Pagājušajā nedēļā sākās rudens. Ar pelēkām un aukstām lietuslāsēm, kas tā vien tīko aizkrist aiz apkakles, pirmajām krāsainajām kļavas lapām, kas gluži kā mazi lukturīši māj atvadas aizgājušajai vasarai.
Pagājušajā nedēļā sākās rudens. Ar pelēkām un aukstām lietuslāsēm, kas tā vien tīko aizkrist aiz apkakles, pirmajām krāsainajām kļavas lapām, kas gluži kā mazi lukturīši māj atvadas aizgājušajai vasarai. Šīs norises mums ierastas, pat gaidītas. Tomēr pagājušajā nedēļā tikai tā pa īstam apjautām, ka esam bezspēcīgi pret dabas varenākajiem spēkiem — Latvija piedzīvoja zemestrīci. Par laimi, pārāk vāju, lai radītu būtiskus postījumus.
Otrdien daudzās Latvijas vietās varēja just zemes svārstības. Zemestrīces epicentrs bija Kaļiņingradas apgabalā, kur sagruva vairākas ēkas. Pat grūti iedomāties, cik vareni ir spēki, kuru darbību var sajust vairāku simtu kilometru attālumā.
Zemestrīce saasināja citu problēmu — cilvēkiem laikus nesniedza pietiekami daudz informācijas, lai zinātu, ko un kā darīt ārkārtas situācijā. Zemestrīce Latvijā ir ļoti reta parādība, trūkst pieredzes. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un Katastrofu medicīnas centrs gatavi palīdzēt jebkurā mirklī, taču svarīgi ne tikai glābt, kad ūdens smeļas mutē, bet arī sniegt pietiekami daudz informācijas. Cits jautājums, vai, atskanot trauksmes signāliem, patiesi ieslēgsim kādu valsts televīzijas vai radio kanālu, vai nospriedīsim, ka tā ir kārtējā mācību trauksme un neliksimies zinis. Iemesls uztraukumam ir. Izrādās, vienā no seismiski bīstamākajām Latvijas vietām ir Pļaviņu hidroelektrostacija Aizkrauklē. Pamatīga HES bojājuma rezultātā sekas nav grūti iedomāties. Speciālisti uzskata, ka viss pagaidām kārtībā un ka šāda stipruma zemes svārstības spēkstaciju nopietni neapdraud.
Būs citi notikumi, un zemestrīce aizmirsīsies. Toties ir lietas, kuras aktuālas jau daudzus gadus, un kaislības joprojām nenorimst, piemēram, bankas “Baltija” izsaimniekošana un ieilgušais tiesas process. Nule atklātībā nākuši jauni lietas aspekti, kuri ļauj secināt, ka centrālā banka labi pārzināja bankas “Baltija” kritisko situāciju krietni pirms tās slēgšanas 1995. gadā.
Lietā iesaistīts arī toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, kurš, izrādās, labi zinājis bankā “Baltija” notiekošo. Latvijas Banka bija paredzējusi ieviest pamatīgas sankcijas, lai situāciju mēģinātu uzlabot. Cita starpā bija paredzēts aizliegt bankai izsniegt jaunus kredītus, bet līdzekļus no esošo dzēšanas domāts ieskaitīt Latvijas Bankā depozītu kontā. Diemžēl nevienu no šīm sankcijām tā arī nepiemēroja.
Jau kopš 1994. gada bija ne tikai oficiāla sarakste, bet arī biežas tikšanās starp abu banku vadību pārstāvjiem. Informācijas, vai Repše par situāciju bankā “Baltija” būtu regulāri ziņojis valdībai, nav.
Nu atliek tikai noskaidrot, vai šāda rīcība bija tīša vai ne. Varbūt par bankas “Baltija” izlaupīšanu jātiesā vēl kāds, ne tikai Aleksandrs Lavents un Tālis Freimanis.
Pagājušajā nedēļā aktualizējies arī jautājums par medicīnas nozares “pelēkajām” finansēm — aploksnītēm ārstiem. Bez tām bieži vien nav izredžu atgūt veselību, reizēm pat izdzīvot.
