdējais noplēstais jumts un norautais elektrības vads būs salabots un no valsts viss iespējamais “izspiests”. Vai izdosies kaut ko izlūgties arī no Eiropas Savienības, tas vēl miglā tīts. Katrā ziņā gucuļu brigādes kā 1969. gadā uz Latviju nebrauks un mežā nestrādās. Gana pašiem savu bezdarbnieku.
Pagājušajā nedēļā vissatriecošākais salīdzinājums izdevās jaunajai Valsts kontrolierei Ingrīdai Sudrabai. Vērtējot pašreizējo situāciju Valsts kontrolē (VK), viņa šo institūciju skarbi nosauca par sociālo māju un kā skolā “ielika divnieku”, proti, 10 ballu sistēmā novērtēja VK darbu ar 2,5 ballēm. Viņasprāt, VK tikpat kā nav kompetentu, spējīgu revidentu, strādājošie ir ar zemu kvalifikāciju, pārsvarā pensionāri. Tāpēc arī nav darba rezultātu, finanšu revīzijas ir formālas, reālo situāciju neatklājošas.
Mani šāds vērtējums nepārsteidza. Smagnējo, neefektīvo VK struktūru un revidēšanas mehānismu mēģināju izpētīt pēc kādas preses konferences šajā iestādē. Prezentācijas materiālos iedziļinoties, bija skaidrs, ka parastam mirstīgajam nekas nav skaidrs, īpaši par revīziju atzinumu publiskošanu. Viena no atziņām, kuru izlasīju mums izsniegtajos tekstos: kopīgais Valsts kontrolei un žurnālistiem — jāredz, jādzird un jārunā, lai visi sadzird. Mēs, žurnālisti, to arī darām, bet ne Valsts kontroles darbinieki.
Vēl pāragri spriest, vai “jaunā slota” no Valsts kontroles aizslaucīs daudzu gadu putekļus un snauduļojošas strādāšanas savilktos tīmekļus. Sabiedrība, kura jau bija apradusi ar VK pasīvo eksistēšanu, uz to ļoti cer.
Barikādes, barikādes… Katru gadu janvārī tās atceras paši dalībnieki, viņu tuvinieki, atgādinām sabiedrībai to nozīmīgumu arī mēs, žurnālisti. Kad jaunie kolēģi, rakstot par barikāžu dalībniekiem, reizēm sajauc gadaskaitļus un datumus, nevaru saprast: nu kā to var nezināt! Tad atceros, ka viņi taču tajā laikā bija skolēni, kuriem notiekošais likās trauksmainas romantikas apdvests, kad nedomā par vēsturisko nozīmīgumu.Viņiem nesaprast, kāpēc mums, barikādes piedzīvojušajiem, ir asaras acīs, to laiku atminoties.
Bojāgājušā operatora Gvido Zvaigznes māte televīzijā pārmeta, ka viņas dēlu un citus upurus atceras tikai reizi gadā — barikāžu dienās, bet pēc tam aizmirst. Neaizmirst jau, vienkārši tāda ir dzīve. Nevaram taču visu laiku dzīvot tikai atmiņās, jādzīvo un jāstrādā šodienai, nākotnei. Jā, daži gāja bojā, bet tieši tas pats taču varēja sagaidīt ikvienu, kurš tobrīd sildījās pie ugunskura Vecrīgā vai Zaķusalā, ja vien krievu tanki būtu devušies uzbrukumā.
Aizvadītās nedēļas nogalē sākās gaidāmo pašvaldību vēlēšanu intriģējošākais laiks, kad vietējā sabiedrība uzzina to cilvēku vārdus, kuri gribētu būt deputāti nākamos gadus. Galvenās tendences iezīmējušās jau pirmajā deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanas dienā: tur, kur nav bijis lielu skandālu un iedzīvotājus kaitinošu notikumu, interese par vēlēšanām ir minimāla — sak, tāpat zinām, kuri būs kandidātos un pēc tam arī deputātos. Vairumā pagastu pat ir tik klusi, ka, šķiet, baltais janvāra sniegs pūkainā mierā ietinis ne tikai mājas un tīrumus, bet arī cilvēku prātus.
