Lai gan rudens nesteidzas pasauli iekrāsot spilgtās krāsās, raibuma tajā netrūkst. Nedz katra cilvēka dzīvē, nedz sabiedrībā kopumā.
Lai gan rudens nesteidzas pasauli iekrāsot spilgtās krāsās, raibuma tajā netrūkst. Nedz katra cilvēka dzīvē, nedz sabiedrībā kopumā. Par dzīves krāsainību jebkurā gadalaikā allaž piedomā politiķi, valdība. Reizēm šķiet, ka viena otra jezga sacelta nevis tādēļ, lai meklētu pareizo risinājumu, bet vienkārši — lai tautai interesantāk.
Krasas pārmaiņas sakārojis Saeimas deputāts Māris Gulbis, kurš paziņojis par izstāšanos no partijas “Jaunais laiks”, aizejot arī no “Jaunā laika” Saeimas frakcijas. Viņam pievienojusies arī Saeimas deputāte Ināra Ostrovska, un Gulbim tas šķiet pietiekams kvorums, lai kopā veidotu ēnu kabinetu, kas būtu alternatīva Induļa Emša vadītajai valdībai.
Abi partijas biedri savu lēmumu pamato ar to, ka “Jaunā laika” iekšienē pietrūkst demokrātijas, taču ne vārda nebilst par saviem turpmākajiem plāniem. Ko jaunu viņi varētu piedāvāt Latvijas politikas lauciņā un kāds labums no tā būs vēlētājiem? Cerams, ka uz šo jautājumu vismaz filozofiska atbilde Gulbim būtu. No malas raugoties, viss izskatās ikdienišķāk — uz spēles vēlreiz liktas vienīgi politiķu ambīcijas. Atšķiras tikai tie, kas satiekas ringā, kurā pretinieku nesit ar dūri, bet ar vārdiem. Nu laiks Repšem un Gulbim. Lai arī ko par ekspremjeru mēļo, Latvijas politiķi viņam var būt pateicību parādā — atrodi tikai Repšes vājo vietu, un, ja paveiksies, arī pats kļūsi populārs.
Īsti revolucionāra situācija, kad pakļautie vairs negrib, bet valdošie vairs nevar strādāt pa vecam, nobriedusi medicīnas aprūpes sistēmā. Aisbergu iekustinājušas ārstu prasības palielināt algas, reizē liekot apjaust, ka ar pašreizējiem resursiem veselības aprūpes sistēma vairs nevarēs darboties. Šajā jomā neiztikt ar ielāpiem vien, būs vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās — to pieprasa ne tikai mediķi, nojauš arī valdība.
Tiktāl it kā vienkārši, ja vien atkal nebūtu jādomā — kur ņemt naudu? Viens no ierosinājumiem ir paaugstināt pacientu līdzmaksājumus par ārstēšanos, tā cerot kaut daļēji legalizēt “aplokšņu algas”. Tautas gudrība vēsta, ka suns spalvu met, bet tikumu ne. Maksā legāli, cik gribi, tāpat būs tādi, kuri ņems, un netrūks to, kuri uzskatīs, ka jādod. Manuprāt, neesmu vienīgā, kuru kaitina fakts, ka allaž mediķu algu sakarā piesauc arī pacientu maksājumus aploksnēs, jo neba nabadzība ir tā, kuras vārdā šis solis sperts. Tajā pašā laikā aizdomu ēna klājas arī pār tiem, kuri aploksnes neprasa un neņem. Varbūt tas skan naivi, bet pēc savas pieredzes gribas ticēt, ka viņu ir pietiekami daudz.
Ikvienam skaidrs, ka mediķi par grūto un atbildīgo darbu nedrīkst saņemt grašus, taču veselības ministrs Rinalds Muciņš naudu mediķu algu palielināšanai nesola, jo nauda esot vajadzīga veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai. Pirmais solis ir iecere samazināt slimnīcu skaitu — māsterplānā paredzēts, ka līdz 2010. gadam Latvijā būs 52 slimnīcas tagadējo 122 vietā. Pret nākotnes vīzijām, kuras sola saistībā ar reformu, ārsti ir vienaldzīgi, un šoreiz tas pakulām pielaisto uguni nespēj apdzēst. Vienīgi uzjundīt neapmierinātību, solot rīkot protesta akcijas.
