Pagājusī nedēļa sākās ar pārsteidzoši biezu miglu. Kā balts piens tā pirmdienas rītā apņēma lielāko daļu Latvijas, pārklādama to ar necaurredzamu palagu.
Pagājusī nedēļa sākās ar pārsteidzoši biezu miglu. Kā balts piens tā pirmdienas rītā apņēma lielāko daļu Latvijas, pārklādama to ar necaurredzamu palagu. Bija traucēta automašīnu kustība, kavējās lidmašīnu reisi, tomēr dabas untumu dēļ dzīve neapstājās. Dabas parādība, dienai austot, izzuda, taču, šķiet, neredzama migla tikmēr pārņēmusi valsts politisko dzīvi. Atšķirībā no miglas dabā tā tik drīz izzust negrasās.
Pavisam apmiglojies laikam Ministru prezidenta biedra satiksmes ministra pienākumu izpildītāja Aināra Šlesera prāts. Vai gan citādi cilvēks, kurš politikā nav paveicis nevienu ievērojamu darbu, paziņotu par gatavību uzņemties vadīt valsti. Kamēr valdošās partijas klusē un premjera kandidātus nenosauc, Latvijas Pirmās partijas biedrs Ainārs Šlesers pasteidzies nominēt sevi pats, tādējādi pārsteidzot ne vien koalīcijas partijas, bet pat kolēģus savējā. Vadošo amatu tik ļoti kārojošais Šlesers uzskata, ka var to darīt, jo, ilgu laiku esot tuvu premjeram, iemācījies, kā šis darbs veicams. Grasoties kļūt par premjeru, pašreizējais tā biedrs jau konsultējies ar ne mazāk bēdīgi slaveno Saeimas kolēģi Ingrīdu Ūdri, arī citiem politiķiem paudis gatavību ķerties pie valstī tik svarīgā darba. Nu pašnosauktais premjera amata kandidāts gaidīs, kad viņu oficiāli izvēlēsies Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga. Vismaz viņš cer, ka tā varētu notikt.
Iespējams, par Ministru prezidentu tiešām var iecelt cilvēku, kurš politikā celmus nav lauzis, taču šaubu nav, ka viņam jābūt ar tīru sirdsapziņu. Diezin vai to var teikt par Aināru Šleseru, kuram savulaik pārmests pārāk draudzīgs skats austrumu virzienā un vēlme aizstāvēt Latvijas valstij netīkamas personas. Dzirdētas arī ziņas par Šlesera saistību ar apšaubāmiem finanšu darījumiem. Turklāt šim premjera kandidātam tā knapāk ar izglītību — vidusskola pabeigta, bet līdz augstākās mācību iestādes solam politiķis tā īsti nav ticis. It kā studējot Kristīgajā akadēmijā, taču, “lielās lietas” politikā “bīdot”, studijām nav laika. Bet varbūt Ministru prezidentam izglītību nemaz nevajag? Šlesers pats norāda, ka lielā darba un dzīves pieredze izglītības trūkumu kompensē, turklāt premjeram jābūt spēcīgai personībai, kāds esot tieši viņš — vidusskolu absolvējušais politiķis ar “lielo dzīves pieredzi”. Tā vien gribas piekrist televīzijas raidījumā “100. pants” paustajam, ka bērnudārza audzinātājai, lai bērnam dupsi noslaucītu, pieprasa augstāko izglītību, bet te valsti grib vadīt cilvēks bez tās. Absurds!
Līdz nedēļas beigām situācija ar nākamo iespējamo Ministru prezidentu nedaudz mainījās. Šleseram uzradās konkurents, jo sev pēcteci izraudzījās gāztais premjers Indulis Emsis. Viņš savā vietā redzot Tautas partijas pārstāvi Aigaru Kalvīti. Savu viedokli Emsis pamato ar to, ka “Jaunais laiks” un Zaļo un zemnieku savienība iespējas veidot valdību jau izmantojusi, tādēļ nākamajam premjeram jābūt no Tautas partijas vai Latvijas Pirmās partijas. Šlesers no mācītājiem diezin vai derēšot, bet Kalvītis no tautpartijiešiem varētu būt gana labs. Arī Emsis laikam piemirsis, ka prezidente nosauc kandidātu, bet viņa pagaidām par šo jautājumu klusē. Prognozējams, ka partiju sarunas ar prezidenti sāksies pēc svētkiem, bet pie jaunas valdības labākajā gadījumā tiksim decembra sākumā. Taču var arī gadīties, ka Vecgada svētku runu teiks Indulis Emsis.
