Laika sietā izsijātas 2004. gada 366 dienas. Aizejošā gada pēdējās dienās un jaunatnākušā pirmajās kā likteņa algoti grāmatveži apkopojām pērnā gada labo darbu un neveiksmju bilanci, kā arī nedaudz ielūkojāmies nākotnē.
Laika sietā izsijātas 2004. gada 366 dienas. Aizejošā gada pēdējās dienās un jaunatnākušā pirmajās kā likteņa algoti grāmatveži apkopojām pērnā gada labo darbu un neveiksmju bilanci, kā arī nedaudz ielūkojāmies nākotnē.
Aptauju rezultāti liecina, ka apmēram pusei Latvijas iedzīvotāju aizvadītais gads bijis vienādi dāsns gan ar prieku, gan sarūgtinājumu. Katram trešajam iedzīvotājam tas bijis laimīgs, un tikai vienam no desmit nācies piedzīvot skumjas dienas. Prieka vairāk bijis jauniem un turīgiem cilvēkiem.
Labas lietas esot trīs, varbūt tāpēc Latvija gada laikā piedzīvoja trīs valdības. Visām trijām daži labie darbi bija kopīgi. Piemēram, lielāki pabalsti jaunajām māmiņām, lai valstī veicinātu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos.
Gada nogalē par savām vajadzībām valdībai atgādināja ārsti un medicīnas māsas. Viņi beidzot grib zināt konkrētu laiku, kad jaunajā gadā palielinās algas. Jaunais veselības ministrs Gundars Bērziņš paziņoja, ka algas palielinās tikai 1. jūlijā. Medicīnas darbinieki ar to nav mierā un draud streikot.
Par Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas mazajām algām beidzot satraukusies Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga. Labi vien, ka pievienojāmies Eiropas Savienībai, jo nu skaidri zināms, ka šajā 25 valstu kopienā esam pēdējā vietā iedzīvotāju vidējā ienākuma ziņā. Savlaik 15 PSRS republiku vidū Latvija bija bagātākā. Īlenu maisā nenoslēpt, to mūsu valstsvīri vēl varēja izdarīt pirms gadiem, Briselē apgalvojot, ka Latvijā zema inflācija un ātros tempos pieaug tautas labklājība.
Nu Eiropas komisāri un inspektori redz īsto ainu. Prezidente atzīst, ka tā ir dramatiska, tāpēc Latvijas pirmais mērķis ir nekavējoties uzlabot savu ekonomisko situāciju. “Dzīves līmeņa uzlabošana nākamajos desmit gados būs Latvijas prioritāte numur viens. Visi citi mērķi ir šim pakārtoti, tajā skaitā izglītība. Izglītība ir viens no instrumentiem, ar kura palīdzību varam cerēt izdzīvot modernajā konkurences pasaulē: gan ES sistēmā, gan globālā līmenī,” saka prezidente intervijā “Latvijas Avīzei”.
Interesanta man šķita laikraksta “Diena” un TV 3 rīkotā akcija “Latvijas lepnums”. Tā pārliecināja, ka nav vietas Latvijā, kur nedzīvotu cilvēki, kurus varam godināt kā Latvijas lepnumu.
Apbrīnas vērts bija arī “Latvijas Avīzes” un portāla “Apollo” rīkotās aptaujas par 100 ievērojamākajiem Latvijas cilvēkiem noslēgums Vecgada vakarā. Tautas balsojuma apkopotāji saņēmuši gandrīz 7000 anketu, un tajās minēts 2780 personību. Lasot šo garo sarakstu, pārņem prieks — bagāta gudriem prātiem ir gan Latvijas vēsture, gan šodiena.
