Tas, ka Saeimā notiekošais interesē galvenokārt tajā sēdošos, sen skaidrs. Reizēm rodas pārliecība, ka valdības gāšanas mēģinājumus deputāti uzsāk tikai tāpēc, lai sapurinātu viens otru un paaugstinātu adrenalīna līmeni asinīs.
Tas, ka Saeimā notiekošais interesē galvenokārt tajā sēdošos, sen skaidrs. Reizēm rodas pārliecība, ka valdības gāšanas mēģinājumus deputāti uzsāk tikai tāpēc, lai sapurinātu viens otru un paaugstinātu adrenalīna līmeni asinīs. Jo citādi tik garlaicīga tā dzīvīte…
Apmētāt vienam otru stiprākiem vārdiem un spilgtiem izteicieniem — cita lieta! Prieks pašiem un vēlētājiem, ne tikai politiķu teātris, kā esam pieraduši dēvēt Saeimu, bet īsts cirks. To ceturtdien atzina arī Tautas partijas frakcijas vadītājs Aigars Kalvītis. Nu vai tad nav cirks, kad “Jaunā laika” deputāts Kārlis Šadurskis, leģionāru vārdiem runājot, paziņo: “Kaut ar pašu velnu kopā, bet par brīvu Latviju!”? Kā tad tā — tik ļoti ticīga partija, kura godīgi strādāt zvērēja pat baznīcā, tagad piesauc velnu? Vai arī tēvzemietis Juris Dobelis — laikam atcerējies bērnu radīšanas un mazbērnu vannošanas laikus, velk paralēles ar valdības veidošanu. Īsta atrakcija!
Visus pārspēj “Jaunā laika” deputāte, bijusī kultūras ministre Ingūna Rībena, Aigara Kalvīša runas laikā debatēs zālē skaļi izsaucoties: “Sūds!”. Partijas preses sekretāre gan vēlāk mēģina nesmukumu nolīdzināt, skaidrojot, ka deputāte šo izteicienu domājusi nevis attiecībā uz runātāju, bet gan saistībā ar viņa izklāstīto tēmu. Lai par ko tas būtu teikts, tāda rīcība kultūras cilvēkam nepiedien. Varam tikai iedomāties, kā deputāti runā tad, kad viņus sabiedrība nedzird.
Ja vēlētājam, kurš raujas kartupeļu vagā vai labības tīrumā, būtu gana vaļas laiskoties, varētu paklausīties, pavērot un no sirds izsmieties. Tik kaila bija izģērbusies Saeima pagājušajā ceturtdienā. Vislabāk to raksturoja neuzticības premjera Induļa Emša valdībai ierosinātājas Tautas saskaņas partijas vadītājs Jānis Jurkāns: “Vienīgais labums no šīs politiskās akcijas būs tas, ka ļoti daudzi būs atkal ļoti labi atkailinājuši sava politiskā spēka pēcpusi.”
Visiem viss bija skaidrs jau iepriekš, taču debatēs pirms balsošanas bija iespēja atkal izrādīties mūžīgajiem runātājiem (vienīgais izņēmums bija ļoti reti tribīnē kāpjošais tēvzemietis Jānis Straume — aut.). Taču rezultāts izsakāms vienā teikumā: Tautas saskaņas mēģinājums gāzt valdību neizdevās, jo par to balsoja 32 deputāti, pret — 45. Vienotā tandēmā pret Emša valdību rociņās sadevās diametrāli pretēji spēki — tēvzemieši un rubikieši. “Jaunā laika” partneri opozīcijā tēvzemieši, varētu teikt, mainījuši orientāciju — laikam sāk lūkot, kurai lielajai partijai viņi būs vajadzīgi nākamajā koalīcijā, kad dīglis vecās valdības klēpī, Juri Dobeli citējot, būs izveidojies. Un tas laiks tuvojas, saskaņieši no ieceres mainīt valdību nedomā atteikties. Agrāk vai vēlāk viņi savu nodomu atkārtos, ja vien Tautas partija un “Jaunais laiks” tomēr nevienosies un nepasteigsies pirmie. Einara Repšes un Andra Šķēles tikšanās liecina, ka Emša valdību mierā neliks.
Kamēr vecās partijas villojas, veidojas jaunas ar skatu pašvaldību vēlēšanu virzienā. Pagājušās nedēļas nogalē nodibināta vēl viena partija “Jauna politika” ar Rīgas vicemēru Sergeju Dolgopolovu priekšgalā.
Pēc dibinātājiem spriežot, tā būs prokrieviska partija, kura protestēs pret izglītības reformu krievvalodīgo skolās un centīsies tikt pie amatiem Rīgā un lielākajās valsts pilsētās. Kamēr nacionālās partijas savā starpā kašķējas, pie krējuma poda viegli un ātri tiks citādi murrājoši runči.
Daži uzvārdi dibinātāju sarakstā tomēr pārsteidz. Nav saprotams, ko šajā kompānijā meklē kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis, mans studiju biedrs Latvijas Universitātes docents Valdis Blūzma, grāmatizdevējs, bijušais Rīgas mēra vietnieks Juris Visockis un vēl daži. Vai tiešām arī viņi, kā deklarē partija “Jaunā politika”, vēlas apvienot visus Latvijā dzīvojošos vienā politiskā nācijā un panākt etnisku vienotību? Tādā mēs jau reiz dzīvojām, tikai toreiz to dēvēja par padomju tautu…
Fakts, ka tieši šobrīd veidojas jaunas partijas un transformējas vecās, nepārsteidz. Tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas, un pilsētās un novados, kuros deputātus varēs ievēlēt tikai pēc partiju sarakstiem, drīz sāksies īsta rosība. Jau tagad viens otrs šķietami neitrāls šādas pašvaldības vadītājs meklē īsto partiju, kurai pievienoties. Bez konkrētas izvēles nu nekādi nevarēs. Galvenais — izraudzīties īsto, kuru atbalstīs vēlētāju vairākums. Nošausi greizi, paliksi bez amata un teikšanas.
Priecīgākā ziņa pagājušajā nedēļā — bērna piedzimšanas pabalsts no 1. oktobra būs 296 lati. “Kož pirkstos” tās jaunās māmiņas, kurām bērniņš nule piedzimis, sak”, vai nevarējām pagaidīt? Taču ne jau naudā laime — galvenais, lai ir vesels un priecīgs, un to nu nekāda valdība neiedos. Vecākiem jāpapūlas pašiem. Tomēr šī summa vēl ir paknapa, lai valstī dzimtu vairāk bērnu izglītotu vecāku ģimenēs. Bērns ir arī jāizaudzina un jāizskolo, un ar niecīgajiem valsts pabalstiem tam vairs nepietiek.
Vecākā paaudze saka: mūsu laikos nekādu pabalstu, pat apmaksāta dekrēta atvaļinājuma nebija, un bērni tāpat dzima. Tā bija, taču bija arī lielāka pārliecība par nākotni. Tagad daudziem tādas nav. Jābrauc peļņā uz ārzemēm, un vai tad prāta darbs tur par bērnu dzemdēšanu gādāt?
Rudens vedina uz mežu sēņot. Eju pa silu, kas smaržo pēc pārziedējušiem viršiem un mitras sūnas, ieraugu zirnekļa tīmeklī iesprukušu miglas lāsi, un negribas domāt ne par ko. Ja globālā sasilšana mūs tik ātri nepanāks, gribētos, lai gadalaiki nomaina cits citu arī turpmāk. Mums nevajag mūžīgās vasaras, ne arī ziemas. Lai paliek tā, kā ir, jo tieši to mēs visvairāk mīlam.