Ražīga aizvadītā nedēļa Saeimā bija, dažādas finanšu lietas izskatot. Pēc daudzu pašvaldību protestiem Saeimā nolemts 18 procentu pievienotās vērtības nodokli apkurei no nākamā gada sākuma tomēr nepiemērot. To darīs pusgadu vēlāk. Prieks par šādu risinājumu, bet vēl lielāks prieks par to, ka pirmie par šo problēmu sāka runāt aizkrauklieši. Vēl gan jāiztur Eiropas Savienības spiediens, jo tieši pēc tās direktīvām vajadzēja palielināt nodokļa procentu likmi, kas tomēr nav izdarīts. Var gadīties, ka Eiropas Savienība vēlēsies Latviju par nepaklausību sodīt, jācer, ka sods nebūs bargs.
Panākuši algas palielinājumu, pilnībā darbu atsāka Ventspils slimnīcas anesteziologi. No valdības konkrētus risinājumus nesagaidot, anesteziologi vienojās par algas pielikumu tieši ar slimnīcas vadību, kas apsolīja līdzšinējo 290 latu vietā maksāt 450 latu. Arī “Gaiļezera” slimnīcā Rīgā panākta vienošanās par algas palielināšanu līdz 400 latiem, te anesteziologi atsāks darbu šonedēļ. Operācijas drīzumā cer atsākt arī “Linezerā” un citās Latvijas slimnīcās. Tomēr vēl ir anesteziologi, kuru streika dēļ pacienti velti gaida rindā pēc operācijām. Cik ilga būs šī spēlēšanās ar visdārgāko — cilvēka dzīvību — nav prognozējams. Viens gan skaidrs: prasītos 700 un pat 1000 latu algu anesteziologiem nesaņemt. Vismaz ne šogad un diezin vai pat nākamgad. Valstī tam gluži vienkārši nav naudas, tās trūkst tik daudzās jomās, ka brīžiem šķiet, kā šī valsts spēj savilkt galus kopā.
Nolēmuši no 1. janvāra maksāt bērnu kopšanas pabalstus algas apmērā, deputāti jau paspēja paziņot, ka tos tomēr var nesaņemt — budžetā var nepietikt naudas! Tajā pašā laikā svētdienas vakarā radio ziņo, ka par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem šogad piemēroti naudassodi jau sešu miljonu latu apmērā, par vienu miljonu latu vairāk nekā pērn. Ir tikai viens “bet”: šos miljonus vajag saņemt, bet sodītie nekādi naskie maksātāji nav. Te atkal valsts bezspēcībā noplāta rokas, jo, izrādās, nav spējīga pieprasīt to, kas tai pienākas. Un šie miljoni nebūt nav vienīgie — daudz vairāk parādā nodokļu maksātāji, kuru parādus saņemot pietiktu gan ārstiem, gan bērnu pabalstiem un vēl pāri paliktu. Taču pat ar lielo ierēdņu armiju parādnieku vezums uz priekšu nekustas. Acīmredzot vieglāk ik reizi gausties par naudas trūkumu, nekā vienreiz sakārtot tās iekasēšanas sistēmu.
Diezgan klusi aizritēja 11. novembra svētki — Lāčplēša diena. Piemiņas svecītes strēlnieku atdusas vietās lielākoties iededza skolēni, kuriem šie svētki iekļauti vēstures mācību grāmatās. Turpretī pieaugušie ikdienas steigā pat nemanīja, ka Latvijā godina varoņus, kuri Pirmajā pasaules karā atdeva dzīvību par to, lai taptu šī valsts. Vaira Vīķe—Freiberga svētku runā uzvēra: “Karavīri ir mūsu gods un lepnums, viņi ir mūsu drošības un brīvības garants.” Diemžēl šim lepnumam par godu svētkos pat aizmirstam karogu izkārt.
Ar biezu miglu sākusies pagājusī nedēļa beidzās ar citu dabas parādību — spēcīgu vētru, kura plosīja Kurzemes jūrmalu. Aizkraukles rajonā vētras nebija, tomēr spējš vējš, mijoties ar lietu, nerima visu svētdienu. Jau novembra vidus veikalos redzami pirmie Ziemassvētku piederumi, bet sniega kā nav, tā nav. Tā gribas, lai drūmo rudens pelēcību nomaina ziemas baltums, ielīstot arī mūsu dvēselē!