Ja nav iemesla strīdam, to var atrast, vajag tik rakt! Atkal kaut ko “izrakusi” mūsu lielā kaimiņvalsts Krievija, paziņojot, ka esam viņiem parādā. Pēc Krievijas Bankas un “Vņešekonombank” aprēķiniem, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējais parāds par bijušās PSRS valūtas saistībām, ko uzņēmusies Krievijas Federācija kā ārējās parādsaistības, ir 3,06 miljardi dolāru. Turklāt kaimiņi piebilst, ka patiesībā parāds esot daudz lielāks, jo šajā summā neietilpst kompensācija par bijušajiem padomju valsts īpašumiem, kuri palikuši Latvijā pēc padomju karaspēka izvešanas.
Klausoties šajā matemātikā, negribas iedziļināties rēķinos, bet gan saprast, kas izsaucis tik absurdu pārliecību par to, kurš kuram īsti parādā. Kas aprēķinās, cik daudz esam zaudējuši okupācijas rezultātā? Protams, nav naudā izmērāmas cilvēku sāpes, pazemojumi, taču miljardu vērta būtu vien varenās Krievijas atzīšanās, ka viņi bijuši okupanti svešā zemē, daudzus gadus mīdot latviešu tautu, zemi un kultūru, pamanoties nežēlīgi izrīkoties ar tās bagātību — cilvēkiem.
Strīdu savās mājās līdzējusi atrisināt sveša roka, jāatzīst, ka diezgan prātīgi. Vēl nesen uzvirmoja ierosinājumi un neskaidrības, kā turpmāk dēvēt Eiropas Savienības vienoto valūtu. Vieniem šķita, ka labs būs līdzšinējais nosaukums, kuru izmanto arī citās valstīs, otram gribējās šo naudiņu latviskot, nodēvējot par “eiru”, dažam prātā pazibēja vēl kāda ideja. Eiropas Centrālā banka ierosināja, un Ministru kabinets tomēr vienojās arī turpmāk ES vienoto valūtu latviešu valodā saukt par “eiro”.
Mēnesi pēc traģiskajiem notikumiem Ziemeļosetijā, Beslanā, tos citādi vērtēju, klausoties kāda nupat Ziemeļkaukāzā pabijuša paziņas iespaidos. Cita pasaule un cilvēki, kuriem ir savi uzskati par to, kas slikts vai labs, bet savās sāpēs viņi tomēr ir vieni, kaut gan visa pasaule jūt līdzi viņu bēdās. Runājoties ar vietējiem, kuru tuvinieki pirmajās septembra dienās gājuši bojā teroristu iebrukumā Beslanas 1. vidusskolā, latviešus neatstājusi pārliecība — šajā vietā par mieru var tikai sapņot. Kristiešiem pieņemts 40 dienu apraudāt mirušos, bet Ziemeļkaukāzā ir arī tradīcija, ka pēc tam viņi jāatriebj. Gribētos cerēt, ka valstij, kura līdz šim nav izcēlusies ar īpašu spēju nogludināt konfliktus, to izdosies atrisināt, pretējā gadījumā atkal ies bojā cilvēki.
Kā svētkus paredzot, salnas saudzējušas rudens ziedus, un tos pagājušajā nedēļā dāvāja skolotājiem. Labi, ka ir tādi svētki, kuros skan tik daudzi “paldies” un laba vēlējumi.
Zemnieki kā lielāko veiksmi šajās rudens dienās gaida saulainu laiku, jo lietavas traucē ne vien glābt vēl druvā esošo labību, bet arī sējas darbus. Vienu ilgāku atvasaru patiešām esam pelnījuši!