Tomēr ir arī izņēmumi. Latvietis ir diezgan pacietīgs pēc dabas, bet reiz taču pagasta vadītāja amata patīkamās nastas vilkšana vecišķā lēnīgumā apnīk, īpaši, ja apkārtējos pagastos dzīve mutuļo. Vai mēs sliktāki? Un tad pagastā sarosās tie, kuri gribētu kaut ko mainīt. Iesniegto sarakstu skaits janvāra pēdējā dienā to parādīs.
Vēlētāji pagastos un mazpilsētās ir pārāk neinformēti par to, kas viņiem pienākas un kādas ir viņu tiesības. Vietējie informatīvie izdevumi domāti galvenokārt pagasta vai pilsētas pašvaldības labo darbu atainojumam, nepastāstot, ko īsti iedzīvotājs no vietvaras var prasīt. Tā nu bieži vien vēstulēs redakcijai lasām, cik ļoti cilvēks pateicas pagasta vadībai par piešķirto pabalstu, piegādāto malku vai apmaksātajām zālēm, nezinot, ka tas ir primārais pagasta vadītāju un sociālo darbinieku pienākums, par ko viņi saņem algu. Tas būtu tāpat, ja mēs pateiktos pārdevējam vai bankas kasierim, ka viņš vispār atnācis uz darbu. To visu vēlētājiem neskaidros arī priekšvēlēšanu laikā, solīs gan — daudz un daiļrunīgi.
Kaimiņrajonā Ogrē dažu partiju pārstāvji staigājot pa redakcijām, naudas paciņas vicinādami. Aizkrauklē vēl neviens ar politiskās reklāmas piedāvājumu nav ieradies. Laikam taupa naudu saviesīgiem “tusiņiem”, uz kuriem vēlētājus aicinās bez maksas, “ēsmai” piedāvājot kādu slavenību. Iespējams arī cienasts, jo latvietis allaž pratis garšīgu maltīti novērtēt. “Ja aicinās, aiziesim. Kāpēc gan neizmantot iespēju?” teica kāda kundze no Aizkraukles pagasta,”bet tāpēc jau mums par to partiju nav jābalso.”
Vēl pagājušajā nedēļā visos plašsaziņas līdzekļos “topā” bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas izlēciens, paziņojot par braucienu uz Maskavu 9. maijā, un Igaunijas prezidenta Arnolda Rītela viesošanās Maskavā. Viedokļu par Freibergas paziņojumu ir tik daudz un dažādi, ka nevar saprast, ar ko tas viss beigsies.
It kā nejauši Kremlī iztraucējis Rītela kungu un Krievijas patriarhu Aleksiju II, Krievijas prezidents Vladimirs Putins pievienojies viņu sarunai un pat solījis padomāt par Molotova—Ribentropa pakta anulēšanu. Tagad visi nu spriež, ticēt tam vai ne, jo saruna taču notika bez lieciniekiem. Kurš būs tas, kurš visprecīzāk prognozēs, ko tas nozīmē? Vai Putins tiešām tā teicis un atbilstoši rīkosies, vai arī teicis gan, bet tikai runāšanas pēc un vairāk nekas nesekos? No viltīgā Krievijas vadoņa var sagaidīt visādus brīnumus. Žurnālistus nepareizā interpretācijā šoreiz nevarēs vainot, jo runāts taču “zem četrām acīm”.
Mūsu ikdienu nekas tik ļoti nemaina kā laika apstākļi. Tikko viss bija pelēks un tumšs, tagad — balts un gaišs. Tāpat ir ar noskaņojumu. Nomāktība, depresija paiet malā, dodot vietu dzīvespriekam un labsajūtai. Ja vēl paši prastu un censtos šo ārējo diennakts ietvaru piepildīt kaut ar sīkiem personiskiem prieciņiem, cik jauka gan mums tad liktos dzīve! Laiks sākt. Līdz pavasarim vairs nav tālu.
