Ja aizvadītās nedēļas notikumus liekam svaru kausos — vienā pusē labās lietas un otrā sliktās, svari nepārprotami nosveras uz slikto pusi.
Ja aizvadītās nedēļas notikumus liekam svaru kausos — vienā pusē labās lietas un otrā sliktās, svari nepārprotami nosveras uz slikto pusi. Skatoties, klausoties un lasot ziņas, rodas priekšstats, ka pasaule ir viena globāla traģēdija. Arī Latvijā dzirdam tikai slikto: nelaimē iekļuvis kāds Latvijas kuģis, prokurors ar beisbola nūju piekauj gājēju, par ko pats pēc tam zaudē darbu, sportisti gūst traumas, ceļi nav izbraucami …
Viena no lietām, kas pagājušajā nedēļā joprojām bija aktuāla un ko pieminēja ik dienu, bija cunami radītās sekas Dienvidāzijā. Vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku gājuši bojā, vairāki miljoni palikuši bez mājām, bērni zaudējuši vecākus un vecāki bērnus. Lai palīdzētu cietušajiem šajā reģionā, sarosījusies visa pasaule. Ziedojumus vāc un palīdzību organizē arī Latvijas valdība un sabiedriskās organizācijas.
Sabiedrībā gan raisījās diskusijas, vai, organizējot palīdzību, esam rīkojušies pietiekami operatīvi un vai esam bijuši gana dāsni. Rīkoties, protams, varēja krietni ātrāk. Valdība lēmumu par 100 tūkstošu latu piešķiršanu pieņēma gandrīz divas nedēļas pēc notikušās traģēdijas. Arī ziedojumu vākšanā sabiedriskās organizācijas iesaistījās pavēlu. Pirmie, kuri sāka rīkoties, bija Šrilankas jaunieši, kuri studē Latvijā.
Īsākā vai ilgākā laika posmā tehniski un materiāli varbūt izdosies sakārtot un atjaunot daudzas lietas cunami skartajos apgabalos, bet cilvēku domas un jūtas diemžēl nesaglābs nekāda humānā palīdzība vai ziedojumi.
Dabas katastrofa aizvadītajā nedēļā nesaudzēja arī Latviju, Lietuvu, Igauniju un Eiropas ziemeļu daļu. Anglijā vairākas dienas valdīja plūdi, bet Baltijas jūras piekrastē un šī reģiona valstu iekšienē naktī no sestdienas uz svētdienu plosījās vētra. Eiropā vētras laikā bojā gājis 14 cilvēku, Latvijā, par laimi, neviens.
Svētdienas rītā pamostoties, konstatēju, ka nav elektrības, ūdens, siltuma, mobilo sakaru. Dzīvojot informācijas badā, sajūta bija ļoti neomulīga. Ziņas par notikušo pirmo reizi izdevās noklausīties tikai pusdienlaikā automašīnā, braucot pēc ūdens. Divpadsmit stundu pavadot bez ierastajām ērtībām, prātoju, cik ļoti esam atkarīgi no elektroenerģijas piegādes. Cik bezspēcīgi jūtamies šādā krīzes situācijā, apjūkam un nezinām, ko darīt, ja nevaram brīvdienas pavadīt pie televizora vai “sērfot” internetā. Taču vienlaikus šajā laikā klusumā un mierā bija lieliska iespēja pārdomāt daudzas lietas un vairāk laika pavadīt, sarunājoties ar saviem mīļajiem. Ikdienas steigā tam laika nepietiek.
Aizkrauklē elektrības piegādi atjaunoja tieši pirms LNT televīzijas ziņām, nu beidzot varēja pilnībā uzzināt, kāda ir situācija valstī.
Ministru prezidents Aigars Kalvītis aicināja iedzīvotājus saglabāt mieru, palīdzēt kaimiņiem, tuviniekiem. Šī situācija tiešām parādīja, cik vienoti spējam būt nelaimē. Aizkraukles ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīri atveda ūdeni, kuru varēja izmantot vismaz kanalizācijai. Cilvēki ātri viens otram ziņoja gan par ūdens ieguvi, gan par to, kur strādā kāds veikals, piedāvāja sveces, ļāva izmantot tālruni, lai sazvanītu tuviniekus.