100 ievērojamāko cilvēku pirmajā desmitniekā ir latviešu dainu tēvs Krišjānis Barons, prezidents Kārlis Ulmanis, rakstnieks Rūdolfs Blaumanis, pirmais brīvvalsts prezidents Jānis Čakste, tagadējā prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, sabiedriskais darbinieks Krišjānis Valdemārs, Latvijas brīvības cīnītājs Oskars Kalpaks, arhitekts, Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle, dzejnieks Rainis un komponists Raimonds Pauls.
Brīnos, ka 92. šajā sarakstā ir Vilis Lācis. Viņš, būdams okupācijas varas iekšlietu ministrs Latvijā, ir atbildīgs par tūkstošiem uz Sibīriju izsūtīto. Viena no viņa dēļ cietušajām ir arī Lāča patronese Emīlija Benjamiņa (sarakstā 149.). Iespējams, viņa šajā sarakstā nav vienīgā, kuras dzīvi izpostīja Vilis Lācis. Es viņu uzskatu par tautas nodevēju.
Politiķiem un prezidentei gadumijā pietika arī raižu. Sabiedrība turpina diskutēt, vai Baltijas valstu prezidentiem 9. maijā jābrauc uz Uzvaras dienas svinībām Maskavā?
Krievijas prezidents Vladimirs Putins it kā sola, ka pēc svētkiem varētu parakstīt Latvijas — Krievijas robežlīgumu, par kuru abas valstis jau gadiem ilgi nevar vienoties. Prezidente domā, ka šos abus notikumus saistīt nevajag. Līgumu vajadzēja parakstīt jau sen, un tas tiks izdarīts, jo nu tā ir arī Eiropas Savienības un Krievijas robeža, vai Putinam tas patīk vai ne.
Netaktiski rīkojas Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs, kurš Latvijai, runājot par vēsturiskajām attiecībām ar Krieviju, ieteica atsacīties no motivējuma “okupācija”. Lai situāciju izskaidrotu, Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks Krievijas vēstnieku 26. janvārī uzaicinājis apmeklēt Okupācijas muzeju. Atbilde vēl nav saņemta.
Latvija jāsakopj, un cilvēkiem jādzīvo laimīga, pilnvērtīga dzīve. Tādu ideju savā svētku uzrunā izteica prezidente. Viņa atgādināja, ka maijā būs jau 15 gadu, kopš atkal esam brīvi, bet kā šos gadus esam dzīvojuši? Lai katrs par to padomā un pārdomā, ko var darīt Latvijas, ne tikai savā labā.
Ministru prezidents Aigars Kalvītis savā runā bija ļoti nopietns, jo esam nabadzīgākā valsts ES. Tas tāpēc, ka starp 30 partijām trūkstot vienotības un saskaņas. Valdot korupcija un nesaticība, jo latvietis latvietim negribot palīdzēt, strādāt negribot pat uzņēmēji, daudzi savus uzņēmumus pārdodot ārzemniekiem. Lai situāciju uzlabotu, jāmaina savstarpējās attiecības — pārliecināts premjers.
Nu gluži kā Tautas partijas “tēvs” Andris Šķēle, kad bija premjers. Vēl tik gaidīju, kad mums atgādinās par zobu tīrīšanu un bikšu gludināšanu. Kopš šīs premjera runas sāku ticēt, ka rakstniece Monika Zīle patiesi ir gaišreģe, jo viņa “Latvijas Avīzē” rakstīja: “Pirms Ministru prezidenta uzrunas vēlams televizora tuvumā pakārt auzu tarbiņu, nolikt sauju smaržīga siena un dozīti ar graudu cukuru.” Ir labi, ja uz nopietnām lietām latvietis spēj palūkoties ar humoru. Lai nebūtu tikai jāraud, labāk taču caur asarām pasmaidīt. Ticu, ka šis gads būs laimīgāks, jo ir laba zīme — par Latvijas gada putnu Ornitoloģijas biedrība izvēlējusies balto, cēlo ziemeļu gulbi. Varbūt viņš uz saviem baltajiem spārniem nesīs Latvijai svētību.