Eksperti lēš, ka šī ēnu ekonomikas daļa ir nevis simti tūkstošu, bet gan desmitiem miljonu latu gadā. Iespaidīga summa, kura nonāk mediķu kabatās. No lielākās daļas tā arī nenomaksā nodokļus.
Veselības ministrs Rinalds Muciņš atzinis, ka visa veselības aprūpes sistēma lielā mērā balstīta ar ārstu nelegālajiem ienākumiem. Neoficiālā informācija liecina, ka anesteziologi mēnesī faktiski pelna no 400 līdz 1000 latiem, bet ķirurgi — no 1000 līdz 4000 latiem “uz rokas”. Ir speciālisti, kuru ienākumi sasniedz pat 20000 latu. Ministrs, līdzīgi kā viņa priekšteči, sola nelegālos honorārus apkarot, paaugstinot pacientu maksājumus un ārstu algas. Grūti izvērtēt, vai vēlēšanās pelnīt milzu naudu nav līdzvērtīga ļaunai spekulācijai ar citu cilvēku nelaimi. Protams, šos skaitļus gan nevar vispārināt, un tie nenozīmē, ka visi ārsti saņem tik “fantastisku honorāru”.
Ārsts ir tiesīgs saņemt pienācīgu atalgojumu, taču nesakārtotās sistēmas dēļ pacients kļuvis par ķīlnieku.
Paši ārsti uzskata, ka situāciju varētu atrisināt mediķu algu palielināšana no 500 līdz 1000 latiem mēnesī. Var piekrist, var arī nepiekrist, taču nauda ir viena no tām lietām, kura bieži vien cilvēkam liek rīkoties visai neadekvāti.
Cits jautājums, vai mēs, sabiedrība, esam gatavi mediķiem maksāt tik lielas algas laikā, kad paši bieži vien dzīvojam zem iztikas minimuma. Turklāt korupcija, palielinoties algām, kļūst nevis mazāka, bet gan izsmalcinātāka un grūtāk atklājama.
Eiropas medicīnas vēsturē iesakņojies uzskats, ka ārsta pienākums ir palīdzēt sirdzējam. “Neatkarīgās Rīta Avīzes” komentētājs Viktors Avotiņš apgalvo, ka ārsti šo attiecību vietā lieto citas — konkrētu darījumu — medicīnas pakalpojumu sniegšanu. Taču šajā gadījumā, ja notiek darījums, ārsts nav pacienta “aizbildnis”, bet pacients — ārsta “apgādātājs”. Pašreizējā medicīnas sistēma definējama kā izņēmumu medicīna, kas domāta izņēmuma cilvēkiem, nevis sabiedrībai, uzskata Avotiņš.
Kamēr sabiedrības uzmanība piesaistīta mediķu algām, Saeimas juridiskā komisija nolēmusi tuvināt čekas maisu atvēršanu. Ierosināts noteikt vairākus izņēmumus kādreizējās VDK aģentu kartotēkas publiskošanā. Saeimas vairākums domā, ka šajā kartotēkā ierakstīto 4000 personu vārdu nosaukšana varētu sniegt morālo gandarījumu ziņotāju izraisīto represiju upuriem.
Kura persona pelnījusi publiskošanu, kura ne, noteiks Totalitārisma seku dokumentēšanas centra komisija. Ar šādu rīcību var radīt politisko manipulāciju un šantāžas mehānismu, ko lieliski varētu izmantot jau nākamajās vēlēšanās. Kā nodalīt tos, kuri ziņojuši par ekonomiskajiem noziegumiem, no tiem, kuri stāstījuši čekistiem par “ideoloģiskajiem noziegumiem”? Jautājums, uz kuru grūti viennozīmīgi atbildēt.
Aiz loga laiku pa laikam līst lietuslāses, izraisot skumjas, taču, raugoties dabas pārmaiņās, ap sirdi tomēr ir gaiši un viegli, jo kaut kā beigas vienmēr ir kā jauna sākums.