Bažas par drošību nedēļas nogalē lika aizmirst kādu notikumu, kurš atklātībā izskanēja nedēļas sākumā un bija Latvijas nozīmīgāko ziņu virsotnē. Atklāts, ka Latvijas onkoloģijas centra direktors Gunārs Lasmanis divu gadu laikā pats sev prēmijās piešķīris 56 tūkstošus latu. Lasmanis uzskata, ka viss ir likumīgi, jo prēmijām tērēta nevis slimnīcas budžeta nauda, bet tā, kura iekasēta, sniedzot maksas pakalpojumus. Veselības ministrijas un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja speciālisti gan domā savādāk — valsts iestādē nopelnītās naudas tērēšana administrācijas prēmēšanai nav likumīga rīcība.
Lasmanis piemaksas piešķiršanu raksturo tā: “Arī man jādomā par savu ģimeni, par savu eksistenci, jo neviens nav tik neaizsargāts kā iestādes vadītājs.” Aizbildināšanās ar rūpēm par ģimeni ir kā pliķis sejā Onkoloģijas centra ārstiem, medicīnas māsām un
sanitārēm, kuri no prēmijās sadalītās naudas nav saņēmuši ne santīma.
Domāju, ko gan slimnīcā varētu paveikt par šo naudu. Centrā noteikti vajadzīgas gan jaunas medicīniskās iekārtas, gan telpu remonts. Neticu, ka veselības aprūpe un telpas sakārtotas tā, ka papildus nopelnīto naudu var tērēt personīgajām vajadzībām.
Daudzi gan šo traci saista ar politiskām intrigām, priekšvēlēšanu kampaņu, Lasmaņa atmaskotāju reitinga celšanu un uzmanības novēršanu no reformas veselības aprūpes sistēmā. Lai kāds iemesls tam arī būtu, fakts paliek fakts — nauda nonākusi slimnīcas administrācijas darbinieku kabatās.
Sakarā ar atklātajām nebūšanām Lasmanim draud atbrīvošana no darba. Lai Onkoloģijas centra direktora ģimene “nemirtu badā”, zaudējot trīs tūkstošus latu lielos ikmēneša ienākumus (tūkstoš latu — Lasmaņa alga, divi tūkstoši — piemaksas), viņam, tāpat kā bijušajam izglītības ministram Jurim Radzevičam, nu būs jāstājas bezdarbniekos. Ja vēl izdotos noalgot labu advokātu un iesūdzēt tiesā Veselības ministriju par nepamatotu atlaišanu, varētu pieprasīt prāvu kompensāciju.
Šī skandāla aizvējā it kā nejauši sabiedrībā izskanēja ziņa, ka streikam gatavojas medicīnas māsas. Viņas lūdz palielināt algu, taču valdība nevar parādīt konkrētu darba samaksas palielināšanas grafiku. Lai streiko! Tikai ne pie valdības ēkas, bet pie Lasmaņa un viņam līdzīgu medicīnas iestāžu vadītāju kabinetu durvīm. Izrādās, nauda, kura jau agrāk piešķirta algu palielināšanai, nonāk “direktora fondā”. Par naudas izlietojumu lemj iestādes vadītājs, un acīmredzot ne vienmēr šis lēmums ir labvēlīgs viņa padotajiem. Veselības ministrijas speciālisti aprēķinājuši, ka Lasmaņa divu gadu prēmijas pietiktu algām 333 medicīnas māsām!
Sniegs un apledojums, kas radīja pamatīgas problēmas autobraucējiem, uz ceļiem nokusis, vētra pierimusi, cilvēki likvidē tās nodarīto postu, dzīve atkal pamazām atgriežas ierastajā ritmā, un varbūt šonedēļ notikumu, kuri nosvērs svaru kausus uz labo pusi, būs vairāk.
